Kad uzbrukumi pamatvērtībām kļūst pārlieku uzmācīgi
   19.10.2012

Esmu tas pats žurnālista Kārļa Streipa rakstā “Kad reliģija kļūst pārlieku uzmācīga” minētais mācītājs – viens no tiem tumsoņām un liekuļiem, kuŗi nez ko grib panākt, iebilstot pret Labklājības ministrijas izdotām grāmatām “Diena, kad Rūta bija Richards” un “Diena, kad Kārlis bija Karlīna”.

Kad lasu K. Streipa komentāru, man ir ārkārtīgi žēl, redzot, ka autors, visādā ziņā erudīts cilvēks, savā argumentācijā nav korekts un precīzs, kā arī acīm redzami jauc kopā dažādus jēdzienus. Īpaši tas attiecas uz izpratni par Svētajiem Rakstiem. Protams, Bībelē ir rakstīts daudz kas. Arī tas, ka kādam bijušas daudzas sievas, un tas, ka Jūda Iskariots pakāries. Bībeli nepareizi skaidro un pārprot gan radikāļi, gan liberāļi. Un viss tāpēc, ka atkāpjas no tradicionāla Svēto Rakstu skaidrošanas veida. Ir Vecā Derība un Jaunā Derība. Lai gan abas šīs daļas ir Dieva Vārds, tomēr tām nav vienāds svars. Tradicionāli, skaidrojot Bībeli, uz Veco Derību skatās caur Jaunās Derības prizmu. Tikai tad var saprast, kāpēc daudz ko no tā, ko lasām Vecajā Derībā, mēs vairs nedarām: kāpēc mums nav šķīstīšanās trauku katrā mājā, netiek veikta apgraizīšana, neviens netiek nomētāts ar akmeņiem u.tml. Bet attiecībā uz morāli un ētiku Jaunajā Derība ir augstāks līmenis. Vecā Derība runā par ārējo, bet Jaunā jau iet dziļāk. Vecā Derība pieļauj daudzsievību, bet Jaunā Derība norāda, ka tikai viens vīrietis un viena sieviete ir pareizs laulības modelis. Vecā Derība dažādām seksuālām novirzēm (arī laulības pārkāpšanai) paredz nāves sodu, bet Jaunā Derība to sauc par grēku, kuŗa dēļ var izslēgt no draudzes, kamēr cilvēks nelabojas.

Jā, tradicionālā laulība ir starp vienu vīrieti un vienu sievieti, taču ar to nav garantēts, ka visas laulības starp jebkuŗu vīrieti un jebkuŗu sievieti būs veiksmīgas un laimīgas. Autors vairākkārt piesauc homoseksuālismu kā parādību, kas it kā nodarbinot mācītāju un ģimenes vērtību aizstāvju prātus. Gribu jūs nomierināt, - ne jau homoseksuālisms nodarbina mūsu prātus, bet gan šo homoseksuālo attiecību un dzīvesveida cildināšana un propaganda. Homoseksuāli orientēti cilvēki ir bijuši vienmēr, tas nav nekas jauns. Ja viņi nemēģinātu visu sabiedrību pārliecināt, ka arī viņu dzīvesveids ir tikpat normāls un godājams kā vīrieša un sievietes kopdzīve laulībā, tad jau neviens viņiem pat īpašu uzmanību nepievērstu. Kristiešu ieskatā homoseksuālisms ir grēks, novirze no normas, taču, ja laulātie viens otru krāpj vai sit, - arī tā ir novirze no normas.

Viens ir runāt par morāles un ētikas principiem, sabiedriskās iekārtas pamatiem un pilnīgi kas cits – runāt par novirzi no mūsu tautā pieņemtām, tradicionālām normām. Nepārprotami Eiropas, Amerikas un lielas daļas civilizētās pasaules vērtību sistēmas principi sakņojas kristietības kultūrā. To ir vērts atcerēties.

Tur, kur cilvēki zaudē ticību Dievam un atkāpjas no morāles un ētikas principiem, jānāk kādai jaunai ideoloģijai vai režīmam - jaunai, cilvēku pašu noteiktai kārtībai. Vieta tukša palikt nevar. Nevienam režīmam neder parasts (dabisks) cilvēks. Visi režīmi cilvēku vēlas modificēt un pilnveidot. Komunisti vēlējās izveidot pareizo šķiru, nepareizos iznīcinot, bet nacisti – tīro rasi un pārcilvēku. Ja svaru kausos liktu šo divu režīmu ļaundarības un tiem pretī tā saucamos baznīcas grēkus, tad bezdievīgie režīmi dažos gadu desmitos ir sastrādājuši vairāk nekā baznīcas ļaudis visā tās pastāvēšanas laikā. Ir pierasts dzirdēt tumšo viduslaiku kā tāda bubuļa piesaukšanu.

