Kaŗa laikā tiesības uz dzīvību neeksistē
Andris Kļaviņš    09.05.2023

 

 

“Vienmēr kādi bāleliņi svešos kaŗos jās” Alberts Legzdiņš

 

Ernests Hemingvejs, rakstot priekšvārdu romāna “Ardievas ieročiem” 1948. gada izdevumam, raksturo kaŗu kā netīru un kaunpilnu, cilvēku rasei nepiedodamu: “...tie, kas cīnās kaŗā, ir visbrīnišķīgākie cilvēki, patiešām īsti cilvēki, un, jo tuvāk esi pirmajām līnijām, jo brīnišķīgākus cilvēkus vari sastapt; bet kaŗa aizsācēji un kaŗa kurinātāji ir cūkas, jo tiem prātā tikai ekonomiskā konkurence un iedzīvošanās uz kaŗa rēķina. Uzskatu, ka visi , kas iedzīvojas uz kaŗa rēķina un palīdz kaŗu kurināt, jānošauj tūlīt kaŗa pirmajā dienā...” Hemingvejs šajā romānā attēlo Pirmā pasaules kaŗa drausmas. 

 

Francūzis Džonatans Litels grib likt apjaust XXI gs. cilvēkiem, pie kā noveda Otrais pasaules kaŗš. Padomju zaudējumus Chruščovs nosauca 1956.gadā – 20 miljoni, bet skotu pētnieks Ēriksons min 26 miljonus. Vācu kritušo skaits (tikai PSRS territorijā), atsaucoties uz vēl oficiālākiem un vāciski precīziem datiem, sasniedza sešu miljonus 172 373 tūkstošus kaŗavīru - tie no 1941.gada 22.jūnija līdz 1945.gada 31.martam zaudēti Austrumos. Eichmanis Nirnbergā uz jautājumu par mirušajiem žīdiem esot atbildējis, ka starp sešiem un pieciem miljoniem, bet pieci katrā ziņā. Litels, kam patīk spēlēties ar skaitļiem, arī drausmīgiem, tālāk turpina nāves skaitļu spēli: vienā un tajā pašā laika posmā operācijas “Barbarosa” cīņās (kopā trīs gadus, desmit mēnešus, sešpadsmit dienas utt.) vāciešu zaudējumi bija 2117 kaŗavīri dienā, 88 mirušie stundā jeb 1,47 mirušie minūtē. Padomju pusē tajā pašā laika posmā katru minūti mira 13,04 cilvēki. Ja tas neuzdzen šermuļus, var turpināt un izskaitļot, cik bieži kāds vardarbīgi mirst – kopumā, tātad, viens bojā gājušais ik pa 4,6 sekundēm, un tā visu šo laiku. Te jāpiemin, ka totālais kaŗš nozīmē, ka civiliedzīvotāji neeksistē, un ar gāzi noindēts, nošauts žīdu bērns vai no degbumbas miris vācu bērns ir gājuši bojā kaŗa līdzekļu dēļ, un upuŗi ir vienlīdz veltīgi. 

 

Lai mazliet liktu atslābt pēc šīs drausmīgās statistikas, atcerējos kādu melnā humora anekdoti vai, kas to zin, patiesību: Tūrs Heijerdāls kādā no saviem ceļojumiem ticies ar džungļos tālu no civilizācijas dzīvojošas kanibālu cilts virsaiti. Kad Tūrs virsaitim izstāstījis, kādi drausmīgi kaŗi citviet uz mūsu zemes notikuši ar miljoniem upuŗu, virsaitis iesaucies: “Un jūs tos visus aprakāt zemē! Jūs gan esat mežoņi!”

 

Kad kārtējais kaŗš ir beidzies, sākas jauna dzīve ar cerību, ka tas nekad vairs neatkārtosies. Mēs esam guvuši no tā mācību!? Visbriesmīgākais ir tas, ka tie , kas nogalina, ir tādi paši cilvēki kā nogalinātie. Vai tiešām mēs dzīvojam visļaunākajā no pasaulēm, kuŗā, gribam to vai ne, kāda māte dzemdē jaunu staļinu un hitleru, par kuŗiem Sofokls ir sacījis tik vienkāršus vārdus: ”Vislabāk būtu, ja tu nemaz nebūtu piedzimis.” Nogalināt militārpersonu kaujā nav tas pats, kas nonāvēt neapbruņotu civiliedzīvotāju; vienu kaŗa likumi atļauj, otru-ne, un tas saskan ar vispārpieņemto morāli. “Staļins pēc 1945.gada maija , izdarījis dažus reveransus sabiedriskajai domai par prieku, parādīja, ka “taisnīguma” illūzija viņam ir pie vienas vietas, viņam bija vajadzīgas konkrētas, praktiskas lietas, vergi un materiāli atjaunotnei un celtniecībai, nevis nožēla un vaimanas...” /D. Litels/ Staļins parādīja, ka var turpināt slaktēt bijušos kaŗavīrus arī pēc kapitulācijas parakstīšanas. ...Un, kad mēs internetā vai TV redzam sagrautās civiliedzīvotāju mājas, redzam kadrus, kad gūstekņiem nogriež galvas, saprotam, ka dzimis kārtējais liela mēroga slepkava, kam tuvinieku asaras par mirušajiem ir vienaldzīgas, un no sirdsapziņas pārmetumiem nav ne miņas. 

