Kā vācietis kļuva par Latvijas patriotu
   01.06.2012

Jā, vācu vīrs Daniels Jāns (Daniel Jahn) sevi ir „pārstādījis” Latvijā. Un kļuvis par kārtīgu Latvijas lauku muižas īpašnieku.

Nevis par muižnieku, kas izrīko saimi, bet par saimnieku, kas strādā pats kopā ar saviem darbiniekiem. Daniels ir Kukšu muižas šefpavārs, pats apkalpo viesus, vada ekskursijas, kamēr vīstais ekskursiju vadītājs papildina iemaņas un prasmes Amerikā. Tepat rosās arī Daniela mammīte –omulīga kundzīte, smaidīga un runīga, nepārprotami apmierināta ar dzīvi. Tā jau laikam ierasts visās tautās, ka māmiņas vecumdienas vada pie jaunākā bērna. Daniels ir jaunākais, vēl ir māsa un brālis. Tētis jau vairākus gadus aizsaulē.

Daniels Latvijā ieradās 1991. gadā, lai, strādājot pirmajā Latvijas-Vācijas kopuzņēmumā Reho, izveidotu viesnīcu Hotel de Rome. Viņam bija jāgādā, lai viesnīca ar visu personālu sāktu strādāt. Daniels mūsu zemē iedzīvojās ātri – apguva valodu (mūsu intervija, protams, notiek latviešu valodā!), iemantoja kuplu draugu un paziņu pulku, bieži bija sastopams pieņemšanās, koncertos, operā. Starp citu, bijis viens no nozīmīgākajiem Latvijas Nacionālās operas sponsoriem. Un tagad lauku klusumā! Jautāju, kā viņš te jūtas.

D. J.: Ļoti labi, jo esmu lauku puika. Arī Rīgā man nav dzīvokļa. Uz koncertiem un operu var aizbraukt ar auto mašīnu, ceļā paiet mazliet vairāk nekā stunda. Gribētos gan biežāk būt filharmonijas koncertos.

Kā esi iedzīvojies starp latviešu lauku cilvēkiem, kas nav tik atklāti un smaidīgi, kādus esi radis redzēt pilsētu vidē?
Jā, lauku cilvēki „atveŗas” lēnāk, paiet 5 - 6 – 7 gadi, kamēr izdodas iegūt viņu uzticēšanos. Tad arī kļūst runīgāki un smaidīgāki. Vācijā tāpat laucinieki ir klusāki un vairāk noslēgti. Šeit tas biklums un nedrošība acīmredzot vēl nāk līdzi mantojumā no padomju laikiem, kad visi, kas no Rietumiem, bija svešinieki, citādie. Taču kā vāciešiem, tā latviešiem kopīgs ir čaklums, strādīgums. Nu jā, lēnīgums arī.Esmu laimīgs te, laukos. Rīgā man bija cita pozicija – bija jāpārstāv uzņēmums, jātiekas ar klientiem, jāievēro biznesa kanoni. Te mierīgi strādāju, darbojos kopā ar saviem palīgiem.

Vai nebija žēl skatīties, kas notiek ar tavu lolojumu – Romas viesnīcu, kad pagājušā gadā to prasti „aizklapēja” ciet? Un kā tu vispār sadzīvo ar Latvijas biznesa vidi?
Protams, bija žēl! 2006. gadā es atstāju stabilu, plaukstošu uzņēmumu... Latvijā es vēlētos augstāku biznesa ētiku un mazāk korupcijas. Latvijā joprojām biznesā „čakarē” cits citu, neizpilda līgumsaistības. Esmu Latvijas patriots, visa nauda, ko nopelnu, paliek te, Latvijā, tāpēc atļaujos pakritizēt.

Arī nodokļu polītiku?
Nodokļi Latvijā ir pilnīgi normāli, cita lieta – līdz šim nav bijis normālas nodokļu disciplīnas. Tikai pēdējā laikā sāk saprast, ka valsts nevar pastāvēt, ja tās iedzīvotāji nemaksā nodokļus.
Un vēl man šķiet, ka Latvijas polītiķi pārāk daudz runā par nacionālām vērtībām, bet pārāk maz paši tās dzīvē kopj un ievēro. Taču kļūst arvien labāk, un Valdi Dombrovski es uzskatu par labāko valdības vadītāju kāds bijis līdz šim. Ir vairāk disciplīnas, viņš nebaidās drosmīgi pieņemt grūtus lēmumus.

