„Es noteikti gribētu kaut ko dot atpakaļ Latvijas futbolam...”
   20.04.2012

Pagājušā gada augusts sākās ar cerību, ka Anglijas Premjērlīgā atkal būs pārstāvēta Latvija, taču šīs cerības nepiepildījās, jo Latvijas izlases kapteinis Kaspars Gorkšs, kas Queens Park Rangers bija palīdzējis izcīnīt vietu vienā no pasaules augstākā prestiža līgām, tika pārdots citai komandai – līgu zemāk. Lai arī šosezon neizdevās debitēt premjēerlīgā, kopā ar savu jauno klubu Reading viņš speŗ platus soļus pretī premjērlīgas universam. Taču līdztekus spēlēm klubā un izlasē Kaspars arī domā un reālizē ieceres par futbola attīstību un populārizēšanu Latvijā. Par vēl nereālizētiem mērķiem, iecerēm, profesionālā sporta vidi, iedzīvošanos Anglijā un futbolu Latvijā ir arī mūsu saruna.

- Kā nokļuvi Anglijas futbola vidē – kas bija tie izšķirīgie priekšnosacījumi, lai šeit nokļūtu?
Kā zināms, Anglijas futbola līmenis ir viens no augstākajiem visā pasaulē un katram sportistam gribas spēlēt pēc iespējas augstākā līmenī. Pēdējo gadu, pirms pārcēlos uz Angliju (2006./2007.gada sezona), es pavadīju Latvijā (FK Ventspils sastāvā), un toreiz UEFA kausā spēlējām pret Newcastle United, un izbraukuma spēle Newcastle 45 tūkstošu skatītāju priekšā atkal atdzīvināja „garšu uz futbolu” un vēlmi spēlēt Anglijā, kas vienmēr ir bijis mans sapnis. Tieši tajā spēlē komandai izdevās veiksmīgi nospēlēt aizsardzībā, un drīz vien saņēmu piedāvājumu no Blackpool un bez nekādas apdomāšanās pārcēlos uz Anglijas ziemeļiem.

- Vai šī bija tava futbolista sapņu zeme un tāda ir joprojām?
Jā, tā bija mana sapņu zeme, kur nokļūt, kur spēlēt, jo atbilst manis piekoptajam spēles stilam, un arvien vēl tāda ir, jo ir daudz nepiepildītu mērķu – garša pēc panākumiem vēl nav zudusi.

- Ar kādām izjūtām tu uzsāki 2011./12. gada sezonu?
Sezona tika uzsākta ar ļoti pozitīvām emocijām, jo pagājušajā gadā izdevās tikt premjērlīgā un šķita, ka vēl viens no maniem mērķiem būs piepildīts, bet tā nu sanāca, ka, sezonai sākoties, klubs mani pārdeva uz citu klubu tajā pašā līgā, kur biju spēlējis aizvadītajā sezonā. Tāpēc arī sezonas sākums emocionālā ziņā sanāca ļoti saraustīts.

- Vai kluba maiņa tevi pārsteidza nesagatavotu, vai tomēr Queens Park Rangers lika nojaust, ka vēlas tevi pārdot?
Vienā brīdī tas diezgan nepārprotami ar dažādiem mājieniem tika pasniegts, un tad es sapratu, ka neatkarīgi no tā, kā es spēlēšu, kā es trenēšos, šajā komandā es esmu savu pēdējo spēli nospēlējis.
Foto
Kaspars Gorkšs (pa labi) Queens Park Rangers krekliņā

