Kā Rīga pārvar smago mantojumu?
Rīgas domes priekšsēdis Mārtiņš Staķis (Attīstībai/Par!/Progresīvie) intervijā Ligitai Kovtunai    05.10.2021

 

Mūsu, diasporas, lasītājiem jūs esat jau  labi pazīstams – pasaules hokeja čempionāta laikā pirmās lapas publikācijā bija foto ar jums un ārlietu ministru, nomainot Baltkrievijas karogus. Rakstījām arī par slavenajiem stabiņiem, tautā sauktiem – staķīšiem, un mūsu redakcijas apmeklētāji nevarēja iekļūt redakcijā Ģertrūdes ielā remontu dēļ. Jautājums – vai „satiksmes mierināšana” ar stabiņiem un puķupodiem, velojoslas un arī ceļu remonti Rīgā tiek profesionāli plānoti, vai vienkārši  tiek eksperimentēts ar iedzīvotājiem? 

 

Daļa taisnības par eksperimentēšanu jums ir. Pandēmijas laikā daudzas pasaules pilsētas sāka rīkoties citādi attiecībā uz satiksmes organizēšanu, jo notika negaidītas izmaiņas cilvēku paradumos, arī saistītos ar sabiedriskā transporta izmantošanu. Cilvēki ir iemācījušies strādāt no mājām, attālināti. Citkārt baidās izmantot sabiedrisko transportu infekcijas dēļ, līdz ar ko strauji pieaug mikromobilo līdzekļu, kā velosipēdu u. c. izmantošana. Visticamāk, pasažieru daudzums tramvajos, trolejbusos un autobusos neatgriezīsies iepriekšējā līmenī. Ir jāmaina plāni, un pandēmija ir bijusi par labu iemeslu pārmaiņām cilvēku paradumos. Savukārt pārmaiņas nekur un nekad nenotiek bez konfrontācijas. Nāk prātā mana  drauga no Amerikas, kurš dzīvo Mičigānā, studentu pilsētiņā, stāstītā par to, kādi protesti tur radušies, padarot parasto autopilsētu par velosipēdistiem draudzīgu. Un tas noticis studentu pilsētā! Lai atceramies Parīzi, kad tās galva Anne Hidalgo pateica, ka nebūs vairs sešu joslu brauktuves, ka pilsētai jākļūst zaļai, drošai, kur ir svaigs gaiss, ̶  viņai bija viszemākie reitingi, bet tika pārvēlēta savā amatā. Jo iedzīvotāji saprata, ka ilgtermiņā visi ir ieguvēji. Vai mums, Rīgai, ir drosme būt pirmo rindās, vai vienmēr vilksimies citiem nopakaļ?! Es noteikti neizvēlēšos stagnācijas ceļu!

 

Līdzībās runājot, tie, kas protestē pret vakcinēšanos, jau neprotestē tikai pret vakcinēšanos kā tādu – tas ir protests vispār, protests pret to, kas uzspiež un ierobežo. Vai te nav tāpat? Un vai jaunā Rīgas rāte kopumā arī nesaskaras ar protestu pret varu kā tādu? 

 

Stājoties Rīgas domes vadītāja amatā, saskāros ar retoriku – „Rīga ir drupās!” šobrīd, pēc mazliet vairāk nekā gada, saku: tā nebija retorika, ir vēl sliktāk! Un tās „āža kājas”, kas izlien no iepriekšējos gados sastrādātajiem nedarbiem un nu ir jārisina, visvairāk nosit darbaprieku. Īstenībā tā ir liela netaisnība, ka par vecajiem grēkiem tagad ir jāmaksā mums, tātad arī rīdziniekiem. Mēs tiekam sodīti par lietām, ar kuŗām mums nav nekāda sakara. Piemēram, „svaigākais” – būvnieku kartelis, tūlīt būs sods no Valsts Ieņēmumu dienesta... Man ir skaidrs, kāpēc Saskaņa šajās vēlēšanās mēra amatam izvirzīja vāju kandidātu un izvēlējās palikt opozicijā. Jo zināja taču, ka viss nāks gaismā, gribēja, lai citi izstrebj ievārīto un tad, skat, baltā zirgā iejās atpakaļ... Kad viss būs izstrēbts un sakārtots... Mēs to nepieļausim!

 

Vai varbūt arī izjūtat sabotāžu?

