Dzīvojot Latvijā un vadot Daugavas Vanagu organizāciju, esi kļuvis par īstu pētnieku un dodies ekspedīcijās – uz līdz šim mazāk izpētītu reģionu, kur Otrā pasaules kara laikā atradušies un apglabāti latviešu leģionāri.

I. S. Bijuši divi braucieni uz Polijas apgabaliem, kur no 1944. gada augusta līdz 1945. gada martam atradās Latvijas karavīri. Viņi atradās tā sauktajā “SS-Truppenübungsplatz Westpreußen”, Bitovas, Koscežinas, Dziemjani un Brusu apkārtnes rajonos. 2025. gada decembrī un 2026. gada februārī mēs ar britu vēsturnieku un žurnālistu Vinsentu Hantu ieradāmies Sofienvaldē/Dziemjanos. Vinsents ir sarakstījis vairākas grāmatas par Latvijas karavīriem Otrajā pasaules karā. Pēc viņa grāmatas “Ceļš uz slaktiņu” pirmizdošanas poļu valodā ar Vinsentu sazinājās poļu arheologs Jans Delingovskis (Jan Delingowski). Pēc tam Vinsents sazinājās ar mani, un mēs abi devāmies uz šo Polijas apgabalu. Mūsu sadarbība aptver trīs jomas – vietējie vēsturnieki un arheologi ir ieinteresēti iegūt vairāk informācijas un piekļuvi Latvijas vēstures avotiem, Vinsents pēta jaunus materiālus savai nākamajai grāmatai par latviešiem Dancigas (Gdaņskas) aplenkumā, savukārt mani interesē identificēt latviešu mirstīgās atliekas šajā un citās Polijas teritorijās un repatriēt tās uz Latviju, konkrēti – uz Lesteni.

Pirmais brauciens, tātad, bija aizvadītajā gadā no 19. līdz 22. decembrim. Otrais – no šā gada 7. līdz 12. februārim. Abi ietvēra kontaktu nodibināšanu un tikšanos ar amatpersonām, vietējiem ekspertiem un vēsturniekiem. Mēs apmeklējām vēsturiskas vietas, apbedījumu vietas, kā arī pārskatījām vietējo entuziastu atrastos artefaktus. Mēs intervējām vietējos iedzīvotājus, kuri atcerējās laiku, kad šeit dzīvoja latvieši, kā arī vietējos speciālistus, kuru profesionālā pieredze ir saistīta ar šo vēstures periodu.

Pirmā brauciena laikā mūs aizveda uz meža kapu netālu no Somiņiem, kur aviācijas bumbas sprādzienā nogalināts latviešu karavīrs. Lai gan mirstīgās atliekas 1956. gadā tika pārvestas uz kapsētu Hojnicē, vietējie iedzīvotāji turpinājuši apmeklēt šo kapavietu, lai noliktu ziedus un sveces, pat mūsdienās!

Otrajā apmeklējuma reizē apmeklējām citu meža kapu. Tas ir ļoti dramatisks stāsts. Proti, 1945. gada marta sākumā divi latviešu karavīri pieklauvējuši pie kādas lauku mājas durvīm, lai lūgtu maizi, sakot, ka ir aizgulējušies un nezina, kur atrodas viņu vienība. Karavīriem iedeva maizi, un viņi, nezinot, kurp iet, devās tuvojošās Sarkanās armijas virzienā, tika sagūstīti un nogalināti. Pēc tam atbildīgā Sarkanās armijas vienība pratināja vietējās lauksaimnieku ģimenes, mēģinot noskaidrot, kas karavīriem bija devis maizi… Šī ģimene apglabāja abus karavīrus un 80 gadus rūpējās par viņu kapavietu mežā, netālu no Skwierawy ciemata. 2025. gada aprīlī pīšļi esot aizvesti un pārbedīti vācu karavīru kapsētā. 

Jūs taču sadarbojāties arī ar profesionāliem vēstures pētniekiem un vietējām valdības iestādēm.

I. S. Sanāksmē, 20. decembrī, kuru vadīja Jans Delingovskis, tikāmies ar vietējiem vēsturniekiem un Dziemjanu mēru Pjotru Lasku, lai iepazītos, paskaidrotu mūsu mērķus, apmainītos ar informāciju un plānotu turpmāko sadarbību. Izveidojām divas pētniecības grupas – arheoloģijas un arhīvistu. Mūsu mērķis bija izveidot tiltu starp Poliju un Latviju, un pavisam konkrēti – attīstīt sadarbību starp plānotajiem muzejiem Dziemjanos un Lestenē.

