Durvis ir plaši atvērtas, un tās vairs neaizvērsies nekad!
Māris Binders    22.11.2022

 

 

“Es angļu valodā tik brīvi vēl nerunāju. Varu sazināties par vienkāršām tēmām, ar orķestri varu strādāt, jo mūzikā jau daudz vārdu nevajag. Angļu valodā varu pateikt visu, ko vēlos panākt mūzikā, vai arī runāt sadzīviskā līmenī. Es angļu valodu vēl tik labi nezinu, lai sniegtu izvērstu interviju. Bet, ja runāšu ukraiņu valodā, jūs mani nesapratīsit. Tāpēc, par nožēlu, mēs sarunai izmantosim krievu valodu kā starptautisku valodu, bet ar lielu iekšēju pretrunu. Kas zina, varbūt reiz pienāks laiks, kad mēs ar jums runāsim latviešu, angļu vai ukraiņu valodā...” sarunas sākumā saka Natālija.

 

No vēstures zinām, ka mākslinieki ir pametuši savu valsti, bēgdami no okupācijas. Ko jums nozīmē skarbie vārdi “mākslinieks un okupācija”?

Esmu ārkārtīgi laimīga un pateicīga liktenim, ka okupācijā neesmu bijusi. Es nezinu, kas tas ir. Bet domāju, ka tas ir šausmīgi. Es pazīstu cilvēkus, kuŗi dzīvojuši okupācijā, aizbraukuši un izglābušies. Vienlaikus zinu tūkstošiem cilvēku, kuriem tas neizdevās. Kas man ir okupācija? Piemēram, diriģenta Jurija Kerpatenko liktenis. Kolēģis Kerpatenko bija vecāks par mani, mācījies pie profesora Vadima Gņedaša Kijivas Mūzikas akadēmijā. Pēc studijām devās uz Hersonu, jo tur viņa dzimtas saknes. Sākumā vadīja kamerorķestri, vēlāk – mūzikāli dramaturģisko teātri. Es neko daudz par viņa gaitām nezināju līdz traģiskajam brīdim, kad kļuva zināms, ka krievu kaŗavīri viņu nošāvuši. Tad es iegāju viņa facebook profilā. Cilvēks aizgājis Mūžībā, bet viņa piemiņa joprojām turpina dzīvot tur, kur viņa dzīvie ieraksti facebook profilā. Ko viņš domāja, kā domāja. Lūk, viņš nokļuva okupācijā! Viņš neaizbrauca, viņš palika. Un viņš bija krievvalodīgais, kuŗš rakstīja: kā var mani, krievvalodīgu ukraini, nākt un atbrīvot? Atbrīvot no kā? Kerpatenko strādāja Mikolas Kuļiša Hersonas mūzikāli dramatiskajā teātrī un bija kamerorķestra "Hileja" galvenais diriģents. Okupantu administrācija plānoja rīkot koncertu ar Kerpatenko vadītā orķestra piedalīšanos, lai demonstrētu Hersonā it kā notiekošo mierīgās dzīves iesakņošanos. Kad Kerpatenko atteicies piedalīties šajā koncertā, pie viņa uz mājām atnāca Krievijas kaŗavīri un nošāva caur dzīvokļa durvīm, kad viņš atteicies tās atvērt.

 

