EIROPAS LATVIEU LAIKRAKSTS
Kad atgriezos ierind, visi puii bija kritui
131108
Foto: Ligita Kovtuna

MRA LIBEKA    30.01.2024

 

 

 

Dmitro Losievs, Ukrainas desanta kaŗaspēka vada komandieris, kuŗš pirms kaŗa strādāja par medicīniskā aprīkojuma inženieri konstruktoru, kopš aizvadītā gada marta Latvijā ārstē smagu ievainojumu. No kaŗa sākuma, kad Dmitro brīvprātīgi pieteicās armijā, viņu līdzās traģiskiem notikumiem kaujas laukā atšķirībā no daudziem citiem cīņu biedriem, kuŗi krituši no agresoru lodēm, ir pavadījusi veiksme – pirmkārt, viņš nenokļuva okupantu gūstā, kaut iespējamība bija liela, un, otrkārt, Dmitro pēc mīnu šķembu trāpījumiem kājās un rokās, bet vissmagāk tieši labās rokas nervu pinumā, nokļuva pie profesionāli augsti vērtētā  mikroķirurga Mārtiņa Kapicka, kuŗš operējis  ne vienu vien Ukrainas kaŗavīru. Dmitro roka tagad kustās, kaut ne pilnībā – iespējams, viņam būs nepieciešama vēl kāda operācija. Taču viņš ļoti cer pēc iespējas ātrāk atgriezties Ukrainā, lai palīdzētu atbrīvot savu zemi no Krievijas okupantiem, bet, ja rokas kustības tomēr neizdosies pilnībā atjaunot, tad viņa nodoms ir strādāt par instruktoru, lai apmācītu ukraiņiem konkrētas iemaņas  kaujas laukā.


Kā sākās jūsu ceļš uz kaujas lauku?

2014. gada notikumus es ignorēju: domāju, ka tie uz mani neattiecas un cik labi, ka Odesa, kur dzīvoju, ir tālu no Doņeckas, Luhanskas un Krimas. Bet 2022. gada 24. februārī mana egoistiskā attieksme strauji mainījās, jo sapratu, ka malā stāvēt vairs nav iespējams. Nekavējoties iesaistījos brīvprātīgo kustībā Odesā - gatavoju maskēšanās tīklus, palīdzēju izvietot smilšu maisus Odesas aizsardzībai, pabeidzu militārās medicīnas kursu un devos uz kaŗa komisariātu, lai brīvprātīgi mobilizētos. Kaŗa komisariātā man prasīja, vai esmu gatavs karot. Atbildēju, ka esmu gatavs, un pēc kāda laika man piezvanīja un teica: gaidām! 

 

Mani un citus brīvprātīgos nosūtīja uz mācību daļu, kur mēs izgājām apmācību kaŗa laikā nepieciešamajās speciālitātēs. Tajā brīdī no kaŗaspēka daļām, kuŗas atradās kaujas laukā,  bija konkrēts  pieprasījums, ka, lūk, nepieciešami tik un tik kājnieki, ložmetējnieki un citi kaŗa speciālisti.  

 

Es apguvu pārnēsājamo zenīta raķešu kompleksa operatora zināšanas, kas nepieciešamas kaujas desanta kaŗaspēkam. Taču kaŗa laikā pieprasījums kaujas laukā ļoti ātri mainās. Kamēr mani un citus mana vada puišus  gatavoja par pieminētajiem operatoriem, kaŗaspēka daļa, kur man būtu jāliek lietā savas zināšanas, gandrīz pilnībā tika iznīcināta. Tā kā nebija kam kaŗot, mēs ieņēmām pozīcijas, jo vajadzēja aizvietot tos, kas krituši, un vairs nebija svarīgi, ko tu tieši esi apguvis. 

 

2022. gada 27. novembrī tiku nozīmēts par Luhanskas apgabala Belohorivkas  vada komandieri desanta kaŗaspēkā. Parasti vadu komandē virsnieks, bet tā kā viņš bija guvis smagus ievainojumus, to darīju es, būdams galvenais seržants. Lai varētu ieņemt šo amatu, bija jāiziet sagatavošanas mācības seržantu skolā.  Desanta kaŗaspēkā tiek ievērota NATO sistēma pienākumu sadalē – katra virsnieka pienākumi tiek dublēti attiecīgi ar seržanta pienākumiem. Tādējādi tiek veidota neliela kontroles sistēma – ja kāds virsnieks nepareizi rīkojas, tad seržantam ir tiesības vērsties pie brigādes komandiera. 