Pēc pāris mēnešiem, šā gada 8. februārī, sanāksmē ar vietējiem vēsturniekiem, kurā piedalījās arī vietējie politiķi un Ebreju Vecās Derības biedrības pārstāvji (Jans Kažmerčaks un Jaceks Kujavins), Vinsents prezentēja mūsu līdzšinējos atklājumus. Es sniedzu vēsturiskās informācijas pārskatu, tostarp saites no Latvijas vēstures avotiem. Tā bija interesanta jautājumu un atbilžu sesija! Tika arī apspriesti nākamie soļi, kas jāveic, lai, sadarbojoties šajā jomā, izveidotu tiltu starp Latviju un Poliju.

11. februārī tikāmies Latvijas vēstniecībā Varšavā. Tikšanās mērķis bija iepazīšanās un dalīšanās ar pamatinformāciju, lai sagatavotos uz tikšanos ar IPN – Polijas Nacionālās piemiņas in­stitūtu. Tā notika nākamajā dienā, un tajā piedalījās Administratīvā departamenta biroja vadītāja Marta Ponačevna un IPN darbinieki. Tikšanās laikā galvenā uzmanība tika pievērsta situācijai ar Polijā apglabātajām Latvijas karavīru mirstīgajām atliekām, jo īpaši – ar potenciālajiem Latvijas karavīru apbedījumiem vienā konkrētā vietā, Dziemjanos, bijušajā luterāņu kapsētā – uz kuras tagad uzbūvēta autostāvvieta pie lielveikala…

Nākamais solis ir ātrāk sakārtot jautājumus starp abām valstīm, attiecībā uz ekshumāciju. Tā ir goda lieta!

Vai ir kāds brīdis ekspedīciju laikā, kas tevi īpaši aizkustinājis?

Otrā brauciena laikā bija kāda vēsturiski sevišķi interesanta tikšanās – ar vietējo iedzīvotāju, 92 gadus vecu poļu kungu vārdā Staņislavs. Kad viņam bija 10 gadi, viņa mājām garām soļoja latviešu karavīri, dziedot kādu dziesmu. Abi kopā tikšanās laikā sazīmējām, ka tā bija – “Zilais lakatiņš”. (Aivars rāda video, kur abi rauga izdziedāt. – L. K.) Tas bija saldsērīgs brīdis…

Pats jau neesi ne vēsturnieks, ne arheologs. Tava darba dzīve aizritēja ar IT saistītā profesijā. Bet vienmēr esi bijis trimdas sabiedrībā aktīvs, tavs tēvs Juris Sinka bija Augstākās Padomes deputāts. Kas bija tas galvenais motīvs, kas lika doties pētnieciskās ekspedīcijās pa latviešu leģionāru pēdām?

Šobrīd esmu pensionējies, pārcēlies uz Latviju un vadu Daugavas Vanagu organizāciju, ko dibināja Vilis Jaunums un leģendārās 15. divīzijas karavīri. Pēc manas pārliecības, ir pēdējais brīdis satikt vēl dzīvus esošos vēstures lieciniekus. Savulaik jau biju devies uz Pomerāniju meklēt kritušo latviešu karavīru pēdas, kopā ar profesionāliem vēsturniekiem Valdi Kuzminu un Jāni Tomaševski, un arī ar Anglijas trimdinieku atvasi Egonu Piķeli. Izbraukājām kaujas laukus, satikām vietējos cilvēkus. Tolaik jau biju tuvāk iepazinies ar Vinsentu Hantu. Viņš ir daudz pētījis un rakstījis par 15. divīziju. Vinsenta jaunākajā grāmatā “Ceļš uz slaktiņu”, ko Rīgā izdeva apgāds “Latvijas Mediji”, sīki aprakstītas tieši kaujas Pomerānijā. Drīz pēc grāmatas iznākšanas abi devāmies uz Poliju. Līdz tam biju domājis, ka Polijā bija vien 15. divīzijas treniņnometne, ka te to pārformēja, lai pēc dažiem mēnešiem atkal sūtītu kaujās. Tāda it kā neliela vēstures detaļa. Taču, pētot plašāk, atklājās, ka te bijuši ap 19 tūkstošiem latviešu karavīri, lielākoties 1944. gadā iesauktie jaunie puiši, tikko beiguši skolu… Un atklājās, ka vietējie poļi, precīzāk kašubi, varētu teikt “vecpoļi”, kas runā savdabīgā poļu vecvalodā, kur “iemaisīti” arī vācu vārdi, atceras šos laikus un šos mūsu jaunekļus. Vācieši pret kašubiem izturējās ļoti slikti, bet vēl sliktāk šiem ļaudīm klājās, kad ienāca krievi… Šai zemē ir ļoti daudz arhetipisku liecību. Man, bijušajam trimdiniekam, bija pieeja tiem vēstures materiāliem, kas Latvijā tika atklāti krietni vēlāk. Līdz ar to man sanāk laba sadarbība ar Latvijas vēsturniekiem. 