 

Jā! Un lēnām, izlēmīgi cīnāmies. Piemērs – arodbiedrības, tās ir divējas. Vienas no tām ir tieši tāpēc izveidotas, lai sargātu tos cilvēkus, kas te strādāja pirms tam. Daudzi vadošie darbinieki  bija attiecīgo partiju biedri, un nevar sagaidīt, ka viņi būtu kļuvuši mums lojāli un no sirds vēlētu izdošanos. Tai pašā laikā, liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka 99% darbinieku ir Rīgas patrioti, kam neinteresē polītiskās intrigas. Uz tiem arī balstāmies un netērējam laiku un uzmanību tiem, kas te vēl „aizkavējušies”. Protams, nav viegli pēc 12 gadu citādas valdīšanas panākt straujas pārmaiņas. 

 

Pirms mūsu intervija aprunājos ar rīdziniekiem, tostarp krievvalodīgajiem, ̶  ar taksistu, manikīri, ķīmiskās tīrītavas darbinieci, prasīju, ko mēram pajautāt. Ko viņi teica? Piemēram, - “kad bija Ušakovs, viņi ar mums vairāk sazinājās, atskaitījās par padarīto”; „Vai tas smaidīgais un feinais Staķis nevarētu iemācīt arī savus vietniekus būt draudzīgākiem?!” Cilvēki tātad seko līdzi, interesējas, un tā ir laba ziņa. 

 

Protams! Bet, redziet, tā ir tāda nelāga sakritība, ka šeit nonācu laikā, kad mums visiem uzbruka pandēmija.Bijām ieslogoti savās sienās un komūnicēt varējām tikai ekrānos. Tai pašā laikā es neatbalstu Ušakova stila komūnikāciju, šīs preses konferences ar iestudētiem jautājumiem un atbildēm! Es vēlos īstu dzīvi ar īstu sarunu. Nesen biju deviņās Rīgas apkaimēs un tikos ar iedzīvotājiem, atbildēju uz viņu jautājumiem, lielākoties nepatīkamiem. Jā, Ušakovam strādāja vesela aģentūra, kas tērēja miljonus – viena cilvēka publicitātei! Pēc kriminālprocesa to nācās slēgt. Tas noteikti nav tas veids, kādā polītiķiem jākomūnicē ar tautu. 

 

Un kur tad nu vēl Rīgas Satiksmes miljoni? 

 

Ir izdevies ietaupīt 30 miljonus (!) eiro, samazinot uzpūstās e-talonu izmaksas, tiekot vaļā no visādiem starpniekiem un „konsultantiem”, kas, kā izrādās, te „strādājuši’ gadiem, tikai neviens viņus nav redzējis darbavietā. Šī ir mūsu darba neredzamā daļa, to rīdzinieki neredz, bet diemžēl izjūt līdzekļu samazinājumu.

 

Jūsu visaugstākais gandarījums pirmā darba gada laikā? 

 

Vēlēšanās piedaloties, nācu ar pārliecību, ka nedošu nevienu neizpildāmu solījumu. Pirmais, ko apņēmos, ̶  palielināt darba algas sociālajiem darbiniekiem, kas nebija augušas ne par centu aizvadītās desmitgades laikā. Bet pandēmijas apstākļos tieši sociālie darbinieki iznesa visu lielāko smagumu, būdami klāt cilvēkiem mājsēdes laikā. Sociālais sprādziens bija milzīgs! Un mans gandarījums ir par to, ka algu pielikums šiem cilvēkiem bija kā papildu motīvācija, turklāt īstajā brīdī. 

 

Otrs – strādājam roku rokā ar valsts vadību, nevis kā pretinieki, kā tas bijis gadu gadiem. Solīju konkrēti – sagādāt 350 miljonu papildu investīcijas Rīgai. 200 miljoni jau sagādāti, tostarp t. s. grantu programmas, kas rīdziniekiem nebūs jāatmaksā. Septiņi miljoni, piemēram, Austrumu maģistrālei, kas nodrošinās smago kravu auto novirzīšanai ārpus Rīgas centra. Dabā tas nozīmēs skaistās, vēsturiskās krastmalas atbrīvošanu no automašīnām, lai tā atkal atdzimtu kā pilsētas promenāde. 50 miljoni paredzēti būtiskai Rīgas sabiedriskā transporta maiņai, un tas ir tikai sākums. 

 

Runājot par gandarījumu –ir izpildīts solījums par normālu, eiropisku pārvaldības modeļu ieviešanu Rīgas kapitālsabiedrībās. Tās vairs nevada polītiskie ielikteņi, bet godīgos konkursos izraudzīti speciālisti. Šo godīgo un atklāto standartu ieviešana Rīgas domes darbā man ir ļoti svarīga. Esmu strādājis skandinavu kompanijās, kur tāda ir pašsaprotama, kā elpot svaigu gaisu. Rīgā tā nebija, un šī pozitīvā pārmaiņa ir ceļš ne tikai, kā atgūt kreditoru uzticību, bet – galvenais – rīdzinieku uzticību. Aizvadītā gada laikā nav noticis neviens skandals, nav ierosināts neviens kriminālprocess – lai gan ir, bet tikai par lietām, ko esam atklājuši mēs paši.