- Kādas ir šā brīža izjūtas, kad tuvojas sezonas nobeigums un Reading klubs pretendē uz iekļūšanu premjērlīgā?
Sezonas sākums komandai sanāca smags, tāpēc arī mērķi tika nosprausti daudz pieticīgāki, nekā tie ir šobrīd. Pašlaik esam otrajā vietā līgas kopvērtējuma tabulā, – šķiet, pašas lielākās spēles priekšvakarā, jo sestdien ir jāspēlē ar 3. vietā esošo komandu, kas atpaliek tikai par vienu punktu (intervija notika trīs dienas pirms Reading spēles ar West Ham United. Spēlē Reading svinēja uzvaru ar 4:2, un pirmos vārtus uzvarētāju labā guva tieši Kaspars, tajā brīdī panākot rezultāta izlīdzinājumu – red.). Esmu ļoti pacilātā garastāvoklī un domāju, ka arī visa komanda jūtas tāpat. Cerams, ka mums izdosies izdarīt vēlreiz to pašu, ko pagājušajā gadā paveicu ar Queens Park Rangers. Taču vēl ir pāragri spriest – vēl  jānospēlē septiņas spēles. Reāli ir trīs komandas, kuŗas cīnās par tām divām vietām, un mēs esam viena no tām, taču to, kuŗra nonāks augšgalā,  mēs uzzināsim 28. aprīļa pēcpusdienā. Tad arī būs skaidrs - būs vai nebūs jāspēlē papildu spēles (kopvērtējuma pirmo divu vietu ieguvējas automātiski iekļūst premjērlīgā, savukārt 3. līdz 6.vietas ieguvējas savā starpā cīnās par atlikušo ceļazīmi uz premjērlīgu – red.).

- Kādas ir lielākās atšķirības starp šiem trim Anglijas futbola klubiem, kuŗos esi spēlējis?
Galvenokārt jau atšķiŗas organizācijas līmenis. Blackpool tas vispār bija ļoti zems – kad ar viņiem parakstīju līgumu, komanda cīnījās Anglijas trešajā spēcīgākajā līgā un tad iekļuva otrā līgā. Organizācijas līmenis bija tāds, ka tomēr gribētos kaut ko labāku. Turklāt, ievērojot to, ka pagājušajā gadā viņi cīnījās premjērlīgā, liekas nesaprotami, kā dažā ziņā  klubs vēl ir tik ļoti neorganizēts.
Queens Park Rangers viss bija kārtībā ar treniņu laukumiem un treniņu bazēm un visu pārējo, bet, tā kā klubam bija ļoti ambiciozi vadītāji, kuŗi mainīja trenerus ik pēc diviem mēnešiem, tad nebija nekādas stabilitātes.
Reading tādā ziņā, šķiet, ir unikāls klubs, jo principā man nav nekas jādara, viss tiek izdarīts manā vietā; man galvenais ir ierasties uz treniņiem un spēlēm. Klubam ir arī tāda nostādne, ka viņi paraksta līgumus ar futbolistiem, neievērojot viņu profesionālo sniegumu, bet novērtējot, kādi viņi ir kā cilvēki. Par katru spēlētāju tiek sakopots liels fails: kāds viņš ir sadzīvē, kāds – ārpus laukuma aktivitātēs, kādas problēmas ar viņu  bijušas iepriekšējos klubos utt. Pamatojoties uz visu šo ievākto informāciju, izlemj - pirkt spēlētāju vai ne. Tādējādi viņiem ir izveidojies fantastisks kollektīvs gan spēlētāju, gan treneŗu ziņā: sākot ar jauniešu treneri un beidzot ar prezidentu. Klubā valda ļoti sirsnīga atmosfaira – pat sezonas sākumā, kad rezultāti nebija tik spīdoši, nebija nekādu iemeslu, par ko varētu sodīt spēlētājus vai treneri. Ir pat grūti atrast kaut ko negatīvu, ko varētu minēt par šo klubu.

- Kā tu kopumā vērtē Anglijas futbola vidi – ko Latvija no tās varētu mācīties?
Latvijai vēl tāls ceļš ir ejams Principā šīs divas vides nav salīdzināmas. Šeit tā ir milzīga mašinērija, industrija – milzīgs bizness, kuŗā grozās astronomiskas summas. Līdz ar to visur, kur ir nauda, ir arī intrigas un negatīva pieskaņa. Nav jau tā, ka tas ir tikai tīri futbols un cauri. Tāpēc domāju, ka īsti nav par ko gausties.

- Dzīve Anglijā un dažādās tās pilsētās: kur bija vieglāk iedzīvoties un kāpēc? Cik daudz klubs palīdz ar sadzīves kārtošanu?
Londonā bija visvieglāk, jo man, nākušam no Rīgas, Belkpūla bija par klusu un gaŗlaicīgu. Reading klubā būtībā var iet un prasīt palīdzību ikvienā sadzīves jautājumā, – viņi piešķirs cilvēku, kas palīdzēs sakārtot visu sadzīvisko, piemēram, jaunas dzīvesvietas meklējumus, pārvākšanos,  jaunas automašīnas iegādi utt. Viņi var palīdzēt ar visu – atliek tikai pavaicāt. Klubam ir ļoti daudz sakaru, kas izveidojušies gadu gaitā, palīdzot saviem ārzemju spēlētājiem.

