Kapitācija vai dekapitācija jeb medicīnas skaidrojošā vārdnīca
Kamena Kaidaka, MD, LĀZA biroja vadītāja Latvijā    25.07.2017

 

 

Kas bija „tētis” un „mamma” vārdam kapitācija, par to Latvijas veselības aprūpes vēstures rakstītāji klusē, bet dienasgaismu šis jaunvārds ieraudzīja ap to laiku, kad padomju laika poliklīniku iecirkņu terapeiti pārtapa par ģimenes ārstiem, kad bērnu ārstiem vajadzēja ņemt savā aprūpē vecmāmiņas un vectētiņus, bet pieaugušo dakteriem nācās saprast, ko grib teikt zīdainis. Visgrūtākais ārstiem gan bija tas, kas saistīts ar naudas lietām - vajadzēja iemācīties skaitīt ne tikai savu algu savā makā, bet arī visas ar savu strādāšanu saistītās izmaksas. Tas bija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. 

 

Cik no valsts budžeta maksāt ģimenes ārstam, ja tas aprūpē valsts iedzīvotājus? Uz šo jautājumu tika rasta atbilde – mazliet par katru iedzīvotāju, kuŗš būs izteicis vēlmi pie ģimenes ārsta ārstēties. Tātad par katru dzīvo dvēseli apmēram vienu latu mēnesī valsts bija gatava no sava budžeta maksāt – gadā jau 12 lati. Ja pie ārsta pieteicās (pierakstījās) 1000 pacientu, tad veseli 12 tūkstoši latu gadā. Ministrija gan norādīja, ka optimālais pacientu skaits ir no 1500 līdz 2000 pacientu. Par šo naudu ārstam bija pašam jādzīvo, savas ģimenes ārsta prakses māsai jāmaksā alga, jāīrē telpas savam darbam, jāpērk degviela, arī aparatūra un medikamenti jāgādā, jāmaksā par savas kvalifikācijas uzturēšanu un resertifikāciju.

 

Gan jau vēl kaut kas, ko neesmu pieminējusi. Savu vietu likumdošanā vārdkopa kapitācijas nauda atrada Ministru kabineta noteikumos "Veselības aprūpes organizēšanas un financēšanas kārtība", kas gan ir mainīgi kā vējš, un tajos ik brīdi tiek veikti kādi labojumi. Kad ārstus aicināja un mudināja veidot savas ģimenes ārstu prakses, kļūt neatkarīgiem, pašiem plānot savu darbu, neviens gan neteica, ka savā jaunajā veidolā viņi varēs strādāt brīvi tajā brīvības izpratnē, kāda būs valdībai, bet ne viņiem pašiem, un vienmēr būs jārēķinās ar pieejamā financējuma ietvariem. Šie ietvari gan ir vieni no šaurākiem visā Eiropas Savienībā.

 

 

Raksta autore šovasar Baltimorā, LĀZA konferencē kopā ar dzīvesbiedru, Iecavas Veselības centra direktoru MD Sandri Kaidaku 

 

Latvija nu ir ES valsts,  un arī kapitācijas nauda nu ir eiro. 2016. gada sākumā toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs vēstīja, ka ģimenes ārstiem no 1. jūlija kapitācijas nauda pieaugs no 1,18 eiro par vienu pacientu mēnesī līdz 1,27 eiro. Uzreiz nevaru pateikt, tieši ko var Latvijā iegādāt par deviņiem eirocentiem, izņemot dažas sērkociņu kārbiņas, bet arī šāds pieaugums valdības aprindās tika uzskatīts par lielu sasniegumu. 2017. gadā kapitācijas nauda par vienu pacientu mēnesī ir 1,25 eiro. No valsts budžeta ārsta prakse saņem arī fiksēto maksājumu – 480,73 eiro mēnesī, kas paredzēts administrātīviem izdevumiem, telpu īrei un saimniecībā vajadzīgām lietām. Papildu nauda par veiktajām manipulācijām, par pacientu aprūpi u.c. ir pavisam neliela procentuāla daļa no ģimenes ārsta prakses ieņēmumiem.

 

Jāsaka gan, ka ne jau visu par katru galviņu paredzēto naudu pilnā apjomā Nacionālais veselības dienests (NVD), kas ir starpnieks starp valsts maku un ģimenes ārsta praksi, ārstam izmaksā. Lai saņemtu valsts financējumu, ģimenes ārsti ik gadu slēdz  līgumu ar Nacionālo veselības dienestu un ik mēnesi tam atskaitās par to, ko padarījuši. Ja dienests uzskata, ka valsts naudu ārsts tērējis nelietderīgi, tad no šīs pašas kapitācijas naudas nelietderīgais pārtēriņš tiek ieturēts.