 

Jūs piedalījāties smagās kaujās, lai ienaidnieka rokās nenonāktu galvenais ceļš, kas ved uz Harkivu, un tur jūs arī ievainoja. Kā jums izdevās izkļūt no smagajām apšaudēm?

No 2022. gada pavasaŗa mana apakšvienība bija izvietota Bohorodičnes ciemā, Doņeckas apgabalā, kur atrodas galvenais Harkivas ceļš. Mēs to aizsargājām, tas bija karstais punkts. Šis ciems vairāk nekā desmit reizes pārgāja no okupantiem pie mūsu kaŗaspēka un otrādi. Ja mēs šo ceļu nebūtu noturējuši, tad okupanti pa to varētu pārvietot kaŗaspēku no Doņeckas līdz pat Harkivai. 

 

Vēlāk, kad mūsu kaujas vienība devās izpildīt citus kaujas uzdevumus, es kopā ar vēl dažiem cilvēkiem tiku norīkots uz apmācībām seržantu skolā.  Rēgulāri sazinoties ar puišiem, uzzināju, ka mūsu apakšvienība cietusi ļoti lielus zaudējumus. Tajās divās nedēļās, kad atrados treniņnometnē, faktiski no mūsu rotas, kur bija simts kareivju un kuru uzdevums bija ieņemt kaujas pozīcijas un noturēt fronti, neviens vairs nebija ierindā. Tādā pašā situācijā bija arī pārējās divas rotas. Pēc divām nedēļām, kad atgriezos ierindā, no tiem puišiem, kuŗus es pirms tam zināju, kuŗi visu laiku bija ar mani, kuŗus es komandēju, neviens vairs nebija dzīvs… 

 

Trešajā kaujas uzdevuma izpildes dienā mūsu pozīcijās netālu no blindāžas, kur es atrados, sprāga mīna un mani ievainoja. Visapkārt bija krūmājs, bez neviena koka, kas pasargātu slēptuvi no mīnām.

 

Evakuācija nebija vienkārša. Tie puiši, kas mani nesa, nokļuva aplenkumā, un divus no viņiem ievainoja. Kaŗavīri no šīs apšaudes zonas izkļuva tikai nākamajā dienā, bet es vēl 12 stundas tur paliku, jo nebija iespējams mani evakuēt. Man ir 23 šķembu radīti ievainojumi – cieta rokas un kājas jeb visas tās ķermeņa daļas, kuras nebija aizsegtas ar bruņuvesti un aizsargķiveri. Bija ļoti liels risks, ka okupanti mani saņems gūstā. Runāja, ka mani ir meklējuši, jo okupanti zinājuši, ka tuvumā esot jābūt ukraiņu ievainotajam. Dzirdēju, kā viņi klīst, pārvietojas netālu no manis, sarunājas pa rācijām. Vēlāk evakuācijas grupa mani iznesa uz guļammaisa, jo es nespēju paiet. 

 

Ja būtu vairāk ieroču, tik traģiska situācija neizveidotos?

Okupantiem ir artilērijas pārsvars. Bet tagad mums ir daudz kvalitatīvākas tālās darbības  artilērijas iekārtas, kuŗas ilgi lūdzām sabiedrotajiem. Diemžēl to ir maz un tās izmanto ļoti mērķtiecīgi tikai svarīgākajās kauju vietās.

 

Kaujas desantnieku vienībā nebija prettanku ieroču deficīts. Bet bija robežsargi, kuŗi atradās aplenkumā, viņiem bija pietiekami lielas problēmas pat ar parastajiem šaujamieročiem. Ukrainas armijai ļoti nepieciešami tālās darbības ieroči. 

 

Personīgi pazīstu un esmu ticies ar diviem jauniem varonīgiem prettankistiem, kuŗiem ir iesauka tanku mednieki. Pirmajam ir neliela izmēra pārnēsājamā prettanku raķete NLAW, bet otram – Javelin. Viņi, sākot no 2022. gada februāŗa līdz jūnijam iznīcināja 20 ienaidnieka tankus. 

 

Daudzi cilvēki Latvijā vēlas palīdzēt Ukrainas kaŗavīriem, lejot sveces. Esmu dzirdējusi, ka frontes līnijā tās nedrīkst izmantot. Vai tā ir taisnība?