 

Apstiprinājās E. Hemingveja vārdi, ka, jo tuvāk pirmajām līnijām, jo var sastapt visbrīnišķīgākos cilvēkus. Un šie vīri – Saeimas deputāts Juris Jurašs un rezerves plnt. Valdis Jurgelāns - devās uz pirmajām līnijām Ukrainā, katrs ar savu pārliecību, ka viņam tur jābūt. Viens, noliekot deputāta mandātu un ērto dzīvi apmainot ar pielijušo tranšeju , otrs, sekojot savai un  savas sievas sirdsbalsij, cits - vienkārši savas pārliecības dēļ. Tāpēc arī Nacionālās aizsardzības akadēmijā (NAA) ģen. Klinsona plašā zāle pulcēja gan militāros speciālistus no NATO spēkiem Latvijā, gan Latviešu virsnieku apvienības (LVA) virsniekus, gan NAA mācību spēkus un kadetus.

 

No agronoma līdz pulkvežleitnantam

Interesants ir rezerves pulkvežleitnanta Valda Jurgelāna ceļš līdz virsnieka profesijai. Mācījies Paula Lejiņa Saulaines technikumā, ieguvis agronoma diplomu Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, Jurgelāns iestājās NAA vada komandieru kursos un ar leitnanta zvaigznīti uzplečos turpināja militāro karjeru. 2004.gadā aizstāvēja doktora gradu Brno Militārajā akadēmijā “Valsts aizsardzības vadībā”. Tālākā dienestā bija NAA prorektors pulkvežleitnanta pakāpē un pēc atvaļināšanās- LVA priekšsēdētājs. Apprecējās ar ukrainieti, un , kad krievi iebruka Ukrainā, līdzi sievai devās uz viņas dzimteni un brīvprātīgi iestājās Poltavas territoriālajos spēkos. Valdis pasmaida: “Visa sākums ir sieviete!” Tomēr vēlākā stāstījumā uzbango arī emocijas, un tās tikai liecina, ka kaŗš ir kaŗš. Un kaut arī virsnieks tagad ir šo spēku štaba priekšnieka vietnieks un nodarbojas ar kauju plānošanu, viņš vēl nesen ar savu bataljonu bija kauju pirmajās līnijās. Valdis Jurgelāns: “Kad pieteicos, territoriālo spēku bataljons tikai sāka veidoties. Vēl bez rēgulārās armijas ir Nacionālā gvarde un Pašaizsardzības spēki. Territoriālajiem spēkiem ir pa bataljonam katrā rajonā un pa brigādei apgabalā. Pašaizsardzības spēku puiši bija pirmie, kas bija gatavi cīnīties, bet viņu apbruņojums bija trūcīgs-neliels skaits strēlnieku ieroču. Sadrumstaloti spēki ar sliktu koordināciju nav efektīvi. Faktiski jau es izveidoju štabu. Ieteicu izveidot koordinācijas centru. Kāpēc sākumā krievi guva panākumus? Iemesli ir vairāki.

 

Valdībā bija daudz prokrievisko spēku. Viņi arī nodarbojās ar neticības sēšanu par krievu uzbrukumu, lai gan ASV izlūkdienests brīdināja. Pamazām notiek tīrīšana. Otrs iemesls ir lielā korupcija. Tikai nesen par korupciju vairākas personas zaudēja amatu. Vēl liela nozīme ir arī Krievu pareizticīgo baznīcai, kas ir krievu izlūkdienesta perēklis. Tas jāņem vērā arī Latvijā. Es brīnījos, ka Latvijas Pareizticīgo baznīca joprojām ir pakļauta Krievijas baznīcai (No zāles Jurgelānu informē kapelāns, ka tagad vairs neesot. - A.K.). To zinām, jo viens no mana bataljona uzdevumiem ir cīņa ar diversantu grupām. Baznīca nereti tām dod pajumti, sniedz militāras ziņas. Ticīgajiem var vieglāk iestāstīt vēlamo. Militārie spēki profesionālā ziņā ir padomju armijas līmenī, darbojas tie paši Padomju armijas reglamenti. Trūkst profesionālu virsnieku. Poltavā bija militārā sakaru skola; tās virsnieki nebija apmācīti, lai varētu plānot un vadīt kaujas. Aizsardzības spēki pēc krievu parauga izvietojas vienā līnijā, tām nav dziļuma un aizkavējošie ugunspunkti. Tie kaŗavīri, kas tiek apmācīti ārvalstīs, nāk ar citām taktiskajām zināšanām.. Slikta ir sadarbība ar rēgulāro armiju. Territoriālajiem spēkiem ir strēlnieku ieroči un viss. Trūkst munīcijas. Poltava maz ir cietusi, lai gan tur ir divas lidostas. Iemeslu mēs uzzinājām vēlāk. Putins bija paredzējis Poltavā rīkot uzvaras parādi, bet - kļūdījās. Izlūkdienests viņam ziņoja, ka Ukrainā tauta, civiliedzīvotāji dzīvo savu dzīvi, militāristi -savu, un trijās dienās Ukraina būs iekarota. Bet viņi slikti pazina ukraiņus.”

