Ar Kristīni Našenieci tiekamies Latvijas Republikas vēstniecībā gaišā ziemas pēcpusdienā. Sarunas laikā aiz loga sāk putināt, un vēstniece priecājas – vēl varēs slidot, slēpot, un ziemai tik drīz vēl nebūs beigu. 

“Jā, man personiski sports ir garīgi fiziskā higiēna. Nedēļas nogali pavadīju pie Keverjerves (Kõverjärv) ezera, un tā bija paradīze zemes virsū: ezers bija aizsalis, sniga sniegs, un ziemas skati bija kā pasakā. Kur nu vēl lielāka privi­lēģija kā vienai pašai slidot, slēpot, braukt ar somu ragavām. Prātam neaptverama priviliģēta sajūta! Tieši 15. februārī notika mana patiesā iniciācija ziemeļu kultūrā: es pirmo reizi mūžā pati kurināju pirti un pirmo reizi mūžā pēc pirts peldējos āliņģī.”

Vai jums patīk dzīvot Igaunijā?

Jā! Es esmu apmierināta. Es gribēju šo posteni. Lai gan – mani līdz šim ir iepriecinājuši un apmierinājuši visi mani darbi visos posteņos Ārlietu ministrijā. Pirms Igaunijas es biju vēstniece Somijā, pirms tam ļoti ilgi darbojos ar Eiropas lietām Rīgā un pirms tam diezgan ilgi Briselē. Ja kopumā skatās profesionālo gājumu, tad ilgāks laiks pavadīts daudzpusējā diplomātijā, kas manā gadījumā bija Eiropas Savienība, bet nu jau septiņus gadus tā ir divpusējā diplomātija. 

Vai diplomātam karjerā ir loģisks ceļš nonākt no daudzpusējās diplomātijas divpusējā un kļūt par vēstnieku?

Nu… kā lai to pasaka – nav obligāti, ka no daudzpusējās nonāk divpusējā. Var būt arī tā, ka viss profesionālais gājums tiek pavadīts tikai daudzpusējā vai tikai divpusējā plāksnē. Bet, ja mēs runājam par Antici, tas bija īpašs postenis. (Šķietami neredzama, bet ļoti svarīga amatpersona, kuras uzdevums sagatavot ES augsta līmeņa sanāksmes.) Četrus gadus es strādāju par Antici Briselē, un tā ir vistiešākā iesaiste ES svarīgāko sanāksmju gatavošanā un norisē Eiropadomē ar visiem jautājumiem, kas ir darba kārtībā. Un jautājumu kļuva tikai aizvien vairāk, vairāk, vairāk. Tas dod iespēju… diezgan krietni paplašināt skatu, jautājumu loks ir milzīgs, tāpat – darba intensitāte. Nezinu, vai visi Antici ir kļuvuši par vēstniekiem, bet es teiktu, ka tas karjerā ir tāds nopietns atspēriena dēlis. 

24. februārī tiek svinēta Igaunijas Neatkarības diena. Uz ko jūs liktu uzsvaru, ja jūsu pārziņā būtu Latvijas Republikas apsveikums Igaunijai Neatkarības dienā šogad? 

Es Igauniju sveikšu tā, kā tas šeit ir ierasts un kā to darīs visi diplomāti: mēs klātienē ieradīsimies Neatkarības dienas pasākumos. Šī diena, kas Igaunijā ir brīvdiena, ir brīva diena visiem maniem kolēģiem, bet man tā   sāksies pulksten 7.35 ar Igaunijas karoga pacelšanu svētā Hermaņa tornī. Tam sekos militārā parāde un ārlietu ministra pieņemšana, un pašā vakarā ir svinīgais pasākums, kur prezidents ielūdz arī diplomātus. Ar savu klātbūtni mēs apliecināsim savu cieņu un apsveikumus Igaunijas valstij. Bet, ja man būtu jāveic ieraksts zelta grāmatā, es droši vien svārstītos starp diviem citātiem, kuri principā pauž vienu un to pašu. Pirmo radījis amerikāņu rakstnieks un domātājs Henrijs Deivids Toro (1817–1862): “Ja esat uzbūvējuši pilis gaisā, debesīs, jūsu darbs nav vējā. Atstājiet tās gaisā un tagad būvējiet apakšā pamatus.”