Ar ko gan šie viduslaiki būtu tumšāki par pagājušo gadsimtu - pusgadsimtā divi pasaules kaŗi! Starp kaŗiem un pēc tiem miljoniem nāves nometnēs nomocītu cilvēku. To visu pastrādāja ne jau kristieši, bet kādi “gaišās nākotnes” cēlāji, kuŗi turklāt šo nākotni vēlējās celt bez Dieva. Tieši dažādo ideoloģiju mēģinājumi radīt super cilvēku, super sabiedrību, super kārtību ir radījuši vislielākās problēmas. Gan nacisms, gan komunisms nostājās pret pastāvošajām, gadu gadiem ierastajām vērtībām, to vietā piedāvājot jaunas. Ievērības vērts ir arī fakts, ka šie režīmi asi vērsās pret kristietību. Neviena šādu jaunu vērtību iedzīvināšana nav notikusi dabiskā ceļā, tā veikta ar politisku un militāru spēku. Arī jaunā dzimumu līdztiesības ideoloģija nāk ar agresivitāti, polītisko un financiālo aizmuguri un, protams, ar vēršanos pret kristietību. Bez šiem faktoriem to nemaz nevarētu iedzīvināt.

Teikto pierāda arī šo grāmatu nākšana klajā, par spīti sabiedrības iebildumiem. Nav nekādu diskusiju par grāmatu saturu pēc būtības, jelkādi iebildumi tiek nodēvēti par tumsonību un aizspriedumiem. Jūs jautāsit, kas kopīgs manis minētajām ideoloģijām un šīm “nevainīgajām” grāmatām par dzimum lomām. Kopīgs ir morāles un ētikas vērtību relātīvisms: nav objektīvas patiesības, nav pareizā un nepareizā. Visu nosaka laikmeta gars (izcēlums mūsu – red.). Ja tā, tad nav labā un ļaunā, un nevienam nav tiesību runāt par kādām negrozāmām vērtībām un kādu vispārpieņemtu lietu kārtību. Jelkāda atsaukšanās uz tradicionālām vērtībām tiek klasificēta kā diskriminētāja un līdztiesību ierobežotāja. Kas notiek ar sabiedrību un cilvēku šādā visaptveŗošā relatīvismā? Apjukums – tā to varētu raksturot vienā vārdā. Konkrētas, skaidri definētas vērtības, ētikas un morāles pamatprincipi palīdz sabiedrībā sadzīvot dažādiem cilvēkiem.

Lai nerunātu no augsta plaukta, minēšu piemēru. Ceļu satiksmes noteikumus arī var uzskatīt par diskriminētājiem un cilvēkus ierobežotājiem. Varbūt kāds šeit, Latvijā, gribētu kā Lielbritānijā braukt pa ielas kreiso pusi, bet ... viņam jābrauc pa labo. Varbūt kāds vēlētos pa Jūrmalas šoseju traukties neierobežotā ātrumā, kā Vācijas autobāņos, bet fotoradars reģistrēs pārkāpumu un braucējs saņems soda kvīti. Varbūt kādam ļoti gribētos pa vienvirziena ielu braukt pretējā virzienā, jo viņam tā būtu ērtāk nokļūt mājās, bet... ar šādu rīcību viņš varētu izraisīt avāriju. Ierobežojumi satiksmes noteikumos, lai arī var šķist atsevišķa indivīda tiesību un brīvības ierobežotāji, tomēr nāk par labu satiksmes drošībai kopumā. Vienoti principi un indivīda izpausmes brīvības ierobežojumi uz autoceļiem dod labumu visiem. Protams, ir izņēmumi, kā, piemēram, kādi speciālie dienesti drīkst pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus īpašos gadījumos, bet tas neatceļ normālo lietu kārtību. Tāpat arī sabiedrībai ir nepieciešami vienoti morāles un ētikas principi. Var arī sacīt tā – ir vajadzīga sava tabu sistēma.

Skandalu par Labklājības ministrijas izdotajām grāmatām “Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un “Diena, kad Rūta bija Richards”, kā arī metodisko materiālu, kas ar tām saistīts, neizraisīja vis nekādas kristiešu organizācijas, kā raksta Kārlis Streips. Šo skandalu izraisīja vērtību sadursme. Ar baznīcu un kristiešiem šī lieta ir saistīta tikai tik lielā mērā, ka arī baznīca un kristieši ir tradicionālu un konservatīvu vērtību piekritēji un atbalstītāji.

Labklājības ministrei un arī citiem valdošās elites pārstāvjiem būtu labi ieraudzīt, ka Latvijas sabiedrība ir konservatīva un turas pie tradicionālām ģimenes vērtībām. Ja ministriem, kas ir aicināti būt par tautas kalpiem, nevis revolucionāriem un visādu netradicionālu pieeju pionieŗiem, tomēr šķiet, ka tauta ir aizspriedumaina un tumša, tad tikai godīgi būtu atkāpties no amata un pameklēt sev kādu citu darbu, varbūt kaut kur Ziemeļvalstīs kādā eksperimentālā bērnudārzā, nevis par nodokļu maksātāju naudu veikt apšaubāmus eksperimentus ar Latvijas bērniem.

Māc. Ivo Pavlovičs