
.jpg)
Cirka mâksliniece Solvita Sudmale par dzîvi un cirku intervijâ Sallijai Benfeldei 14.06.2022
Pagâjuðajâ gadâ Solvita atgriezâs Latvijâ un teic, ka viòas uzvârds juridiski pagaidâm vçl ir cits, bet drîz viòa atkal bûs Sudmale – ar uzvârdu, kuºð vienmçr ir bijis viòas un ar kuºu viòu pazîst kâ vienu no Jaunâ cirka ievedçjâm jeb iedzîvinâtâjâm Latvijâ, kas tika nosaukts „Beztemata cirks”.
Gandrîz gadu pçc atgrieðanâs no Ungârijas Solvita dzîvoja Ventspilî, lai gan ir Liepâjas iedzimtâ, bet nupat pârcçlâs uz pastâvîgu dzîvi Leiðamalîtç – Vaiòodç, nopirka tur mâjiòu ar dârzu un priecâjas, ka tagad varçs nodarboties ar dârza darbiem un tur bûs laba dzîve arî viòas suòiem.
Kopâ ar cirku viòa ir dzîvojusi un strâdâjusi vairâkâs valstîs.
Kâ liepâjniece izvçlçjâs Ventspili?
Kad atgriezos Latvijâ, bija kovids, mana ìimenes dzîve Ungârijâ bija pajukusi, un Ventspilî bija darbs un man pazîstami cilvçki, ar kuºiem kopâ biju strâdâjusi daþâdos projektos.
Sacîjât, ka nâkat no radoðas ìimenes.
Mamma bija mediíe, bet opîtis un omîte bija ïoti mûzikâli cilvçki, mammas brâlis bija mûziíis, rakstîja mûziku, vadîja mûzikas skolu, kuºâ mums, bçrniem, bija jâiet un jâspçlç klavieres. Bieþi gâjâm uz teâtri, sarunas bija par mûziku – tâ bija tâda brîva un radoða noskaòa ìimenç, lai gan tçvs ar mums nedzîvoja kopâ.
Ko darât cirkâ?
Ðobrîd nenodarbojos ne ar ekscentriku, ne ar þonglçðanu. Esmu Latvijâ ievedusi Jauno cirku un izveidoju pirmo cirka teâtri - “Beztemata”, kas Liepâjâ strâdâ jau 21 gadu.
Kas ir Jaunais cirks?
Cirka mâksla, kâ zinâms, ir ïoti sena – to izmantoja jau senie maiji un inki, ziedojot dieviem, viòi blakus ziedojumu altârim taisîja arî þonglçðanas trikus. Deviòpadsmitajâ gadsimtâ izveidojâs mûsdienu cirks, bet pagâjuðâ gadsimta deviòdesmitajos izveidoja Saules cirku jeb Jauno cirku, kur pats svarîgâkais vairs nav numura nopietnîba un sareþìîtîba, bet svarîgi ir, ka numuri savijas kopâ lielâ teâtºa izrâdç. Vienlîdz svarîga ir mûzika, tçrps, skaòa. Jaunais cirks nenodarbojas ar klasisko dzîvnieku dresçðanu, tajâ nav eksotisko dzîvnieku, izrâdçs piedalâs vienîgi mâjdzîvnieki. Arî Latvijâ Jaunais cirks ienâca deviòdesmitajos, toreiz bija Centrs K-2, kas sâka pirmos sadarbîbas projektus ar Franciju. Mçs bijâm vieni no pirmajiem, kas sâka ar to plaði nodarboties Liepâjâ. Protams, kovids ir postîjis daudzas lietas, un arî mums darbs ir mazliet apstâjies, strâdâjam ar maziem projektiem. Vajadzîgs arî paðvaldîbas atbalsts, jo visos laikos „tîrâ mâksla” viena pati neko daudz nevar.
Jûs protat þonglçt?
Jâ, es mâcîjos cirka skolâ Ukrainâ, tad mâcîjos arî Zviedrijâ un zinâðanas un iemaòas papildinâju valsts cirka skolâ Francijâ un jau pçc tam strâdâju ârzemçs, nodarbojos ar þonglçðanu, ekscentriku. Ar Jauno cirku iepazinos ârvalstîs. Gadi prasa savu, vairs neesmu jauns meitçns, tagad veidoju, vadu cirka izrâdes, runâju, darbojos kâ aktrise. Piemçram, Ventspilî izveidoju Mazo komediantu skolu, kurâ var iepazîties ar cirka þanra pamatiem, iepazît cirka vçsturi, spçli ar lellçm, ar ko komedianti arî nodarbojas.