 

Ik mēnesi ārstam izmaksā mazāk par 90% no kapitācijas naudas, bet papildu procentus maksā tad, ja ārsts izpildījis kvalitātes kritērijus, ko arī nosaka NVD līgums. Ja ārsts strādājis ļoti, nu ļoti lab, un NVD nav nekādu aizrādījumu par ārsta darbu, tad par attiecīgo periodu var cerēt saņemt 100% kapitācijas naudas, bet tas gan neizslēdz iespēju, ka nākamajā periodā būs kādas kļūdas un naudu atkal nemaksās. Man ļoti labi zināms kāds lauku ģimenes ārsts, kas medicīnai bija atdevis vairāk nekā piecdesmit darba gadu, vēstulē no NVD uzzināja, ka, neskatoties uz savu rūpīgo un godprātīgo darbu, ir... palicis valstij parādā. Tas tad arī bija pēdējais viņa ārsta darba gads. 

 

No Latvijas aizbrauc gan ārsti, gan medicīnas māsas. Aizbrauc arī iedzīvotāji – pacienti. Lielais jautājums – kāpēc valdībai maksāt par tiem, kuŗu Latvijā vairs nav un valstij nodokļus nemaksā, bet kapitācijas nauda par viņiem vēl arvien nonāk ģimenes ārstu praksei? Un mūžīgais jautājums – ko darīt? Valdības un ārstu viedokļi atšķiras. Ir streiks. Nesaskaņas turpinās, bet aizbraukušie šo sociālo nedrošību un veselības aprūpes sistēmas vājumu min kā vienu no nopietnākajām Latvijas problēmām, lai gribētu te atgriezties. 

 

Svešvārdu vārdnīcā termina kapitācija nav, ir tikai dekapitācija – [lat. decapitatio] - galvas nociršana, atdalīšana no ķermeņa. Ja domājam analoģijās, tad kapitāciju varētu skaidrot kā galvas pievienošanu. Vai ir cerība, ka tā notiks Latvijas sabiedrībā? Tāds ir jautājums. Kāda ir atbilde?

 

 

 

REPLIKA

Ligita Kovtuna

„Kā pa miglu...”^*

Atgriezusies no skaistajiem svētkiem Baltimorā, kur piedalījos arī LĀZAS jubilejas konferencē ar klātiem galdiem un saturīgiem profesionālajiem referātiem, raudzīju iedziļināties Latvijas ziņās, ko biju palaidusi garām. Viena, no satraucošamākajām – streiko ģimenes ārsti! Ir nemierā ar „kapitācijas naudu”. Neslēpšu savu tumsonību – ņēmu un šķīru vaļā „Svešvārdu vārdnīcu”. Neatradu tajā vārdu kapitācija.

 

Vaicāju saviem visādi gudrajiem kollēgām  – puse no viņiem zināja, otra puse – ne. Zvanīju draudzenei Mārai uz Latvijas Avīzi – viņa ir zinīga medicīnas jautājumos. Māra paskaidroja, kastā par naudu un teica – ja jau tev nepatīk svešvārdi, saki „galvasnauda”. Nu labi, man skaidrs, bet kā manas mājas sētnieks Ojārkungs un santechniķis Vasja dabūs zināt, kāpēc viņu valstī streiko ģimenes ārsti? Tāpēc taču pie valdības un ministrijās strādā saziņas speciālisti, kam ikkatra vissīkākā informācija jāaizvada līdz vienkāršās tautas ikvienam pārstāvim! Braucot mājās no darba, nelikos mierā un vaicāju taksistam, vai viņā zina, kas ir „kapitācijas nauda, par ko cīnās ģimenes ārsti un streika dēļ ir ierobežota piekļūšana pie viņiem”. Nezinot vis. Ķīmiskās tīrītavas pieņēmēja, strādīgā un jaukā Iriņa arī ieplēta acis, bet es uzrunāju aiz manis stāvošo kungu, krievu vīru apmēram manos gados. Uz manu vaicājumu „vai jūs zināt, kas ir kapitācijas nauda”, viņš krieviski atbildēja: „Uma ņe priložu”, kas latviski nozīmē – „nav ne miņas”! Kad nu arī viņam paskaidroju, vīrs latviski ar krievu akcentu man atteica: „Miļa kundze! Valdiba dzivo savu dzivi, mes, tauta, savu!”

 

Vai tā būtu atbilde uz dakteres Kamenas Kaidakas jautājumu?

 

*Virsraksts patapināts no Ilmāra Dzeņa dziedātās „Kā pa muiglu mana dzīve iet/Kā pa miglu, kas nekad nepāriet...