Pie Kukšu muižas plīvo arī Eiropas karogs...
Kukšu muiža bija starp tām, kas saņēma Eiropas financējumu. ES ir devusi daudz naudas Latvijai, un būtu pavisam labi, ja tā visa būtu nonākusi tur, kur vajag.

Tas, ko visvairāk vēlos un novēlu, – drīzāk tikt vaļā no korupcijas un sagaidīt vairāk patriotisma no tiem, kas vada šo valsti.

Tu teici – šī muiža, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava.
Protams! Muižas platība ir gandrīz 1800 kvadrātmetru. Vienā galā pabeidz remontu, otrā jāsāk atkal. Tagad nostiprinām pamatus, krāsojam fasādi. Pirms pāris gadiem bija lieli sniegi – nācās atjaunot notekcaurules, no aizvadītās ziemas stiprajā salā cieta ūdensvads un tā tālāk, un tā joprojām.

Kā redzams, muižā joprojām strādā māksliniece restaurātore, jo saglabājām autentiskos sienu un griestu zīmējumus. Te strādā tikai Latvijas restaurātori, kas ir izcili. Piemēram, Lolita Lipska, kuŗai ir darba pieredze arī Italijā, slavenajā Asīzes katedrālē.

Muižā valda greznība – cēlkoka mēbeles, paklāji, sudrabs, porcelāns, daudz gleznu, izcila bibliotēka.
Jā, mana aizraušanās ir antikvāru lietu kollekcionēšana, daudz lasu – par mākslu, dizainu, antikvitātēm, protams, arī par pavārmākslu. Daudz laika pavadu bibliotēkā, tīmeklī vēroju, kas notiek izsolēs. Mana aizraušanās ir arī latviešu mākslinieku gleznu kollekcionēšana. Visvairāk man ir Edgara Vintera darbu – ap simt. Viņu uzskatu par vienu no labākajiem latviešu šolaiku māksliniekiem. Vinteru „atklāju” jau 1994. gadā. Tad māksliniekam bija grūti laiku, veselības problēmas. Viņš īpaši sasparojās pēc tam, kad uz viņa 90 gadu jubileju sarīkoju plašu personālizstādi.

Skaidrs, ka te ieguldīti milzu līdzekļi. Un bildēs redzēju, cik drūmi te izskatījies, kad tu muižu iegādājies.
Ir liels gandarījums, ka šo Latvijas vietu esmu sakopis un padarījis greznu. Kad 1999. gadā Kukšas nopirku, muiža bija drāmatiskā stāvoklī. Savulaik te bijis kolchoza „Zaļā zeme” kantoris, pasts, telefoncentrāle, kultūras nams, ēdnīca. Viss bija ļoti nolaists un pussabrucis.

Muižā ir arī Lāčplēša istaba.
Gribēju vienu telpu iekārtot nacionālā stilā un izvēlējos latviešu romantisko varoni Lāčplēsi.

Kas ir Kukšu muižas viesi?
Galvenokārt Latvijas cilvēki, kas te vēlas rīkot kāzas, svinēt jubilejas. Daudz viesu brauc arī no Šveices, Austrijas, Vācijas, arī no Japānas. Te ir skaista apkārtne, klusums, ezers, plašas telpas, garšīgs ēdiens.
***
Liels bija mans izbrīns, uzzinot, ka visu šo plašo saimniecību apkopj seši cilvēki. Pusdienas, ko gatavoja Daniels pats, bija izcilas. Uz galda sudraba svečturis, ūdens no sudraba krūkas, porcelāna trauki, karsta, tikko cepta maize un gardēžu maltīte ar četriem ēdieniem.

Ja nolemjat doties uz Kukšu muižu, apmeklējums un pusdiena iepriekš jāpiesaka, piezvanot pa tālr. + 371 29205188. Atsauksies Daniels pats vai arī +371 25980910 – Ivars. Par cenu neraizējieties – tā ir, kā pieņemts teikt, draudzīga.

Kukšu muižā ciemojās Ligita Kovtuna

Foto: Imants Urtāns