Gleznotājam Leo Koklem – 100
Lāsma Gaitniece    17.05.2024

 

 

 

Nesen atkārtotu izdevumu piedzīvojis mākslas vēsturnieces Ilzes Konstantes monogrāfisks albums. Tajā bez vispusīgiem aprakstiem un vērtīgiem fotoattēliem iekļautas arī gleznu reprodukcijas. Izdevuma nosaukums lakonisks – “Leo Kokle”, tātad tas veltīts savulaik ļoti populāra latviešu gleznotāja, kura mūsu vidū nav jau 60 gadus, dzīves un radošās daiļrades atspoguļojumam. Leo Kokles (03.03.1924.-07.12.1964.) vārds šogad tiek pieminēts vairāk un biežāk ne tikai saistībā ar faktu, ka apritējis gadsimts kopš viņa dzimšanas, bet arī tādēļ, ka laikmets ar visām tā problēmām un pretrunām, kurā ritēja mākslinieka brieduma gadi, mūsdienās kļuvis aktuāls. Citiem vārdiem, ģeopolitiskā situācija mudina šo laiku atcerēties, analizēt, pat vilkt paralēles ar notikumiem šodien. 

 

Arī pati Leo Kokles personība radošo jomu pārstāvjiem šķitusi plašākas izpētes vērta ne tikai saistībā ar mākslinieka jubilejām. Šo apgalvojumu apstiprina kaut vai tāds fakts, ka 2010. gada 23. septembrī Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja Edmunda Freiberga režisētā izrāde “Leo. Pēdējā bohēma”, kuras autori – Raimonds Pauls, Liāna Langa, Inga Ābele. Tā guva lielu popularitāti, taču, pieļaujams, ne tikai tādēļ, ka pie klavierēm sēdēja pats Maestro. Leo Kokles dzīvesstāsts ir īpašs, no tā kaut mazliet var pārņemt un mācīties arī mūsdienu cilvēks.

 

Pēc jaunajiem noteikumiem

Leo Kokle nodzīvoja īsu, bet ļoti spilgtu mūžu. Laiks, kurā viņš studēja Latvijas Mākslas akadēmijā, attīstīja savu talantu un izveidojās par mākslinieku, bija sarežģīts. Tie bija kara un pēckara gadi, Latvija tiek okupēta, radošajiem cilvēkiem – īpaši literātiem un gleznotājiem – jāstrādā, ievērojot jaunus kanonus, kādu iepriekš nav bijis un kas mulsina ar savu absurdumu. Ne tikai vārdos, bet arī darbos noris aktīva cīņa pret bubuli vārdā “formālisms”, kā nozīmi bija grūti izprast pat vistalantīgākajiem nozares pārstāvjiem. Lai sodītu par nepakļaušanos jaunā laikmeta diktētajiem noteikumiem, no Mākslinieku savienības izslēdza gleznotājus Robertu Stārostu, Antonu Megni, Indriķi Zeberiņu, Jāni Pauļuku, Ādolfu Melnāru un citus.  Lieki piebilst, ka tas ir viens no lielākajiem pazemojumiem, ko radošai personībai iespējams nodarīt. “Atceroties pēckara postažu, vēlāko gadu lauksaimniecības sabrukumu kolhozu sistēmā, stahanoviešu un darba pirmrindnieku uzpūsto kustību un to, ka pret citādi domājošiem tika vērstas represijas un vajāšanas, nav jābrīnās, kāpēc profesionāli, akadēmiski izglītoti mākslinieki radīja tik bezgaumīgus, muļķīgi smieklīgus (ja tas nebūtu tik traģiski) darbus. Tas tiešām bija lūzums latviešu tēlotājā mākslā, literatūrā, teātra un kino mākslā; tās līdzšinējo attīstību centās apturēt, pagriezt citā virzienā, māksliniekus padarot par valdošās ideoloģijas pakalpiņiem vai – pretējā gadījumā – iznīcinot” (24. lpp.; šeit un tālāk citēta I. Konstantes grāmata “Leo Kokle”). Rezultātā tika radīts liels daudzums mākslinieciski bezvērtīgu darbu. Tādu netrūka arī Leo Koklem – kaut vai 1950. gadā tapusī glezna “Kulšana”, kur “kā primārais izcelts stāstījums par kolhoznieku apzinīgo darbu. Centrālo figūru nostatījums, nedabīgi uzspēlētās priecīgās sejas, samākslotās pozas padara darbu līdzīgu uzskatāmās aģitācijas priekšmetam” (49. lpp.). Iespējams, tādā veidā tika bruģēts ceļš uz Mākslinieku savienību, par kuras pilntiesīgu locekli Kokle kļuva 1951. gada 10. decembrī. Izņemot mākslas zinātniekus un vēsturniekus, mūsdienās par šīs un līdzīgu gleznu eksistenci gandrīz neviens vairs nezina. Savukārt viņa portreti, īpaši tie, kuros attēloti slaveni cilvēki, kā, piemēram, profesors Pauls Stradiņš, komponists Raimonds Pauls un šahists Mihails Tāls, pieskaitāmi latviešu tēlotājas mākslas klasikai.

      

Varētu jautāt, vai pats Leo Kokle apzinājās daļas savu gleznu, kas tapušas kā nodeva laikmetam, bezvērtību. Kaut arī grūto finansiālo apstākļu un veselības problēmu dēļ gleznotājam nebija lemts absolvēt Latvijas Mākslas akadēmiju (formālais iemesls – nesekmība), iepriekš viņš tika guvis samērā labu izglītību, tajā skaitā gleznotāja un tēlnieka Jāņa Roberta Tillberga (02.07.1880.-07.11.1972.) studijā, tāpēc atbilde uz šo jautājumu ir noprotama bez grūtībām.