 

Kāpēc krievi griež galvas kaŗagūstekņiem?

Valdis Jurgelāns: “Es domāju, ka tā ir cilvēku mentālitāte. Domāju, ka tas nav tikai tagadējā brīdī, tas ir bijis arī 1914. gadā. Tie paši čečeni, kuŗi vīriešiem dzimumorgānus nogrieza. Tā ir bijis visos kaŗos.” Tāpat Valdis Jurgelāns sacīja, ka kaŗš tikai pastiprina agresiju: “Cilvēkam, kuŗam intelekta līmenis ir zems un kuŗam iedod ieroci, protams, sāk likties, ka viņš ir vismaz karalis. Tāpēc arī tas viss notiek. Ieliekot platformā TikTok vai kur citur tīklos, viņš domā, ka ir varonis, kas pierādījis, ka ir uzvarētājs.”

Atsūtiet mums kaut pāris Stingerus!

Kāpēc par kaŗadarbību Ukrainā var gandrīz rakstīt hemingvejiski: “Ukrainas frontē bez pārmaiņām”? Tā ir ieilgusi, jo ļoti lielas problēmas ir ar bruņojumu. Bija plānots lielais pretuzbrukums. Tas tika atlikts, jo sāka stipri līt. Un Ukrainas melnzeme lietus laikā kļūst smagajai technikai nepārvarams “šķērslis”, sliktāk kā Zemgales mālā. Kaŗadarbība stepē, kuŗu ar divu trīs kilometru atstarpēm šķērso preterozijas mežu aizsargjoslas, taktiskā ziņā notiek no vienas joslas uz otru, jo pa vidu ir klaja stepe. Kā arī uz ceļiem un apdzīvotās vietās. Pēdējā laikā pielietojam jaunas technoloģijas. Ar droniem var veikt izlūkošanu, ar droniem var iznīcināt ugunspunktus un techniku 

 

Igaunijas aizsardzības ministrs Hanno Pevkurs intervijā raidsabiedrībai ERR sacīja, ka nopietns šķērslis Ukrainas pretuzbrukuma sākumam ir lietainais laiks un ka līdz aktīvu kaujas darbību sākumam var paiet vismaz mēnesis. Šādus spriedumus ministrs izteica pēc militārajā bazē Ramšteinā, Vācijā, notikušās Ukrainas atbalsta grupas sanāksmes. “Ja klausās viedokļos Ramšteinā, tad var paiet vēl mēnesis, pirms mēs varēsim runāt par reālu pretuzbrukumu. Ja laiks mainīsies, tas arī var notikt ātrāk. Ja ne, tad paies mēnesis, varbūt divi,” sacīja ministrs. Šobrīd šķērslis nav tas, ka trūkst, piemēram, tanku “Abrams”, bet gan laikapstākļi Ukrainā, skaidroja ministrs. “Tanki “Abrams” pavasaŗa uzbrukumā nav izšķiroši. Tankus “Leopard” piegādājušo valstu koalīcija bija spēcīga, un diezgan daudz technikas ir pārsviests uz Ukrainu, un diezgan daudz ir ceļā uz turieni,” norādīja ministrs. “Vislielākais šķērslis pretuzbrukumam, kas, droši vien, notiks, ir laikapstākļi. Laiks ir samērā lietains, un tas apgrūtina smagās technikas pārvietošanos. Ukraiņi gaida laika uzlabošanos, lai ķertos pie vērienīgākas territorijas atbrīvošanas,” sacīja Pevkurs.

 

Krievijas kaŗu Ukrainā mēs nedrīkstam saukt par mums svešu kaŗu. Tas ir visas civilizētās pasaules kaŗš pret divdesmit pirmā gs. agresoru un terroristu, kas mīda kājām visas starptautiskās tiesības. Putins ir izraisījis kaŗu starp divām etniski tuvām “brāļu” tautām pašā Eiropas vidū un draud ar kodolieročiem visiem, kas ar to nesamierināsies. Nereti mūsu sabiedrībā gaida varoni tā vietā, lai rīkotos paši. Tiek sēts mīts, ka latvietis labāk pagaidīs, lai uzdrīkstas un rīkojas cits. 

 

Šie latviešu vīri, kas kaŗos Ukrainā, mītu saknē apgāž. Novērtēsim viņu drosmi, pašaizliedzību kā latviešu kaŗavīra goda nesēju un ceļa rādītāju tiem, kas vēl šaubās par savu izvēli! Nobeigumā citēšu NBS majoru Jāni Slaidiņu, kuŗš arī bijis Ukrainas frontē: “Tas ir tautas spēks, un, kamēr tauta būs stipra un vienota, tā varēs stāties pretī pat tādam spēcīgam militārajam agresoram kā Krievija. Mācīsimies no Ukrainas, analizēsim ,secināsim un būsim stipri savā vienotībā un Tēvzemes mīlestībā!”