- Vai ir kas tāds, kā, šeit dzīvojot, ļoti pietrūkst no Latvijas?
Pietrūkst ģimenes un draugu, bet sadzīves ziņā īsti nekas, jo jau tik daudzus gadus esmu bijis prom no Latvijas.

- Tava pieredze šeit Anglijā - vai cilvēki uzreiz zina, kas ir Latvija? Kādas ir visbiežākās asociācijas par Latviju?
Latvija un Lietuva šeit ir diezgan līdzīgi jēdzieni. Queens Park Rangers prezidents mani sauca par Big Russian – viņam vārds Latvija vispār neko neizteica. Reti kuŗš anglis ir ieinteresēts izprasts atšķirības starp Latviju, Lietuvu un Krieviju. Ir arī tādi, kas bijuši Latvijā, galvenokārt apmeklējot vecpuišu ballītes. Futbola vidē joprojām atceras Marianu Pacharu – viņu acīs tas ir lielākais eksports, kas nācis no Latvijas. Tas tomēr arī norāda, cik milzīga industrija ir futbols, ka spēlētāju, kuŗš Anglijā jau krietnu laiku nespēlē, joprojām atceras un tādējādi asociē ar Latviju.

- Ar kādām izjūtām tu uztveŗ ziņas par sporta biedru traģēdijām: piemēram, Kārļa Skrastiņa bojāeju un Boltonas kluba futbolista Fabrisa Muambas piedzīvoto sirdstrieku spēles laikā? 
Saskarsme ar nāvi, manuprāt, ir vispār ļoti jūtīga tema, kad cilvēks apzinās, ka ir kaut kas neizbēgams... Šādas ziņas par sportistiem atstāj ļoti lielu emocionālu iespaidu.
Ar Muambu notikušo es redzēju tiešraidē: mēs, visa komanda, braucām autobusā pēc uzvarētas spēles, skatījāmies Bolotonas kluba spēli  televīzijā un redzējām visu, kas tur notika. Pārņēma tādas sirreālas sajūtas, jo ir skaidrs, ka tas var notikt ar katru no mums, – sirds ir diezgan sarežģīts organs, un nekad nevar paredzēt, kas var gadīties. Mums komandā ir cilvēki, kuŗi ar Muambu spēlējuši kopš bērnības: viņš ir bijis viens no fiziskajā ziņā vislabāk attīstītajiem futbolistiem un nekad nav piedzīvojis veselības problēmas.
Man joprojām ir grūti runāt par to, kas notika ar Kārli, kaut arī viņu personiski nepazinu. Viņš man bija kā elks. Ziņu par viņa aiziešanu saņēmu ceļā no izlases spēlēm. Lidoju uz Londonu caur Vāciju un, nolaižoties lidostā, saņēmu īsziņu par notikušo. Bija grūti noticēt, ka tas ir viņš, bet vēl grūtāk bija iekāpt nākamajā lidmašīnā – diezgan ilgi nevarēju piespiest sevi virzīties uz izejas pusi.

- Latvijas izlase septembrī uzsāks 2014. gada PČ kvalifikācijas turnīru. Kā tu vērtē ielozētos pretiniekus (Grieķija, Lichtenšteina, Lietuva, Slovakija Bosnija un Hercegovina) un mūsu izlases cerības cīņā par iekļūšanu finālturnīrā?
Mana nostāja pirms katra kvalifikācijas cikla - tā ir kā jauna balta lapa, un mēs virzāmies jaunā virzienā, cerot, ka viss izdosies. Mūsu grupā visas komandas ir samērā līdzvērtīgas – nav vājas, bet nav arī no elites gala. Vai tas ir labi vai slikti, to mēs redzēsim, jo reizēm spēlei pret spēcīgām komandām ir vieglāk rast motivāciju nekā pret vājāku pretinieku. Es domāju - ar maksimālu pašatdevi un nelielu sportisko veiksmi mums ir iespējams sasniegt labu rezultātu.