Kad rašisti stāvēja pie Kijivas, tas bija februārī un marta sākumā, es jutu, kas ar mums notiks un kāpēc viņi ir atnākuši. Es zināju, ka pirmām kārtām viņi nogalinās skolotājus un māksliniekus. Visus, kam ir saikne ar Ukrainas kultūru. Un nogalinās tāpēc, ka šie ļaudis atteiksies paust viņu tā saucamās “idejas”, atteiksies sadarboties. Es zināju, ka būs represijas, cilvēkus ietupinās cietumā, cilvēki vienkārši pazudīs. Tas ir viņu rokraksts. Iedzīvotāji tiks nogalināti, un okupētajās territorijās tieši tā arī notika. Un notiek joprojām. Tas ir šausmīgi, tā ir bezmorāles sistēma, kuŗa plaukst un zeļ Krievijā, tā ir vienkārši liela iznīcināšanas mašīna. Esmu pateicīga Dievam un Ukrainas bruņotajiem spēkiem, kuŗi ar neticamu varonību, gara stiprību un neizzūdošu pretestību apstādināja uzbrukumus un padzina rašistus no Kijivas tuvuma. Tolaik to bija ļoti grūti izdarīt, jo mums vēl nebija tāda atbalsta, kāds tas ir tagad. Tās bija kaŗa pirmās dienas, kad mēs bijām tikai mēs paši. Tās turējās tikai vienīgi uz mūsu pašu varonības pleciem un visas mūsu valsts izlēmību aizstāvēties, nerēķinoties nedz ar savu dzīvību, nedz ar ko. Dzīt, dzīt, dzīt šo nelabo prom no mūsu zemes! Tā kā okupācijas bailes es neesmu piedzīvojusi, bet saprotu, kā tas varētu būt …

 

Kas jūs uzaicināja koncertēt Rīgā?

Stāsts ir gaŗš. Viss aizsākās Ukrainā, Kijivas Nacionālajā filharmonijā. Es, būdama miermūlīgs cilvēks, pat nepieļāvu domu, ka būs pilna mēroga kaŗš, kaut gan pie mums kaŗš notiek jau kopš 2014. gada. Es nepieļāvu tādu domu, ka pilsētas bombardēs kā Otrajā pasaules kaŗā. Bet enerģētiskā informācija (un tādai es ticu!) lika to nojaust. Tā izpaudās dažādās formās, un cilvēki to juta. Mans pēdējais pirmskaŗa koncerts Kijivas Nacionālajā filharmonijā bija ar nosaukumu “Sapnis par brīvību”. Kāpēc tajā laikā es vēlējos veidot šādu koncertu, nezinu. Tā bija intuitīva priekšnojauta. Šo koncertu veltīju “Debesu simta” piemiņai (2013. gada 21. novembrī tūkstošiem cilvēku aizsāka brīvības jeb tā dēvēto Pašcieņas revolūciju. Tās laikā iedzīvotāji protestēja pret Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča atteikšanos parakstīt asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību un bažām par tuvināšanos Krievijai. Lai paustu savu neapmierinātību, aizvien vairāk cilvēku pulcējās Neatkarības laukumā jeb Maidanā netālu no Ukrainas Augstākās Radas jeb parlamenta ēkas. 2014. gada februārī protesti sasniedza kulmināciju, kad pēc varasiestāžu rīkojuma sāka izdzenāt brīvības akcijas dalībniekus. Šo sadursmju laikā un no snaiperu lodēm mira vairāk nekā simt cilvēku. Šos upuŗus piemin kā “Debesu simtu”. – M.B.). Koncerta programmā skanēja Pēteŗa Vaska Vijoļkoncerts “Tālā gaisma”, viņa skaņdarbs “Balsis”, kā arī lietuviešu komponista Osvalda Balakauska darbs “Lūgšana Maidanam”. Mēs šo koncertu atskaņojām, zālē bija bija “Debesu simta” bojāgājušo kaŗavīru ģimenes locekļi – sievas, vecāki. Mēs šo koncertu arī ierakstījām, tiesa, tikai paši sev par piemiņu, ne komerciālai izmantošanai. Un man negaidīti piezvanīja komponists Pēteris Vasks. Tā mēs iepazināmies, nekad iepriekš nebijām tikušies.