Es nesen izlasīju šo domu, un tā man ļoti patīk. Otrs citāts ir līdzīga satura, un tā autors ir itāļu filozofs Karlo Ossola: “Nav nevajadzīgu pūļu, Sīzifs trenēja muskuļus.” Es droši vien izvēlētos un ierakstītu vienu no šīm frāzēm. Tas man (ne tikai šajā laikā, bet vispār) šķiet universāls novēlējums, ar ko es labprāt apsveiktu arī igauņu draugus, ar kuriem mums ir ļoti tuvas attiecības. Ļoti labas – varētu teikt, ka mēs saprotamies no pusvārda. Tas ir ļoti daudz. Man ir liels prieks un liela privilēģija strādāt Igaunijā, bet tas, protams, nenozīmē, ka mēs varam ieslīgt pašapmierinātībā un stāvēt uz vietas. It īpaši starptautiskā situācija liek attiecības ar mums jau tā tuvajiem sabied­rotajiem būvēt vēl ciešākas un vēl dziļākas. 

Ko jums kā diplomātei nozīmē tas, kas norisinās ASV? Kā jūsu ikdienas darbu ietekmē vēlēšanu rezultāti un šībrīža retorika? 

Protams, jebkādi lieli un svarīgi notikumi starptautiskajā arēnā ietekmē jebkuru diplomātu. Tāpēc, ka tiem ir jāpievērš pastiprināta uzmanība. Informācijas šobrīd, kā jau ikviens no mums to redz un jūt, ir ļoti daudz, un tā nāk pa dažādiem kanāliem. Un diplomāta darbā ir jāprot tikt galā ar lielu informācijas apjomu, apstrādāt to. Mēs visi pievēršam pastiprinātu uzmanību tam, kas šobrīd notiek pasaulē, cenšamies analizēt, saprast iemeslus, un, protams, domājam, kādu ietekmi šie notikumi kopumā (šeit nedomāju tikai ASV vēlēšanas) atstās uz Latviju, reģionu, visu Eiropas Savienību un NATO kopumā. Ja raugāmies no Latvijas un Igaunijas attiecību skatupunkta, kas ir mana tiešā atbildība, vēstniecība gan pēc savas iniciatīvas, gan pēc Ārlietu ministrijas pieprasījuma sagatavo un sniedz informāciju: kas šeit, Igaunijā, notiek, kādas ir amatpersonu reakcijas uz tādu vai citu notikumu, kāds šeit ir noskaņojums. Manuprāt, vēl ir mazliet par agru izdarīt kādus secinājumus, vēl vajadzētu laiku, bet mans pirmais secinājums vai iespaids ir, ka ASV vēlēšanas un ASV paustās no­stājas mūsu divpusējās attiecības ar Igauniju vēl vairāk satuvinās. Piemēram, diskusijā par 5%, kas no iekšzemes kopprodukta, būtu jāvelta aizsardzībai. 

Bet, runājot par nule notikušo Minhenes drošības konferenci, droši vien ir vērts izlasīt Valsts prezidenta secinājumus un pārdomas par to, ka pasaules gals nav iestājies, NATO nav beidzies un 5. pants nav atcelts. Taču vienlaikus skaidrs arī tas, ka, lai būtu pie miera sarunu galda, Eiropai, tātad mums visiem kopā, ir jāizstrādā priekšlikums, stratēģija un redzējums par miera noregulējumu. Un prezidents arī vēl vienu reizi atgādināja mums jau zināmo, ka jāpievērš uzmanība un pašiem daudz jādara, lai stiprinātu Latvijas drošību – un ne tikai militāro, bet arī civilo. Papildinot – es domāju, ka pasaules gals nav iestājies, bet pasaules uzskata atšķirības gan, protams, ir. Tās ir parādījušās, bet dialogs ir jāturpina – jārunā, jāstrādā. Šeit, Igaunijā, piemēram, kāda augsta amatpersona teica, ka asaras nevajag liet. Vienkārši, mums ir zināms, kas mums ir jādara, mums ir zināmas mūsu nostājas un mēs tās arī turpinām paust. Piemēram, ka miera risinājumam ir jānodrošina gan Ukrainas suverenitāte, gan Ukrainas drošība. Tas ir pietiekami skaidrs uzstādījums, un ar tādu mēs arī dodamies un dosimies uz visu veidu sanāksmēm. Tās šobrīd notiek un notiks ļoti daudzos dažādos formātos – šaurākos, plašākos, Baltijas un Ziemeļvalstu, Baltijas un Polijas – šis formāts ir attīstījies pēdējā laikā un mums ir ļoti svarīgs. Tāpat arī formāti, kur piedalās Lielbritānija, kas paziņojusi par gatavību uz Ukrainu sūtīt savus miera uzturētājus. Nupat Parīzē pēc Francijas prezidenta uzaicinājuma tikās šaurāks dalībvalstu loks, kur mūsu reģiona viedokli pārstāvēja Dānijas premjerministre. Šobrīd ir daudz sanāksmju un dialogu. Tas ir ļoti labi – tas ir diplomātijas pamatu pamats. 