- Februārī Latvijā, kā zināms, bija referendums par to, vai piešķirt krievu valodai otras valsts valodas statusu. Futbols Latvijā vienmēr ir uztverts par krievvalodīgo sportu, – vai kopš šīm saasinātajām politiskajam attiecībām ir bijis jūtams saspīlējums arī futbola vidē?
Absolūti ne. Vispār sports kopumā jānošķiŗ no jelkādām polītiskām peripetijām. Tā ir katra personiska darīšana - par ko viņš balso, un kā viņš balso, bet tas netiek iznests uz laukuma. Varbūt kāds kādu, kā saka „pavelk uz zoba”, bet tas ir labdabīgi, un problēmas ar tādiem jautājumiem  nekad nav bijušas.

Es arī nepiekrītu, ka futbols ir krievu sporta veids, jo ļoti daudzi latviešu puiši tajā trenējas un daudzas komandas veido latviešu spēlētāji. Manuprāt sports arī nebūtu jādala krievu vai latviešu sporta veidos, jo mēs visi pārstāvam Latviju un tur nav svarīgi, kādā valodā runā ģimenes lokā. Varu teikt, ka izlasē visi puiši ļoti labi runā latviski un par valodu prasmi neviens necenšas otru jelkādi pazemot vai padarīt par mazāk vērtīgu: galu galā mēs pārstāvam vienu valsti un cīnāmies par vieniem mērķiem.

- Kā tapa ideja par futbola nometni Nr. 13 bērniem vecumā no 10 līdz 14 gadiem, kuŗa jūnijā norisināsies Latvijā?
Paradoksālā kārtā futbols, kas ir pirmā numura sporta veids pasaulē, Latvijā nīkuļo un netiek īpaši popularizēts. Tā kā pats esmu diezgan ilgi spēlējis futbolu un, braukājot apkārt, redzējis, kā tas attīstās citās valstīs, kļūst mazliet skumji, ka Latvijā tas tā nav. Tāpēc ar domubiedru grupu izlēmām, ka ir jāmēģina kaut ko lauzt mūsu domāšanā un varbūt gāzt tās barjēras – priekšstatus, kādi cilvēkiem ir par futbolu. Parādīt, ka tas tomēr ir pirmā numura sporta veids pasaulē, un rosināt cilvēku aktivitāti, lai viņi  arī vairāk ietu uz spēlēm. Izlēmām to sākt tieši bērnu līmenī. Nometnei ir piesaistīti speciālisti, kas strādājuši ar mani vai kopā ar mani. Ārzemju speciālistiem ir pārsteigums, ka nekas tāds Latvijā iepriekš nav noticis. Visi uzrunātie ar lielāko prieku ir bijuši gatavi iesaistīties. Doma ir tāda, ka šī nometne būs tikai sākums: nākotnē ir paredzēti dažādi futbola projekti ar skolām un reģioniem. Līdz šim nometne guvusi ļoti lielu atsaucību – gandrīz visas 60 vietas ir aizņemtas. Redzot lielo aktīvitāti, rodas doma organizēt arvien vairāk un vairāk. Kas zina, varbūt pēc gadiem desmit Latvijā futbols būs pirmā numura sporta veids, un ar savām aktīvitātēm kādu mazu procentu tajā visā būšu ielicis arī es.

- Kādas ir nākotnes ieceres – vai esi jau domājis, ko gribētu darīt pēc profesionālās futbolista karjēras beigām? Kur tu nākotnē vēlētos dzīvot?
Es esmu māņticīgs un pašlaik, kamēr vēl varu skriet un man tas sagādā prieku, koncentrējos uz savu profesionālo karjēru. Gan jau dzīve kaut kā ierādīs, kuŗa būs tā nozare, kur es turpināšu darbošanos. Vai tas būs futbols, nezinu, taču es noteikti gribētu kaut ko dot atpakaļ Latvijas futbolam, kas man tomēr tik daudz ir devis. Vai es būšu aktīvs, strādājot par treneri, vai kādā citā veidā, grūti teikt, jo šobrīd šķiet, ka gribētos sevi apliecināt arī kādā citā nozarē. Futbola propagandētāja lomā es tomēr labprāt sevi redzētu, jo gribētos, lai futbols Latvijā iegūstu daudz lielāku atzinību, nekā tas ir šobrīd.

Terēze Bogdanova