 

Tā bija mana vēlēšanās atskaņot viņa mūziku. Piedāvāju nosūtīt viņam koncerta ierakstu, lai paklausās, kā mēs viņa mūziku atskaņojām Kijivā. Un nākamais koncerts, ar to pašu solistu Dimu Tkačenko bija nedēļu vēlāk Odesā. Tur atskaņojām Igora Stravinska, Antonīna Dvoržāka, Vona Viljamsa mūziku. Un trešās dienas rītā mēs jau pamodāmies no sprādzieniem – krievi bombardēja Odesu! Sazvanījos ar solistu, viņš teica: dodamies prom! Ar autobusu atgriezāmies Kijivā. Gan viņam, gan man ir vientuļas mātes, kuŗas ilgstoši vienas atstāt nevar. Un Pēteris Vasks man bieži zvanīja. Gan man, gan Dimam Tkačenko. Un atbalstīja. Nereti bija tā, ka viņš zvana, bet mums ir izsludināta trauksme un ir jādodas uz pagrabu. Mana mamma ir slims cilvēks, knapi var paiet, un mums vēl ir arī suns. Es Pēterim saku, ka nevaru runāt. Viņš saka: “Jā, es dzirdu sirēnas, jā, es dzirdu!” 12. martā mammu un suni evakuēju uz Ļvivu, pēc tam – uz Minheni. Pēc kāda laika man atrakstīja Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga producente Baiba Kurpniece un sacīja, ka Pēteris Vasks mani esot ieteicis koncertam Latvijā. Tā orķestris par mani uzzināja. Dienu pirms koncerta Rīgā Pēteris atnāca uz mēģinājumu, jo koncerta dienā viņam bija jābūt citviet. Tā es pirmo reizi dzīvē ar viņu satikos. Neierasts iespaids. Viņam ir neparasts skatiens. Kā Visums. Kad orķestra mēģinājuma starpbrīdī ar Pēteri sarunājāmies, viņš teica, ka katru dienu sekojot līdzi ziņām no Ukrainas, un pār viņa vaigiem ritēja asaras! Garā stiprs cilvēks, bet nespēja apvaldīt asaras.

 

Kā jums patika strādāt ar mūsu kamerorķestri Sinfonietta Rīga?

Ļoti patika, jo veidojās labs kontakts. Mūziķi ir gudri, profesionāli, un viņi ir atvērti idejām, kuŗas piedāvā diriģents. Un arī paši nāk klajā ar savu mūzikālo domu. Ukraiņu komponistu skaņdarbus spēlēja ar tādu attieksmi, kā atskaņojot savu dzimto mūziku. Un, protams, atmosfēra: draudzīga, atvērta, ģimeniska. Man radās sajūta, ka šos mūziķus pazīstu visu savu dzīvi. It kā zinātu katra orķestranta seju, katra acis. Tu runā un nesastopi pretestību vai neizpratni. Visi ir gatavi uzklausīt un ar tevi doties kopā.

 

4. novembŗa koncerta programmā līdzās Ludviga van Bēthovena Septītajai simfonijai skanēja arī ukraiņu komponistu darbi. Lūdzu, pastāstiet par tiem!

Leonīds Hrabovskis, Oļehs Kiva, Valentīns Silvestrovs. Kad ar Baibu Kurpnieci runājām, kāda varētu būt koncerta programma, viņa lūdza, lai koncerta vienā daļā skan ukraiņu, bet otrā – Rietumeiropas komponistu darbi. Ukraiņu mūzikas ir daudz, turklāt - visaugstākās kvalitātes. Kā gan lai izvēlos? Pati sev stādīju dažādus sarakstus, tos bieži mainīju, nevarēju izvēlēties. Tad nodomāju: visu jau neatskaņosi! Hrabovska darbs bija mans pirmatskaņojums, iepriekš nekad viņa darbus nebiju diriģējusi. Viņa mūziku vispār vai nu neatskaņo, vai arī atskaņo ļoti reti. Pats komponists savu Concerto Misterioso, ko rakstīja 11 gadus, uzskatīja ar savu labāko darbu un 20 gadus sapņoja, ka reiz tas tiks atskaņots. Es neesmu mūzikas zinātniece, bet zinu, ka Ukrainā ir pētnieki, kas burtiski pielūdz Hrabovski. Tā ir tīra avangarda mūzika. Visi trīs komponisti ir apmēram viena vecuma, tā ir viena paaudze, kuŗā katrs izvēlējies savu ceļu mūzikā. Bet visi viņi nākuši no 60. – 70. gadu avangarda, no ideju pārbagātībā kūpošās Alma Mater. No tāda kā sprādziena. Hrabovska mūziku es dzirdēju ierakstā, un mani pārsteidza mūzikālā materiāla koloristika – fenomenāla! Valoda, fantāzija, viņš izvēlas tādus tembrus, ka iesākumā tu pat nespēj atpazīt mūzikas instrumentu. Kā Ģērga Ligeti mūzikā. Leonīda Hrabovska opusā Concerto Misterioso caur folkloras motīviem iekodēts veltījums ukraiņu gleznotājai Katerinai Bilokurai, kuŗas darbus reiz apjūsmojis Pablo Pikaso. Bilokura bija autodidakts, “baltā vārna”. 