Gadās, ka puiši aiziet bojā arī diezgan muļķīgi, jo paši nav ievērojuši piesardzību. Mēs uzzinājām, ka 50 metrus tālāk izvietotajā kaujinieku vadā kāds bija aizdedzinājis sveci, un komandieris burtiski sāka skaļi lamāties, lai to nodzēš, jo esot noguruši iznest divsimtniekus, kas nozīmē kaujas lauka kritušos. Paskaidrošu, ka bojā gājušos apzīmē ar kodu 200, ievainotos – ar 300, bez vēsts pazudušos – ar kodu 500. 

 

Frontē ir stingri noteikumi, kad sveces nedrīkst lietot. Ziemā frontes līnijā nedrīkst dedzināt sveces tāpat kā smēķēt, jo ienaidnieks ātri var pamanīt ar droniem pievienotajām termokamerām vai nakts redzamības kamerām, ka izdalās siltums, un precīzi noteikt mūsu pozīcijas. Turklāt noskaidrot precīzi, cik cilvēku tur atrodas. Arī aiz frontes līnijas sveču izmantošanā ir jāievēro zināma piesardzība. 

 

Cik jēdzīgi sveces ir gatavot Latvijā un vest tik tālu ceļu uz Ukrainu? Cik lielu sveču apjomu Ukrainas loģistika spēj apstrādāt? 

Tās atved uz Rietumukrainu, bet sveces jānogādā frontē Austrumukrainā. Turklāt frontes līnija ir ļoti gaŗa. Mūsu noliktavās stāv pamatīgi sveču krājumi.

 

Man zināms pavisam konkrēts cilvēks, pensionārs, kuŗš organizē gandrīz vai veselu fabriku, kas lej sveces. Viņš padzirdējis, ka sveču pietiekot, un sācis nodarboties ar aizsargtīklu pīšanu. Vai tie kaŗavīriem ir lietderīgāki nekā sveces?

Daudzi gatavo un mums sūta maskēšanās tīklus, kas ir nepieciešami, taču tie ir jāgatavo pēc noteikta standarta. Tiem ir jābūt noteikta izmēra un lentēm, ar ko tos pin, -  noteikta izskata. Pretējā gadījumā tīkls būs ļoti neērts, jo būs ļoti smags, aizņems daudz vietas un būs ātri pamanāms. 

 

Kad jāapgādā kaŗavīri frontē, tad rodas jautājums, kas ir svarīgāk - atvest  pārtikas konservus, ar kuŗiem var pabarot lielu daudzumu cilvēku, piegādāt kaujas komplektu – patronas, granātas un citas lietas, kas nepieciešamas kaujas laukā, vai 50 kilogramus smagu tīklu, kas aizņem pusi piekabes?

 

Daudzi cilvēki lej sveces, bet, raugoties ilgākā perspektīvā, ar šīm svecēm nebūs ko sildīt. Sveces būs, bet kaŗavīru vairs ne. Ja gribam, lai Ukraina uzvar, tad ir nepieciešams meklēt alternatīvu kauju vešanai un tie ir trieciena droni. Viens drons maksā ap 600 eiro un ar to var iznīcināt ienaidnieka pozīciju. Zinu, ka Latvijā tos ražo. Arī Ukrainā ir dronu ražotnes, kuŗām var nosūtīt ziedojumus.

 

Latvija nav vienīgā valsts, kur gatavo sveces, to dara arī Vācijā un kopā ar humāno palīdzību ved uz Ukrainu. Es to labi zinu, jo mana sieva dzīvo Leipcigā. Bet Ukrainā ļoti trūkst medikamentu. 2022. gadā iegriezos mūsu zāļu noliktavās un tur radās sajūta it kā kaŗš rīt jau beigtos – noliktavas bija gandrīz tukšas. Man stāsta, ka situācija šajā ziņā neesot būtiski mainījusies.

 

Tie latvieši, kas dzīvo Amerikā, tiklīdz bija sācies kaŗš, vāca rotaslietas, tās pārdeva un par šo naudu nopirka nakts redzamības iekārtas un nosūtīja Ukrainai. Tās tiek sūtītas uz fronti arī no Latvijas. Tās taču jums ir ļoti nepieciešamas?

Jā, nakts redzamības iekārtas ir ļoti nepieciešamas, tāpat kā ģeneratori.

