Karstā vasaras izskaņa
   24.08.2012

Vasara tuvojas rudenim, Rīgas svētki beigušies, pulcinot 180 tūkstošus cilvēku; Cēsu Mākslas festivāls izskanējis ar Seviljas bārddzini Pils parkā, un politiskās kaislības atkal nonākušas atpakaļ uz Latvijas skatuves.

Jau esmu rakstījusi par likuma grozījumiem tautas nobalsošanas jeb referenduma jautājumā, norādot, ka šie grozījumi faktiski nenovērš iespēju ierosināt referendumu par Latvijas valstij būtiskiem jautājumiem. Līdz šim Saeimas vairākums izlicies nedzirdot ierosinājumus, ka būtu jāizdara daži grozījumi Satversmē, lai referendumā nevarētu, piemēram, lemt par otru valsts valodu.

Iesniegumu par jau vienreiz no jauna caurlūkoto likuma grozījumu apturēšanu parakstīja 38 opozīcijas deputāti. Starp Saeimas pozīciju un opozīciju joprojām ir domstarpības, pirmkārt, par to, vai nabadzīgiem pilsoņiem vispār ir iespējams savākt 150 tūkstošu apstiprinātu parakstu. Opozīcija apšauba iespēju savākt parakstus bez maksas tīmekļa portālā www.latvija.lv jau ar 2015. gadu, jo tīmeklis nebūt nav pieejams visiem un ne visi, it sevišķi gados vecāki pilsoņi, ar to prot patstāvīgi, bez palīdzības rīkoties, un diez vai kaut kas būtiski mainīšoties dažu gadu laikā. Tātad  būs vajadzīga nauda, lai samaksātu par paraksta apstiprināšanu. Otrkārt, opozīcijas ieskatā, tik ļoti palielinot referenduma rīkošanai vajadzīgo parakstu skaitu, tiek sašaurināts to pilsoņu loks, kuŗi var ietekmēt valsts lēmumus, tātad sašaurināsies arī demokrātija.

Savukārt pozīcija skaidro, ka otrreizējā caurlūkošanā ir skaidri noteiktas pašvaldību iestādes, kas nodrošinās parakstu apliecināšanu un būtiski samazinātas parakstu apliecināšanas izmaksas pašvaldībās. Līdz 2015. gadam saglabāta divpakāpju procedūra likumu ierosināšanai, nosakot, ka pirmajā posmā jāsavāc 50 tūkstošu vēlētāju parakstu, lai Centrālā vēlēšanu komisija par valsts naudu sāktu vākt parakstus referenduma rīkošanai. Turklāt, lai rosinātu Saeimas atlaišanu, līdz 2015. gadam pirmajā posmā joprojām būs jāsavāc tikai 10 000 parakstu.

Tomēr šīs batālijas norisinās par to, cik pilsoņu parakstu būs vajadzīgs, lai referendums notiktu, turpretī par to, ka principā nav pieļaujama iespēja vākt parakstus par jautājumiem, kas groza valsts konstitucionālos pamatus - koalīcijā joprojām ir klusums. Vārdu sakot, varētu strīdēties, vai 150 tūkstoši parakstu ir vai nav par daudz (gan jāpaskaidro, ka Satversme paredz vismaz 10 procentu balsstiesīgo vēlētāju parakstu, lai rīkotu referendumu) un vai tomēr nevajadzēja atstāt divu posmu parakstu vākšanas procedūru, nopietni palielinot pirmajā posmā savācamo parakstu skaitu. Tātad iespēja rīkot referendumu par jautājumiem, kas apdraud Latvijas valsts pamatus, joprojām nav novērsta, tā ir tikai apgrūtināta.

Minēto likuma grozījumu  pirmajā pieņemšanā Saeimā, atbildot uz dažādiem oponentu iebildumiem par parakstu skaitu un atteikšanos no valsts samaksātas parakstu vākšanas, Juridiskās komisijas priekšsēde Ilma Čepāne sacīja: „Šajā sakarā es gribu jums pateikt tēzes par aizstāvēties spējīgu demokrātiju. Proti, lietā „Ždanoka pret Latviju” galvenā tēze ir šāda: lai garantētu demokrātiskās sistēmas stabilitāti un efektivitāti, valstij var būt nepieciešamība veikt īpašus pasākumus sevis aizstāvēšanai. Otrkārt, valstij nevar prasīt, lai tā pirms iejaukšanās pagaida, līdz kāda grupa ir sagrābusi varu un sākusi veikt konkrētus pasākumus ar konvencijas standartiem un demokrātiju nesavienojamiem mērķiem un politiku, lai gan šādas briesmas (..) demokrātijai ir pietiekami pamatotas un būtu novēršamas.”

Kā jau agrāk rakstīju, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdes minētās briesmas būtu novēršamas, izdarot tās maiņas Satversmē, kuŗu apstiprināšanai nav vajadzīgs referendums, bet kuŗas nosaka Satversmes 76. pants: „Satversmi Saeima var grozīt sēdēs, kuŗās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu. Pārgrozījumus pieņem trijos lasījumos ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu.” Tātad Saeima bez referenduma palīdzības var grozīt Satversmes 73. pantu par to, kādi jautājumi nav nododami tautas nobalsošanai jeb referendumam.

