Kāds izlīgums?
   08.08.2012

Valsts prezidenta Andŗa Bērziņa ierosinātais izlīgums diez vai ir iespējams - gan šaurā, gan plašākā nozīmē.

Prezidenta labo nodomu garā formulēto Labas gribas manifestu parakstījuši ap 4000 iedzīvotāju, tostarp Marija Naumova un Georgs Andrejevs, Solvita Āboltiņa un Edgars Rinkēvičs. Manifestā teikts: "Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradicijas, kultūrtelpu un latviešu valodu."

Spriežot pēc tā, kas rakstīts avīzēs Vesti Segodņa un Čas, kā arī portālā www.IMHOclub.lv, krietna daļa Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju šos vārdus nevēlas iegaumēt un aicinājumu nevēlas saklausīt. Negrib, un cauri. Nākamais manifesta teikums, kuŗā norādīts, ka "mīlēt Latviju nozīmē mīlēt un cienīt citas Latvijas telpā mājojošas tradicijas un kultūras, visu tautību cilvēkus, kam Latvija ir mājas", šiem cilvēkiem liek vienīgi raustīt plecus, jo viņiem acīmredzot Latvija nav mājas.

Un izlīgums starp abu pušu frontiniekiem? Pirms 27 gadiem - 1985. gada 9. novembrī avīzē Laiks ievietots mans raksts Vai veterāni nekad nesalabs?. Es tajā atgādināju, ka "abās pusēs - vācu Waffen-SS un padomju gvardes divizijās" - bija "neapšaubāmi godīgi frontinieki, kuŗi kaŗoja tāpēc, ka viņus iesauca, ka viņiem nebija citas izejas, ka bija (..) jāaizstāvas pret bruņotu ienaidnieku. (..) Sirmie veterāni, rimstieties un mēģiniet beidzot salabt - kaut vai pie pusstopa!"

Sekoja nikna atbilde: avīželē Atbalss, ko KGB mēdza piesūtīt tālaika latviešu trimdiniekim (1986, Nr.2), Mavriks Vulfsons raksta, ka "šim blusu stāstiņam ir sava āža kāja, par kuŗu Laiks maksā. Tas ir vārdiņš "un", ar kuŗu Jūs it kā nemanot, bet ai, cik tīši gribat iebāzt vienā maisā fašistus un boļševikus."

Pagāja krietns ceturtdaļgadsimts, un kāds! Valsts prezidents Andris Bērziņš vērsies pie abu pušu frontiniekiem ar aicinājumu salabt, bet atsaucību īpaši nemana. Un tos, kas kaŗojuši "vācu pusē", abu Rīgas krievvalodīgo avīžu un minētā portāla IMHO rakstoņi joprojām uzskata par "fašistiem".

Šoreiz ne vairs sen mūžībā aizgājušais Mavriks Vulfsons, bet Konstantins Gaivoronskis, kas publicējas vienlaikus IMHO portālā un avīzē Vesti Segodņa, nācis klajā ar pamfletu Akts par bezierunu atzīšanu, kuŗā gan atzīst, ka ir bijis tāds Molotova-Ribentropa pakts, taču apgalvo, ka šis pakts nebūt nav bijis faktors, kuŗš izraisīja Otro pasaules kaŗu, kas sākās, kad Vācija uzbruka Polijai 1939. gada 1. septembrī, jo šo iebrukumu Hitlers sācis plānot jau 1939. gada aprīlī, "ilgi pirms pakta". Gaivoronskis nevēlas saprast, ka Hitlers nebūtu šo iebrukumu sācis, ja nebūtu nodrošinājis sev partneri, vienodamies ar Staļinu, kas savukārt uzbruka Polijai no austrumiem 17. septembrī.

Gaivoronskis sašutis par to, ka prezidents Bērziņš prasa, lai padomju kaŗaspēka veterāni atzīst Molotova-Ribentropa pakta noziedzīgo raksturu. Tas nozīmē, gaužas Gaivoronskis, ka no sarkanarmijas 130. latviešu korpusa veterāniem tiek prasīts "parakstīt aktu par bezierunu kapitulāciju vēstures oficiālās versijas priekšā, ko apstiprinājušas Latvijas tagadējās varas iestādes".

Tālāk pats Gaivoronskis "apgriež vēsturi otrādi": viņš apgalvo, ka nekādi Staļina noziegumi neattaisnojot t.s. nepilsoņu statusu Latvijā un to, ka krievu valoda skaitās svešvaloda. Tā jau ir tā nelaime, ka Latvijas okupācijai, ko īstenoja noziedzīgais Staļina režīms, sekoja krievvalodīgo migrantu plūdi, kuŗu rezultātā vēl tagad LR pamattautas īpatsvars nepārsniedz 60 %, un Latvijas valdība spiesta darīt visu, lai šī zeme nepārvērstos divkopienu valstī ar divām valsts valodām. Jo vairāk tāpēc, ka ceturtdaļmiljona LR pavalstnieku ar savu balsošanu t.s. valodas referendumā parādīja, ka diez vai Latvija viņiem ir "mājas".

Par noskaņām Latvijas krievvlodīgajā publikā, kuŗas izlīgumu padara  maz ticamu, liecina Dmitrija Marta raksts Skandalozā plāksnīte avīzes Vesti Segodņa 31. jūlija numurā.

Liepājā ir 1977. gadā uzceltais piemineklis ar uzrakstu Zvejnieku un jūrnieku piemiņai, kas gājuši bojā jūrā. Un 2000. gadā zem šī uzraksta tika piestiprināta plāksnīte ar tekstu angļu valodā, godinot amerikāņu izlūklidmašīnas apkalpes locekļu piemiņu, kuŗi gāja bojā, kad 1950. gada 8. aprīlī to notrieca padomju iznīcinātāji.

Skandaloza galu galā ir nevis šī plāksnīte, pie kuŗas ik gadu 8. aprīlī noliek ziedus ASV vēstniecības darbinieki, bet to nezināmo vandaļu rīcība, kuŗi tagad šo plāksnīti aizkrāsojuši un līdzās krievu burtiem ieskrāpējuši vārdus: Slava PVO SSSR (slava PSRS pretgaisa aizsardzībai).

Šo vandaļu rīcību attaisno un atbalsta visi - viscaur krievvalodīgie,  - ar kuŗiem sarunājies Vesti Segodņa žurnālists Dmitrija Marts. Tātad viņiem - arī gados jaunajiem - ASV joprojām ir ienaidnieks, bet PSRS - zaudētā "mūsu valsts".

Kāds Vitālijs Budovskis, ar kuŗu uz ielas runājis Dmitrijs Marts, sašutis par to, ka Rīgā Revolūcijas mūzejs pārtapis par Kaŗa mūzeju un Sarkano strēlnieku mūzejs par Okupācijas mūzeju. Viņaprāt tas esot galīgs absurds.

Nu, kāds gan te var būt izlīgums?

Franks Gordons

Foto: Žurnāls IR