 

Parunāsim par tiltiem, – kad beidzot Rīga tiks pie skaistiem un drošiem tiltiem?

 

Vispirms – Rīga pati vien ar to sakārtošanu galā netiks, un ir jau iesāktas sarunas ar valdību par 125 miljonu piešķīrumu. Deglava tiltu pabeigsim šogad, Brasas tiltu – 2023. gadā. Bet ja līdz 2025. gadam nesakārtosim Vanšu tiltu, tas būs jāslēdz. Un tad, savukārt, cietīs visas valsts ekonomika. 

 

Un joprojām gaŗās rindas uz vietu bērnudārzā?

 

Arī tās cenšamies samazināt līdz minimumam. Situāciju padara sarežģītu  vēl arī tas, ka ļoti lielam skaitam rīdzinieku darbavietas ir centrā un Vecrīgā, tur arī bērnudārzu trūkst, bet apkaimēs citkārt pat nevar nokomplektēt bērnu grupiņas. Esam palielinājuši dotāciju privātajiem bērnudārziem vēl par 3,5 miljoniem eiro. Rīgas dome sākusi divu jaunu bērnudārzu celtniecību investīciju programmas ietvaros – tas radīs papildu 300 jaunas vietas jau nākamgad.

 

Par Okupācijas mūzeju – Ušakova laikā tam tika piešķirta kāda nekāda dotācija. Jāatminas gan, ka pirms viņa „ēras”, kad pie varas bija tēvzemieši, naudu nepiešķīra nemaz... Kā būs tagad?

 

Jā, ir bijuši dažādi laiki, bet –  šajā kabinetā vairs nebūs tā, ka viens cars un ķeizars noteiks, kam un cik piešķirt. Esmu „maka turētājs”, jā, bet naudas sadali uzticu komitejām, kurās ir iedzīvotāju ievētlēti priekšstāvji, kā arī departamentiem, kas par to atbild. Es nejaucos. 

 

Vai pašreizējais Rīgas domes deputātu sastāvs, jūsuprāt, ir spēcīgs?

Netērēju nevienu sekundi, par to domājot! Deputāti ir tādi, kādi ir, rīdzinieku ievēlēti, un es ar viņiem strādāju. Starp citu, pēc savas pusotra gada darba pieredzes Saeimā un gada parlamentārā sekretāra amatā gan varu teikt, ka mums ir paveicies – lēmumi tiek pieņemti bez lieliem strīdiem, ultimātiem un straujām virziena maiņām. Varu komentēt tikai par savu frakciju – tur ir savu jomu profesionāļi, kuri tiešām grib panākt reālas pārmaiņas iedzīvotāju labā gan attiecībā uz izglītību, gan satiksmi, gan klimata izaicinājumiem, gan pilsētas tīrību un sakārtotību.

 

 

UZZIŅAI.

Mārtiņš Staķis (dzimis 1979. gada 4. jūlijā Tukumā) ir polītiķis un uzņēmējs. Bijis 13. Saeimas deputāts. 2020. gada 2. oktobrī ievēlēts par Rīgas domes priekšsēdētāju. Pārstāv partiju Kustība Par! un polītisko apvienību Attīstībai/Par!. Absolvējis Tukuma Raiņa ģimnaziju un 2004. gadā ieguvis bakalaura gradu Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē ar specializāciju pašvaldību organizācijā, mācījies vadības izglītības programmā Somijā (Helsinki School of Economics). Darba gaitas sāka uzreiz pēc skolas absolvēšanas, strādājot Narvesen veikalu ķēdē, pēdējos darba gados — kā mārketinga direktors (1999. –2010.). Kopš 2010. gada ir uzņēmējs, Illy kafijas izplatītājs un Innocent Cafe īpašnieks. Sabiedrības atpazīstamību ieguva, vadot LTV1 reliģijas un ētikas jautājumu raidījumu "Saknes debesīs", kā arī aktīvi darbojoties Zemessardzē. 

 

M. Staķis ir viens no koŗa "Pa Saulei" dibinātājiem un dalībniekiem, kā arī Vecās Sv. Ģertrūdes luterāņu draudzes valdes loceklis. Tāpat viņš ir sabiedriskās iniciatīvas “Ū vitamīns” autors, kas pastāv par bezmaksas dzeramā ūdens pasniegšanu kafejnīcās, restorānos un citās sabiedriskās vietās.