 

 

Leo Kokles bohēma

Stāstot par Leo Kokli, būtu nepareizi izlaist vienu no viņa rakstura galvenajām šķautnēm – prasmi dzīvot un priecāties par dzīvi. Nodoties bohēmai – var teikt arī tā. Ja liktenis cilvēkam lēmis tik daudz grūtumu, pastāv divas iespējas: vai nu salūzt, vai arī attīstīties un izbaudīt visu, ko vien tu pats spēj sasniegt. Pēc nelaimīga kritiena bērnībā pa kāpnēm, kā rezultātā tika savainoti muguras skriemeļi, Leo Koklem uz mūžu vajadzēja samierināties ar sakropļotu augumu un mugurkaula tuberkulozi. Tāpat arī biežām sāpēm, slimībām, nespēku un naudas trūkumu, taču tas nesagandēja šīs personības dzīvesprieku un vēlmi vienmēr būt kustībā. Jau mācoties Rīgas Valsts ekonomiskajā tehnikumā, kur Kokle pabeidza gan tikai vienu kursu, viņš tika “iecelts par skolas sienasavīzes galveno noformētāju” (14. lpp.). Tas ir pietiekami, lai jauns cilvēks apzinātos, ko nozīmē atbildība par uzticēto un kādu gandarījumu spēj sniegt paša rokām paveiktais. Kā arī saprastu, ka atrašanās sabiedrībā viņam ir tik ļoti nepieciešama. 

      

Liktenis ne tikai nodarīja lielas sāpes, bet arī pasniedza pa dāvanai. Viena no tām bija pazīšanās ar profesoru Paulu Stradiņu, kurš savu pacientu 1948. gadā pieņēma darbā topošajā Medicīnas vēstures muzejā, kas tolaik atradās Valsts klīniskās slimnīcas vācu atutošanas barakā. Ne tikai eksponātu apskatīšana un vērtēšana, bet arī biežās tikšanās un diskusijas savu domubiedru “klubiņā” sniedza gandarījumu un arī spēku izturēt visdrūmāko – Staļina – laiku. Turklāt tajā laikā radās aizmetnis vēl kaut kam, ar ko mūsdienās daudziem saistās Leo Kokles vārds. ““Klubiņu” Medicīnas vēstures muzejā var uzlūkot par priekšteci vēlākajai domubiedru pulcēšanās vietai Leo mājās Valguma ielā. (..) Apbrīnojami ir tas, ka lielākā daļa no viņa jaunības draugiem, Koklīša (arī tā viņu mīļi mēdza dēvēt) bohēmas dalībniekiem, viņa modeļiem, izveidojās par ievērojamiem sava aroda meistariem, prata atrast savu vietu dzīvē.” (44. lpp.) Pieminot Valguma ielas dzīvoklīti, piebilstams, ka biežs viesis bija Raimonds Pauls ar savu dzīvesbiedri Lanu. Turpat arī tika gleznoti viņu abu portreti.  

 

 

Latviešu Tulūzs-Lotreks?

Grāmatas autore Ilze Konstante caur Leo Kokles dzīvesstāstu lasītājam atklāj vairākus interesantus Rīgas vēstures momentus, piemēram, saviesīgus vakarus viesnīcas “Rīga” restorānā, Mākslinieku nama būvniecību Daugavmalā, pat hipodroma darbību. “Īpaša mīlestība viņu (Kokli – L. G.) saistīja ar hipodromu un zirgiem. Biļešu pircēja tādās reizēs bija māsa, jo tas bija jādara ātri, skriešus, jāorientējas momentā, uz kuru no zirgiem likt. Laimēt gan laimēja reti, toties azartiskā aizrautībā asinis kūsāja, acis dega.” (44. lpp.)

      

Protams, daudz vairāk par sacīkšu zirgiem gleznotājam simpatizēja skaistas, apburošas sievietes. Tās viņa pieticīgajā mājoklī bija biežas viešņas sākot ar modeļiem un beidzot ar aktrisēm, māksliniecēm un sabiedrības dāmām. Atrasties viņu vidū, tērzēt ar šīm skaistulēm un viņas gleznot Leo Koklem, kurš tik daudz bija cietis no savas slimības, sagādāja patiesu baudu. Uz mata tāpat bijis franču gleznotājam Anrī de Tulūzam-Lotrekam (24.11.1864.-09.09.1901.), kurš arī cietis kaulu deformācijas problēmu dēļ un kuru Kokle uzskatīja par paraugu sava imidža veidošanā. 

 

Atšķirībā no franču grāfa latviešu gleznotājam bija kāds mērķis, kuru izdevās realizēt vien astoņus gadus pirms nāves. “1956. gads atnesa būtiskas pārmaiņas Leo personīgajā dzīvē. Piepildījās viņa senlolotais sapnis – apprecēties, iegūt ģimeni un skaistu sievu. Noteikti skaistu sievu, viņa tuvākajam cilvēkam bija jābūt izskatīgam. 1955. gadā Leo dzīves ceļu bija krustojusi jauna, glīta meiča no Līvāniem – Terēze Vilcāne. 1956. gada Ziemassvētkos notika viņu laulības.” (73. lpp.) Apbrīnojot skaistuli sievu, tapa 12 Terēzes portreti, kaut arī kopdzīve nebūt neizdevās ideāla, taču tas ir cits stāsts.

 

Ko mūsdienu cilvēkam mācīties no Leo Kokles? Iespējams, viena no mācībām skanētu šādi – jādzīvo tā, lai dzīve būtu notikums. Par spīti slimībai un drūmajiem pēckara gadiem gleznotājam tas izdevās par visiem simts procentiem.