Tas viss vēl ir jāuzraksta, jāatstāj dokumentēts, un Vinsents Hants raksta nākamo grāmatu.

Lūdzu, pasaki, kur smēlies pirmo informāciju par īsto Latvijas vēsturi, īpaši par 1943.-44. gadu, kas ilgi bija aiz desmit atslēgām?

Minsteres ģimnāzijā! Tur man arī radās interese pētīt Latvijas vēsturi dziļāk. Tāpēc esmu gandarīts par to, ka man izveidojusies sadarbība ar profesionāliem Latvijas vēsturniekiem un – Vinsentu Hantu. Bet pats galvenais ir cilvēku dzīvās atmiņas. 

Kad tavs deguns uzoda, ka Polijā ir pētāmas lietas?

Pētot kādu bijušo lazareti Pomerānijā. Tad arī kļuva skaidrs, ka vēl ir cilvēki, ko intervēt, un jāsteidzas to darīt!

Uzziņai

1944. gada vasarā iesauktie Latvijas jaunieši, Vācijā jau esošie Latvijas darba dienesta (Reichsarbeitsdienst) jaunieši, kā arī daļa no Austrumu frontes atpalikušajiem Latvijas 15. divīzijas karavīriem caur Dancigu (Gdaņsku) vai Gotenhāfeni (Gdiņu) tika nosūtīti uz Rietumu frontes SS apmācības laukumu (“SS-Truppenübungsplatz Westpreußen”) apmācībām iekļaušanai pārveidotajā 15. divīzijā. Šo veica ar nolūku – pēc apmācībām divīziju sūtīt atpakaļ uz Kurzemi, lai iesaistītu cīņā pret bolševikiem.

Poligons sastāvēja no vairāk nekā 400 kvadrātkilometru lielas ģeogrāfiskas teritorijas, kas aptvēra vairākas pilsētas un ciemus.

Sākotnēji poligons tika paplašināts 1943. gadā Waffen-SS vajadzībām un vēl vairāk paplašināts, kad 1944. gada augustā/septembrī te ieradās latvieši. To uzcēla vairākas vācu firmas, izmantojot arī piespiedu darbaspēku no Brusas-Sofienvaldes koncentrācijas nometnes. Daļa no poligona (Lindenbušā/ Vieržucīnā/Lindenbušā) tika izmantota V2 (A4) raķešu palaišanai, taču šī vieta Latvijas avotos nav minēta.

Kopējais latviešu skaits bija aptuveni 19 250, lai gan vēl 10 000 devās caur šejieni uz tādām vietām kā Torna (Thorun/Thorn). Par šo vietu romānā “Pie Tornas” raksta Gunars Janovskis. Latviešu 15. divīzijas štābs mācību poligonā atradās Sofienvaldē. 100 kilometrus uz austrumiem Polnovā (Polanóvā/Pollnova) un Sidovā (Židovā/Sidovā) atradās latviešu būvpulks, kas raka prettanku grāvjus (aptuveni divi trīs tūkstoši vīru).

Latvieši sāka ierasties 1944. gada augustā. 1945. gada 22. janvārī aptuveni trīs ceturtdaļas Latvijas karavīru tika nosūtīti uz fronti Nakeles virzienā. Atlikušie Latvijas karavīri pulkvežleitnanta Rēberga vadībā devās prom laikā no 1945. gada 25. februāra līdz 5. martam. 5. martā Sarkanā armija ienāca Sofienvaldē. Līdz 1945. gada 12. martam Dancigas/Gdaņskas/Dancigas apgabalā bija sapulcēti 4144 Latvijas karavīri. Daudzi, iespējams, 40–100 no viņiem gāja bojā Sofienvaldes apgabalā dažādu iemeslu dēļ: slimībās, mācību negadījumos (mācību apgabalā tika izmantoti arī eksperimentāli ieroči), partizānu aktivitātēs un cīņās, haotiski atkāpjoties laikā no 1945. gada 25. februāra līdz 5. martam.