Kļūstot par Latvijas vēstnieci Igaunijā, uzsvērāt, ka jūsu uzmanības lokā būs drošība, energoneatkarība un savienojamība, atbalsts uzņēmumiem, latviešu valoda un kultūra, Latvijas-Igaunijas attiecību nākotne. Vai šobrīd akcenti ir tie paši, vai arī ir iezīmējusies kāda dinamika un izmaiņas?

Kā jau es minēju, mums ar Igau­niju ir ļoti ciešas attiecības. Un, runājot līdzībās, es gribētu teikt, ka mūsu attiecības ir kā liels, drošs un stabils kuģis, kuru mēs kopā stūrējam vienā virzienā un saprotamies no pusvārda. Tas ir brīnišķīgi un par to ir ļoti liels prieks, tā īpašība, kas, manuprāt, mūs vieno ar igauņiem, ir paškritika un arī – neprasme gulēt uz lauriem. Es redzu, kur ir iespējas šīs attiecības vēl vairāk tuvināt un padziļināt – gan īstermiņa jautājumos, gan arī daudz tālākā un plašākā perspektīvā. 

Ja mēs runājam par īstermiņu, tad, nenoliedzami, prioritāte numur viens ir visu veidu savienojumi: sākot ar Salacgrīvas tiltu, kuru mēs cītīgi remontējam, beidzot ar Rail Baltic un, protams, neaizmirstot arī dažādus enerģijas savienojumus. Vēl man šķiet, ka ir vērts pielikt vairāk pūļu, lai veidotu Latvijas un Igaunijas sadarbību tieši augstākas pievienotās vērtības sektorā – piemēram, atjaunojamās enerģijas vai koksnes ķīmijas jomā, kā arī aizsardzībā. 

Tālākā perspektīvā, manuprāt, mēs varētu veidot vairāk kopīgā. Piemēram, mēs varbūt varētu izveidot kopīgu energopolitiku, tas, iespējams, mūsu ekonomikām nāktu par labu. Varbūt ka mēs kopā varētu startēt tālajos tirgos. Un varbūt, ka mūsu investīciju aģentūras varētu strādāt kopā. Tas būtu darāmais kādā 10–20 gadu perspektīvā. 

Būtu labi, ja mūsu valstu valdības regulāri tiktos un runātu par tālākas attīstības plāniem, kaltu tos kopā. Nodokļu politika, darbaspēka politika, enerģētikas politika – jebkas tikpat plašs, kas prasa paskatīšanos tālākā nākotnē. Un nākotnē, manuprāt, būtu labi, ja mēs mācītos otra valodu – vismaz robežas reģionos. Tā man ir īpaši tuva un svarīga tēma. Pirms koronavīrusa laika Valkā, Valkas ģimnāzijā bija iespēja mācīties igauņu valodu, tur skolēnu un vecāku interese joprojām ir liela, un Valkas skola ļoti aktīvi meklē igauņu valodas skolotāju. Tāpat esmu viesojusies arī citās pilsētās, kas nav tālu no robežas – nevarētu teikt, ka intereses nav, pieprasījums pilnīgi noteikti ir. Jo – ja mēs nemācīsimies otra valodu, pienāks diena, kad nebūs tulku un tulkotāju. 

Būtu ārkārtīgi svarīgi nezaudēt tulkotājiem piemītošo ārkārtīgi svarīgo patieso izpratni par sa­viem kaimiņiem. Mums Latvijā ir jābūt tādiem, kas patiesi izprot igauņus, to, ko viņi patiesībā grib pateikt, ko viņi domā, kādi viņi ir. Un otrādi. Tāpēc vēlu izturību, drosmi un veiksmi visiem tulkiem un tulkotājiem. 

Bet vispār man liekas, ka diplomātija ir diezgan tuva tulkošanai: tas, ko Ārlietu ministrija sagaida no darbiniekiem vēstniecībās, ir skaidrojums, kā mēs tulkojam mītnes valstī notiekošo. Kā interpretējam pat nepateikto. Diplomātija, tāpat kā tulkošana, savā ziņā nozīmē ielīst otra ādā. Gan diplomātija, gan tulkošana satuvina. Umberto Eko ir teicis: “Eiropas kopīgā valoda ir tulkojums.” Es nevaru tam nepiekrist.  

