Foto:
Latgales polītiķi, kultūras darbinieki un katoļu Baznīcas vadība Atbrīvošanas pieminekļa pakājē.

Atskats uz Trešo pasaules latgaliešu konferenci Rēzeknē

Pirms divdesmit gadiem šo rindu autors - tolaik Radio Brīvā Eiropa līdzstrādnieks - aicināja ārzemēs dzīvojošos latgaliešus un Latgales kultūras un sabiedriskos darbiniekus sarīkot pirmo Pasaules latgaliešu kongresu. Tajā tapa lēmumi par atbalstu reģiona plašsaziņas līdzekļu un grāmatu izdošanai, par Rēzeknes augstskolas izveidošanu un Latgales pētniecības institūta radīšanu Daugavpilī. Savukārt prasības par latgaliešu valodas apguvi skolās un plašāku atbalstu no valdības puses tika ignorētas.

Šomēnes Rēzeknē vairāki simti dalībnieku, atceroties 1992. gadā atjaunoto pieminekli, ko tauta dēvē par „Latgales Māru”, bet kas patiesībā ir piemineklis Latgales atbrīvošanai no boļševikiem, pulcējās trešajā Pasaules latgaliešu konferencē. Vairāki desmiti referentu centās rast atbildi uz gana provokatīvo konferences vadmotīvu „Latvijas neatkarības laiks - Latgales iespēja vai iznīcība?”. Kopīgi izvērtēt Latgales attīstības tendences un lejupslīdes cēloņus ekonomikā, izglītībā, valodas un kultūras polītikā kopā bija pulcējušies zinātnieki, paidagogi, lauksaimnieki, plašsaziņas līdzekļu, sabiedrisko organizāciju un katoļu Baznīcas pārstāvji, kā arī Saeimas polītiķi. Kultūras ļaudis pauda gandarījumu par pieminekļa atklāšanu māksliniekam un dzejniekam Antonam Kūkojam. Rēzekni rotās arī piemiņas plāksnes polītiķim Francim Kempam un nacionālkomūnistu tīrīšanas laikā nežēlastībā kritušajam akadēmiķim Aleksandran Ņikonovam.

Ceļu uz Rēzekni bija mērojuši dalībnieki no ASV, interesenti no Polijas un Krievijas, kā arī pirmo reizi Sibīrijas latgaliešu delegācija, kas stāstīja par savu izdzīvošanas pieredzi vesela gadsimta gaŗumā.
Daudziem konferences dalībniekiem nebija saprotama tā dēvētā Latgales karoga pacelšana pie Rēzeknes novada un arī pilsētas domes. Uz karoga zilibaltzilā fona sarkanā vairogā attēlots sudraba grifs ar zelta kroni  galvā un zobenu ķepā. Cik noprotams, ģerbonis, ticis izmantots Inflantijas vojevodistē no 1629. līdz 1772. gadam. Karoga darināšana ir privāta iniciatīva, un plašāka publiska apspriešana Latgalē nav notikusi.

Konferences dalībnieki pieņēma rezolūciju, kuŗā izteiktas vairākas prasības, taču skaidru recepti par nepieciešamajiem nosacījumiem reģiona tautsaimniecības un uzņēmējdarbības attīstībai konferences dalībnieki nespēja sniegt. Diskusijas bija spraigas un viedokļi diametrāli pretēji. Klātesošie gan vienojās, ka Latgales reģiona attīstībai atbalstāma vairāku Ministru kabineta apstiprināto dokumentu ieviešana, piemēram, „Latgales reģiona rīcības plāns 2012.-2013.gadam”. Rezolūcija aicina ieviest paralēlu (latviešu un latgaliešu rakstu valodā) vietvārdu, organizāciju u. c. publisku nosaukumu rakstību. Diemžēl tikai pašreizējā Latgales plānošanas reģionā, ignorējot Varakļānu novadu, Atašienes un Barkavas pagastu. Izglītības ministrija tiek aicināta pārskatīt mācību saturu, vienu stundu nedēļā atvēlot novadmācībai Latvijas skolās, lai stiprinātu lokālās un nacionālās identitātes veidošanos. Rēzeknes pilsētas galva A. Bartaševičs no Saskaņas centra, krieviski raidošajam TV kanālam PBK jau pavēstījis, ka pilsētas skolās nākamgad varēšot apgūt latgaliešu valodu. Tādējādi Saskaņas polītiķis cer iegūt latgaliešu vēlētāju balsis pašvaldības vēlēšanās.

Konferences dalībnieki arī skaidri norādīja, ka jānodrošina raidlaiks raidījumiem latgaliešu mēlē Latvijas Televīzijā un Latvijas Radio. LR kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende pauda viedokli, ka atbalsts latgaliešu kultūrai ir nepieciešams, lai tā nākotnē nekļūtu tikai par grāmatās un publikācijās pieejamu retumu, bet arī turpmāk būtu „dzīva’’ un pastāvētu arī nākamajās paaudzēs. Zīmīgi, ka latgaliešu vēlmes atšķirībā no iepriekšējiem gadiem kļuvušas mērenākas. Sabiedrisko organizāciju prasība piešķirt latgaliešu valodai Latgalē reģionālās valodas statusu no dienas kārtības izzudusi. Jaušams pragmatisms un reālpolītikas izpratne. Savukārt varas gaiteņos nonākušie polītiķi, piemēram, tieslietu ministrs J. Bordāns, nekautrējas saukt lietas īstajos vārdos, norādot, ka svarīgs uzdevums ir nostiprināt savu valsti iekšēji un ka latgaliešu valodai un kultūrai jāierāda vieta ko tā, izcietusi represijas, aizliegumus un ignoranci, ir pelnījusi.