Balstoties uz kara kapelāna Kazimira Ruča rakstiskajām liecībām, Latvijas karavīru bēres notika Sofienvaldes Dziemjani/Sofienvaldes luterāņu kapsētā, taču ir ziņas par turpmākām apbedīšanām vai pārbedīšanām Dziemjani katoļu kapsētā, Lipuša katoļu kapsētā un Hojnicē. Pēdējos gados pārbedīšana uz vācu kapsētām Polijā ir veikta no vismaz divām vietām.

Kaŗa kapelāna Kazimira Ruča liecība

Uzziņai

Latviešu karalauka kapelāns, Romas pāvesta galma prelāts Kazimirs Ručs

Kazimirs Ručs dzimis 1915. gada 4. decembrī nabadzīgā lauksaimnieku ģimenē, Latgalē. Kazimira vecāki bija ļoti ticīgi, apmeklēja baznīcu un vēlēšanās balsoja par Kristīgo zemnieku partiju, kamēr kaimiņi balsoja par citām partijām. 1925. gadā, kad Kazimiram bija jau deviņi gadi, tēvs viņu sūtīja mācīties pamatskolā. Zaķīšu pamatskola atradās uz Vārkavas un Aizkalnes (Jasmuižas) robežas. Pamatskolā bija ap 100 skolēnu. Pats stāsta, ka pamatskolas pirmajās klasēs viņš bijis straujas dabas. Kazimirs jau bērnībā sajutis aicinājumu uz priesterību. “1928. gadā, kad man bija trīspadsmit gadu, vēstures skolotāja lika stundā uzrakstīt, par ko katrs vēlas kļūt. Savā vaļsirdībā un atklātībā uzrakstīju, ka gribētu mācīties par priesteri. Sajūsmā skolotāja, mani uzteikdama, to atklāja skolēniem. Nezinu, kādu iemeslu dēļ, bet bērni sāka mani apcelt un smējās par manu nodomu. Noslēdzos sevī un klusēju. Sirdī arvien loloju aicinājumu uz priesterību.”

1931. gadā, K. Ručs iestājās Aglonas katoļu ģimnāzijā, lai pēc tam varētu iestāties Rīgas Garīgajā seminārā studēt teoloģiju un kļūt par priesteri. Pēc Aglonas ģimnāzijas pabeigšanas 1936. gadā K. Ručs iestājās Rīgas Garīgajā seminārā. Līdztekus studijām Kazimirs kļuva par toreizējās „Katoļu Dzeives” līdzstrādnieku un galveno korektoru, kā arī ekspeditoru. 

Tūliņ pēc ienākšanas Latvijā boļševiki slēdza Rīgas Katoļu garīgo semināru un Katoļu teoloģijas fakultāti Latvijas Universitātē. Pēc Garīgā semināra slēgšanas K.Ručs, kurš vēl nebija 24 gadu vecs, tika rekrutēts sarkanarmijā.

Kad sākās vācu uzbrukumi un visi tika atkārtoti aicināti mobilizēties, K. Ručs paslēpās mežā pie latviešu partizāniem. Apmēram nedēļas laikā vācu armija okupēja Latviju, padzina boļševikus, un K. Ručs varēja iznākt atklātībā.

1942. gada 7. jūnijā, drausmīgos kara apstākļos, bīskaps B. Sloskāns Aglonas bazilikā K. Ruču iesvētīja par priesteri. Austrumos dunēja kara lielgabali, dega fronte. Vācu okupācijas vara bija devusi tikai provizorisku atļauju sagatavot un iesvētīt priesterus, tāpēc jaunie priesteri nebija droši, ka netiks mobilizēti. K. Ručs nekavējoties devās uz Cēsīm, kur viņu neviens nemeklēja un kur varēja mierīgi pildīt savus pienākumus. Galvenais pienākums bija svētdienās Svētā Mise Cēsu katoļu baznīcā un katoļu draudžu apmeklējumi Raunā, Kosā, Jaunpiebalgā, Ērgļos, Iršos, kas atradās vairāk nekā 80 kilometru no Cēsīm.