Kâpçc tâds nosaukums – „Beztemata cirks”?
Tas ir tâds mazliet jautrs stâsts. Mums pirmais nosaukums bija vienkârði “Circus”, kas tulkojumâ no angïu valodas vienkârði nozîmç „cirks”. Sadarbojâmies ar cirku Anglijâ “Table Top Circus” , kopâ piedalîjâmies festivâlos, kopâ uzstâdîjâm Ginesa rekordu, mums bija kopîgas izrâdes, braucâm ciemos viens pie otra. Bija jâpiedalâs festivâlâ, un “Table Top Circus” vadîtâjs Dþonatans jautâja, kâdu nosaukumu mums rakstît? Atbildçjâm, ka “Circus”, bet Dþonatans iebilda, ka tas taèu neko nenozîmç - tikai cirks, un ielika nosaukumâ to, kas parâdâs, sûtot e –pastus, ja ailîtç “Temats” neko neieraksta: tur paliek “bez temata”. Tâ mçs kïuvâm par “Beztemata cirks” (smejas).
Kâ nonâcât Ungârijâ?
Cerçju izveidot ìimenes dzîvi, mans vîrs bija ungârs, ðíita, ka mums ir kopîgas intereses, pat apprecçjos un kïuvu par Bodogu, bet îstenîba izrâdîjâs pavisam cita. No manis tika slçpts, ka vîrs slimo ar ðizofrçniju un tajâ neko nevarçja labot vai mainît, kopdzîve kïuva neiespçjama. Ungârija ir skaista zeme, tur iepazinos arî ar cilvçkiem no cirka, biju domâjusi nodarboties ar tûrismu, biju jau noskatîjusi mâju, kuºu gribçju nopirkt. Kopdzîve ar vîru kïuva bîstama, viòð centâs mani nogalinât un sapratu, ka jâbrauc prom. Turklât sâkâs kovida pandçmija, tûrisms apstâjâs, un sapratu, ka jâatgrieþas Latvijâ.
Biju dzîvojusi radoðu dzîvi, labâ ìimenç. Agrâ jaunîbâ biju precçjusies, bet tâ bija tâda jaunîbas rîcîba, kad uzreiz nesaproti, vai ìimene sanâks, vai ne. Pçc tam ilgus gadus mâcîjos, strâdâju, tad veidoju jauno cirku Latvijâ. Man patîk dzîvnieki, piederu pie tâ dçvçtajiem suòiniekiem, kuºi piedalâs izstâdçs, kuºiem sociâlajos tîklos ir kopîgas lapas, kur sarakstîties, apmainîties ar informâciju. Tâ iepazinâmies ar vîru. Tâ jau saka, ka îstie suòu vai kaíu cilvçki, satiekot otru tâdu paðu jebkuºâ pasaules malâ, ar viòu uzreiz sapratîsies, viòiem bûs, par ko runât.
Kad atgriezâties Latvijâ, nebija nekâdu iespçju apmesties dzimtajâ Liepâjâ?
Aizbraucot uz Ungâriju, es zaudçju daudz no tâ, kas man bija, jo to pârdevu. Pirms atgriezos, sazinâjos ar Kurzemes reìiona remigrâcijas koordinatori, jo Ungârija tobrîd bija slçgta kovida dçï, man bija arî praktiski jautâjumi, un biju izmisusi, jo nezinâju, ko darît, kur dzîvot. Koordinatore mani uzmundrinâja, atbalstîja un man tas bija ïoti svarîgi. Viena no vietâm, kas mani varçja pieòemt, bija Ventspils, un tur bija arî dzîvesvieta. Kopâ ar mâsu nopirkâm vecu mâjiòu pilsçtas centrâ, bet Ventspilî nepalikðu, jo man tomçr vajag laukus. Esmu dienvidkurzemniece, un ziemeïkurzemnieki un dienvidkurzemnieki atðíiras, un ar gadiem aizvien vairâk novçrtç draugus, radus, kopîbas sajûtu, kas man ir dzimtajâ pusç. Ziemeïkurzemç man tâ visa nav. Jâ, esmu dzimtenç, un tas ir ïoti svarîgi!