Kādu redzat latviešu diasporu Igaunijā? 

Mana pirmā reakcija – labāku nevar vēlēties. Mums vēstniecībā strādā kolēģe, lietvede Gunita Šlara – diasporas pārstāve, un viņa ir veidojusi manu ārkārtīgi pozitīvo priekšstatu par Igaunijas latviešiem: čakli, drosmīgi, strādīgi, uzņēmīgi – un tā es varētu turpināt. 

Igaunijā kopā ir piecarpus tūkstoši Latvijas pilsoņu. Divarpus tūkstoši dzīvo Tallinā un tās apkaimē, pārējie – Tartu un Narvas reģionā. Ir veselas divas biedrības, ir koris, kas aktīvi piedalās visos iespējamos dziesmu svētkos, tā mēģinājumi regulāri notiek vēstniecībā. Ir arī latviešu valodas skola Taurenis, kur reģistrējušies četrdesmit bērni no 3 līdz 16 gadu vecumam, aktīvi piedalās kādi 20–25. Šogad vairāk esot tieši pirmsskolas vecuma bērnu. Protams, vēstniecībā saskare ar diasporu ir tieši konsulārajos jautājumos, cilvēki pārsvarā nāk taisīt pases un identifikācijas kartes, jo to nevar izdarīt attālināti; nāk arī pēc dažādām izziņām, piemēram, saistībā ar precēšanos, nāk reģistrēt bērnus. Ir arī senioru apvienība, ar kuru mēs uzturam dialogu un, starp citu, drīzumā plānojam kārtējo sanāksmi ar abām biedrībām, senioriem, skolu un kori – par mūsu šīgada plāniem, lai pasākumi nepārklātos. 

Kā ar savu tagadējo pieredzi un pasaules uztveri skaidrojat, ko jūsos kā personībā ielika filoloģijas studijas? Vai, piemēram, pieļaujat, ka varētu atkal profesionāli tulkot – un kādi būtu nosacījumi, lai tas būtu interesanti pašai?

Es domāju, ka filoloģija ir devusi man paplašināto realitāti. Tieši caur franču valodu es esmu varējusi krietni paplašināt savu redzējumu uz pasauli. Tieši no franču valodas esmu tulkojusi diezgan daudz, lai gan neesmu profesionāla tulkotāja. 

Kopumā jautājums ir par to, kāpēc mums ir vajadzīgas vairākas valodas. Vienkāršāk jau būtu, ja mēs visi draudzīgi vienotos un visi runātu angļu valodā. Neko ļaunu nedomājot par angļu valodu, kuru es esmu studējusi, uzskatu, ka ir svarīgi saprast, ka pasaules attīstība bez valodu dažādības nav iespējama. Tāpat kā dabā nav iespējama tikai viena suga, lai pasaule attīstītos, ir svarīga valodu daudzveidība. Ir nepieciešami daudzveidīgi skatījumi un dažādi pasaules redzējumi. Ikviena valoda ir vesela pasaule, kas iet bojā, beidzoties valodai. 

Es zināmā mērā monopolizēju mana dzīvesbiedra, nu jau Aizsaulē aizgājušā franču domātāja Bernāra Sordē darbu tulkošanu – viņa esejas, intervijas un vēl daudz ko citu. Es biju tā, kas tulkoja viņa domas, centos tās pārnest no franču valodas un kultūras Latvijas intelektuālajā vidē. Tas sniedza ārkārtīgi lielu gandarījumu – tieši tamdēļ, ka varēju Latvijas intelektuālajā telpā ienest jaunus vārdus, jaunus jēdzienus, jaunus konceptus, kuri bija novatoriski pat franču valodā. 

Bet vispār man liekas, ka diplomātija ir diezgan tuva tulkošanai: tas, ko Ārlietu ministrija sagaida no darbiniekiem vēstniecībās, ir skaidrojums, kā mēs tulkojam mītnes valstī notiekošo. Kā interpretējam pat nepateikto. Diplomātija, tāpat kā tulkošana, savā ziņā nozīmē ielīst otra ādā. Gan diplomātija, gan tulkošana satuvina. Umberto Eko ir teicis: “Eiropas kopīgā valoda ir tulkojums.” Es nevaru tam nepiekrist.