Taču nupat Satversmes tiesa (ST) ir sagatavojusi izskatīšanai lietu par tautas nobalsošanas kārtību attiecībā uz ierosinājumiem par konstitūcijas grozījumiem. Iesniegumu ST par lietas ierosināšanu šī gada ziemā parakstīja Nacionālās apvienības Visu Latvijai!/Tēvzemei un brīvībai/LNNK deputāti, vairāki Vienotības un Zaļo un Zemnieku savienības polītiķi. Deputātu pieteikumā norādīts, ka tautas nobalsošanai nevar tikt nodoti jautājumi, kas groza valsts konstitucionālos pamatus, tostarp jautājumu par valsts valodas statusa maiņu, pat ja Satversmē vārdiski tas nav paredzēts. Lai arī Satversme to tieši neparedz, tautas nobalsošanai nevar tikt nodoti ne tikai tie jautājumi, kas tieši minēti Satversmes 73.pantā un ir konstitucionāli, bet vēl jo vairāk jautājumi, kas ir antikonstitucionāli, - tādā ieskatā ir prasības iesniedzēji.

Atliek cerēt, ka varbūt vismaz Satversmes tiesa labos to, ko labot nevar vai negrib Saeimas valdošās koalicijas vairākums.

Tikmēr aizsardzības ministrs Atis Pabriks ir pamanījis organizāciju „Krievu sabiedrība Latvijā” un ir lūdzis Drošības policiju (DP) izvērtēt tās rīcību. Ministrijas rokās nonācis kādā Rīgas tipogrāfijā 2000 eksemplāros drukāšanai sagatavotas kartes signāleksemplārs. Kartes nosaukums ir „Lielais Tēvijas kaŗš Latvijas kartē. 490 pieminekļi un kaŗavīru apbedījumi”. Ministrs norāda, ka viņam  pretenzijas esot nevis pret pašu grafisko karti un pieminekļu attēliem, bet gan pret tekstu, kas, pēc Pabrika domām, kurina nacionālo naidu: „Tekstā nacisms un fašisms tiek identificēts ar Eiropu, Latvija tiek vērtēta kā Krievijai, nevis Eiropai piederīga teritorija. Nacionālie partizāni tiek dēvēti par līdz galam nenosistajiem nacistiem. Uzsvērti krievu tautas zaudējumi kaŗā, bet ebrēji atstāti beigu galā. Latvijas zeme tiek uzskatīta par krieviem piederīgu jau no sirmas senatnes. Kad ielūkojos organizācijas mājaslapā, tad man - diplomētam vēsturniekam mati saslējās stāvus, gandrīz viena vienīga falsifikācija, jau sākot ar Livonijas un krustnešu kaŗiem, nemaz nerunājot par jaunāko vēsturi. Piemēram, Latvijas armijas kaŗavīri neatkarības cīņās tiek dēvēti par separātistiem, bet Bermonta kaŗaspēks – godā celts! Un, runājot par krievu tiesībām dzīvot Baltijā, tiek teikts, - lai kādi ir laiki un ienaidnieku panākumi, Krievija vienmēr paliks neuzvarama un agri vai vēlu atjaunos status quo."

Biedrība, protams, ir pārsteigta par Pabrika satraukumu un, vērtējot organizācijas pārstāvja Aleksandra Ržavina tekstus gan organizācijas mājaslapā, gan arī sagatavotajā materiālā par padomju kaŗavīru un Latvijas civīliedzīvotāju apbedījumu vietām Otrā pasaules kaŗa laikā, organizācijas vadītāja Tatjana Favorska atzīst, ka tie, iespējams, ir "asi formulēti", tomēr tajos neesot atspoguļoti nepatiesi fakti. Organizācijas vadītāja arī pastāstīja, ka organizācijā katru dienu tiekot saņemtas vairākas pateicības vēstules par Ržavina sagatavoto karti ar apbedījumu vietām Otrā pasaules kaŗa laikā. Taču pēdējās dienās biedrība ir noskaņota kareivīgi un  paziņojusi, ka apsveŗ iespēju vērsties tiesā pret Pabriku. Tās vadītāja skaidro, ka ministrs esot nepamatoti pārmetis organizācijai antisemītismu, līdz ar to patlaban notiek konsultācijas ar juristiem par iespēju vērsties tiesā par neslavas celšanu.

Ir prieks par to, ka vismaz viens latviešu politiķis pamanījis šo organizāciju un tās mājaslapu, kuŗas saturs tiešām ir, maigi sakot, savdabīgs. Ej nu zini, kā beigsies ideja par tiesāšanos ar aizsardzības ministru, bet, manuprāt, polītiķi līdz šim reti ir pamanījuši krievu organizācijas Latvijā, kuŗu rīcība bieži vien ir pretrunā ar Latvijas valsti un tās interesēm. Vasaras izskaņa sāk kļūt karsta, un varbūt beidzot jautājumi, par kuŗiem rakstu, tiks sakārtoti.

Sallija Benfelde
    Foto: www.baltic-ireland.ie