Pēc nepilniem diviem gadiem priesterībā un katoļu draudzes darbā – 1944. gada 4.aprīlī – Rīgas arhibīskaps Antonijs Springovičs priesteri K. Ruču nozīmēja par latviešu leģiona karalauka kapelānu. “Bija jādodas līdzi iesauktajiem latviešu leģionāriem. Bija jādodas uz fronti, kur brīžiem lodes sanēja pār galvu kā svina bites, bet netrāpīja, izglāba Aglonas Dievmāte”, raksta K. Ručs. Kad padomju armija tuvojās Rīgai, 15. divīziju pārveda pārformēšanai uz Pomerāniju1, kur bija sapulcēti apmēram 15 000 Vidzemē, Rīgā, Kurzemē un pa daļai Zemgalē mobilizētie vidusskolnieki. Daugavā pretī Domam bija noenkurots kuģis Warthe, uz kura uzkāpa ap 2000 mobilizētie zēni. “Kā pēdējie uz kuģa uzkāpām mēs ar mācītāju Straumi. 20. augusta vakarā kuģis lēnām attālinājās no krasta. Asaras slaucīja ne tikai vidusskolnieki, bet arī karavīri. Pamīšus – aizbraucēji un palicēji – trīs reizes nodziedājām lielo lūgšanu Dievs, svētī Latviju! Saviļņojums bija neaprakstāms. Drīz krasts pārvērtās baltu mutautiņu mākonī, kas balēja un izgaisa vakara krēslā un miglā,” atceras K. Ručs. “Nevarēju iedomāties, ka uz visiem laikiem atstāju Latviju, Latgali un Aglonu, kā arī Cēsis un Vidzemi.”

Kad sarkanarmija iebruka Pomerānijā, tai pretim uz Nākeli nosūtīja latviešu 15. divīziju. Kamēr latviešu 15. divīzija atkāpās no Nākeles līdz Landekai, pagāja gandrīz trīs nedēļas. “Plašais, sniegotais karalauks noliets ar cilvēku asinīm. Pāri laukam atskan ievainoto kliedzieni, sāpes un agonija. Šausmīgs skats!” raksta K. Ručs. “Bet tiem, kuri palikuši dzīvi, bija jācīnās tālāk. Man nācās vēl drosmīgāk un bezbailīgāk noturēt dievkalpojumus leģionāriem un sprediķot, kaut gan visapkārt grāva sarkanarmijas lielgabali un Staļina ērģeles un tarkšķēja ložmetēji un šautenes…”

5. maijā 15. divīzija nonāca angļu gūstā. Kāds angļu karavīrs K. Ručam pārbaudes laikā no rokām izrāvis krucifiksiņu, ko viņš bija iznesis caur visām kara frontes briesmām, un iemetis dubļos. “Arī gūstā nebija viegli. Bija reizes, kad badā novārgušie cilvēki nevarēja nostāvēt kājās,” atceras K. Ručs.

1950. gadā Kazimirs uzsāka studijas Lēvenas (Beļģijā) katoļu universitātes Baznīcu tiesību fakultātē, kuru beidza 1954. gadā, iegūdams doktora grādu kanoniskajās tiesībās. Līdz 1957. gadam Lēvenas Universitātē K. Ručs studēja sociālās zinātnes, savukārt, no 1957. līdz 1960. gadam – jurisprudenci pie Sv. Rotas, respektabla augstākā Baznīcas tribunāla, Vatikānā, kur kā vienīgais latvietis ieguvis prestižo tribunāla advokāta (advocatos rotalis) diplomu. Pēc studijām viņš strādāja par sekretāru pie bīskapa B. Sloskāna.

1963. gadā pāvests Pāvils VI iecēla K. Ruču par latviešu un igauņu katoļu pārstāvi Vatikānā, paaugstinot monsinjora amatā. Viņš darbojās pāvesta emigrācijas komisijā, tādējādi pārstāvot latviešus Vatikānā. Organizēja latviešu bīskapu audiences pie pāvesta, iesniedza Svētajam Krēslam ziņojumus par latviešu bēgļiem trimdā. 1982. gadā pāvests Jānis Pāvils II viņu personīgi apsveica 40 gadu priesterībā un iecēla par sava galma prelātu.

1991. gada 18. novembrī Pasaules brīvo latviešu apvienība apbalvoja K. Ruču ar Tautas balvu, kuru prelāts atvēlēja Latvijas Sarkanajam Krustam trimdā – par ticību un brīvību Latvijā. K. Ručs aktīvi piedalījās sabiedriskajā un literārajā darbībā, bija studentu korporācijas Lacuania goda filistrs, Daugavas Vanagu goda biedrs. Viņš bija neiztrūkstošs trimdas katoļu organizāciju pasākumu dalībnieks, vadīja reliģijas un kultūras žurnālu “Gaisma”, regulāri papildinot to ar saviem rakstiem.

Publikācija sagatavota, izmantojot prelāta K. Ruča atmiņu grāmatu “Dzīve ar Dievu”, V. Eizenbergas sakārtojums, 2004.