 

Ukrainas armijas vadība lūgusi mobilizēt pusmiljonu cilvēku. Kā jūs raksturotu jūsu vienaudžu pašreizējo noskaņojumu – vai viņi ir gatavo kaŗot? Daudzi ukraiņi, kuŗiem vajadzētu aizstāvēt savu dzimteni, ir aizbraukuši kopā ar savām ģimenēm no Ukrainas. Vai ir nepieciešams viņus mobilizēt?

Visi, kuŗiem bijusi vēlme mobilizēties, ir brīvprātīgi aizgājuši kaŗot 2022. gada pavasarī. Arī es armijā devos brīvprātīgi, jo, būdams vīrietis, nespēju stāvēt malā. Zinu, kas notika  kaujas desanta kaŗaspēkā - uz ielas paņēma, mobilizēja un nosūtīja. Atbrauca autobuss uz kaŗaspēka daļu, cilvēki izkāpa un sacīja: mēs atsakāmies karot un no kriminālatbildības nebaidāmies. Tas bija samērā liels skandāls un kopš tā laika desanta kaujas karaspēkā ņēma tikai tos, kuri ieradās brīvprātīgi.

 

Jā, es uzskatu, ka šobrīd ir nepieciešama mobilizācija, arī to ukraiņu, kas atrodas ārpus valsts. Tie, kuri ir motivēti aizstāvēt Ukrainu, to dara  no pirmajām kara dienām. Diemžēl vairums no viņiem ir vai nu divsimtnieki vai trīssimtnieki – krituši vai ievainoti.  Principā cilvēks ir tāda būtne, kura spēj adaptēties praktiski jebkuŗos apstākļos. Ja kaŗa laukā esi nokļuvis brīvprātīgi, adaptācija notiks  krietni ātrāk nekā piespiedu kārtā. Cilvēks pieņem reālitāti un sāk pildīt uzticētos uzdevumus. Esmu novērojis, ka cilvēks, kuŗš nolikts kaujas postenī dežūrēt un zina, ka jebkuŗā mirklī var atlidot lādiņi, savu laiku nodežūrē, viņa apziņā pēc tam kaŗš ir it kā beidzies, viņš novelk bruņu vesti un kaŗavīra formu un iet dzert tēju.

 

Vai jūs personīgi esat saskāries ar nodevību?

Ko dēvēt par nodevību? Jā ir bijuši tādi “karotāji”, kuŗi atsakās pildīt kaujas uzdevumus, bez atļaujas atstāj kaŗaspēka daļu, lai patvaļīgi dotos projām. Kad viņi atrodas kaŗaspēka daļā, izrāda drosmi, ka ar nažiem iešot pret okupantiem, bet tad, kad ir nosūtīti uz kaujas pozīcijām, kad  ir karsti un smagi, viņi ir pirmie, kuri kaut kur pazūd. 

 

Ko jūs domājat darīt pēc tam, kad būsiet atlabis pēc ilgstošās ārstēšanās? 

Viss atkarīgs no tā, cik funkcionēt spējīga būs mana roka. Ja roka atļaus, es atgriezīšos armijas ierindā. Man ir smags ievainojums, atveseļošanās ir ilga. Ķirurgs uzskata, ka, visticamāk, man būs vajadzīga vēl kāda operācija. Pastāv arī iespēja, ka strādāšu par instruktoru – diezgan daudzi karavīri, kuri bijuši ievainoti un vairs nespēj cīnīties kaujas laukā, ir instruktori mācību centrā. 

 

Vai ar jums strādā psichologi?

Jā. Līdz kaŗam pret psichologiem es izturējos ar diezgan lielu vienaldzību, jo man šķita, ka viņu palīdzība man nekad nebūs vajadzīga - pats visu spēju izanalizēt un saprast. Taču tagad, kaŗa apstākļos, mans viedoklis ir mainījies un ir bijusi vajadzība vērsties pie psichologiem. Taču kopumā kaŗavīri psichologu palīdzību meklē samērā reti.

 

Ko jūs domājat, kad no ASV un Rietumu pārstāvjiem dzirdat mājienus par Ukrainas un Krievijas miera sarunām?

Jūs iepriekš vaicājāt, vai es esmu piedzīvojis nodevību - ja kaut kas tāds notiks, tad es to ieraudzīšu.


 

Atpaka