Par Vidzemes kultûras galvaspilsçtu – Cçsîm nesapòojat?
Nç, mana sirds ir Dienvidkurzemç. Ar cirku gan reiz bijâm Cçsîs, ðíiet, pilsçtas svçtkos – jauka pilsçta. Þçl, ka ðogad mûs nevajag – bijâm aizsûtîjuði pieteikumu sava cirka izrâdei, bet mums ilgi neatbildçja, bet nupat piezvanîja, ka izrâdi pilsçtas svçtkos Cçsîm nevajag, viòi varçtu paaicinât no mûsçjiem tikai monociklistu jeb vienriteòa velosipçdistu. Atteicâmies, jo mums ir izrâde, kuºâ vajadzîgi visi dalîbnieki. Paðlaik notiek sarunas par piedalîðanos daþâdos vasaras pasâkumos Latvijâ, un, ja mums nebûs viena dalîbnieka, izrâde izjuks. Nevaram tâ riskçt.
Protams, ne vienmçr visu var paredzçt un plânot. Man pamatâ gan viss lîdz ðim ir noticis tâ, kâ esmu domâjusi. Tikai ar dzîvi Ungârijâ notika tâ, kâ nekad nebiju domâjusi, lai gan arî tas patiesîbâ ir interesanti. Kopð bçrnîbas sapòoju par to, ka tad, kad bûðu kïuvusi vecâka, dzîvoðu kaut kur dienvidos – Italijâ, Spânijâ. Jau sen biju domâjusi par Italiju, par iespçju tur dzîvot un kaut ko darît. Un tad iepazinos ar ungâru... Kad braucu uz Ventspili, no vienas puses, zinâju, ka negribu dzîvot pilsçtâ, bet, no otras puses, nezinâju, ka viss bûs noticis tik strauji, ka nevarçðu pierast un pilsçtâ iedzîvoties. Man ir trîs suòi, franèu mastifi, man viòi ir svarîgi, jo man vienmçr ir gribçjies blakus arî kâdu dzîvnieku. Ungârijâ man bija arî ponijs, bet to es nevarçju atvest. Es gribu dzîvot laukos, man bûtu vistas un arî çzelis – tas ir mans brîniðíîgais sapnis! Man jebkuºð dzîvnieciòð liekas tik jauks un fantastisks. Manai cirka kolçìei, kuºa dzîvo Liepâjâ, privâtmâjâ, bija pîle Timijs - îsts pçkðíis, tagad ir pundurcûciòa, suòi, kaíi, neesmu es vienîgâ tâda! Ziniet, es Ventspilî izglâbu kaiju, sameklçju biedrîbu “Drauga spârns”, maksâju naudiòu, lai varçtu kaiju tur aizvest, un vietçjie par mani smçjâs un teica, ka Ventspilî kaiju netrûkst, ko es òemoties. Bet es tâ nevaru: eju un redzu to nabaga kaijulçnu nokrituðu uz ielas, visi iet apkârt un neliekas ne zinis. Nu, nav taèu ko skatîties, jâpalîdz!
Vai tomçr nav þçl aiziet no Ventspils un atkal mesties iekðâ jaunâ dzîvç?
Nç, tâ îsti ðeit neiedzîvojos. Komediantu skola tapa sadarbîbâ ar Amatu mâju, arî Tûrisma centrs vienmçr atbalstîja ar informâciju par cirka darbîbu, ir izdarîti labi darbi, iepazîti jauki cilvçki, cirks ir neatkarîgs. Var teikt, ka aizvadîtais gads ir bijis labs, bet tas tomçr nebija uz palikðanu. Un tagad man ir mâja ar îstu dârzu apkârt, varçðu òemties ar dobçm, augïu kokiem un ogu krûmiem.
Saprotiet, nav pasaulç labu vai sliktu vietu, ir vietas, kuºâs mçs jûtamies labâk vai sliktâk. Vienmçr ir jâieklausâs savâ sirdî, tad arî atradîsi savu îsto vietu, kuºâ vari dot sev un cilvçkiem kaut ko no sevis.
Atpakaï