 

Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Plāni man ir līdz janvāŗa beigām. Mēs, ukraiņi, tagad dzīvojam katrai dienai.

 

No Rīgas lidošu uz Minheni. Tikai uz vienu dienu. Pie mammas, bet ne tikai. Apmeklēšu Vladimira Jurovska diriģēto Mocarta operu Cosi fan tutte Bavārijas Valsts operā. Redzēju šo iestudējumu ierakstā, man ļoti patika, tagad izbaudīšu izrādi klātienē. Viņš man ir sarūpējis biļeti.

 

Pēc tam atkal braukšu uz Kijivu. Jāturpina darbs ar Ukrainas Nacionālās filharmonijas orķestri. Jāgatavo programma ar Elgāra un Vēbera mūziku. Pēc tam koncerts ar manis vadīto Kijivas kamerorķestri. 

 

Tad došos uz Londonu, tur man ir trīs gadu rezidence, esmu tur bieži. Katru mēnesi lidoju uz Kijivu, jo tur ir mans simfoniskais orķestris. Man piedāvāja iespēju dzīvot Londonas centrā, kur Londonas simfoniskā orķestra galvenais diriģents Edvards Gārdners man laipni atvēlējis savu māju. Viņš man mūždien saka: “Esi šeit, uzkrāj spēkus!” Es laiku Londonā izmantoju, lai klausītos visus labākos orķestrus, biežu apmeklēju Royal Academy of Arts. Mani interesē arī orķestri, kuŗi atskaņo baroka mūziku. Nu esmu draugos ar šo orķestru mūziķiem, tie taču ir orķestri, kuŗus iepriekš zināju tikai no ierakstiem! Tas ir milzīgs informācijas apjoms, ko es šeit Londonā uzņemu.

 

2024. gadā man būs divi koncerti ar Londonas Filharmonijas orķestri. Šogad decembrī Konzerthaus Berlin ar Berlīnes Radio orķestri. Un tas, pateicoties diriģentam Vladimiram Jurovskim! Viņš man sacīja: “Tu taču zini, ka pasaulē koncerti tiek plānoti vairākus gadus uz priekšu! Es taču nevaru kādam atņemt viņam doto iespēju uzstāties. Bet es varu tev atdot diriģēšanai savus koncertus.” Tāds, lūk, cilvēks! Tā nu 30. un 31. decembrī diriģēšu Ludviga van Bēthovena Devīto simfoniju.

 

19. janvārī, manā dzimšanas dienā, man būs koncerts Amerikā. Programmā Žana Sibēliusa Piektā simfonija. Janvāŗa nogalē divas nedēļas asistēšu Londonas Filharmonijas orķestra diriģentam Edvardam Gārdneram. Kad dzīvoju viņa mājā, kuŗā ir apjomīga nošu bibliotēka un flīģelis, man ir iespēja iepazīt tik daudz mūzikas! 

 

Man žēl, ka šī iespēja pavērās uz tik traģisku notikumu fona. Arī mani britu draugi izsaka nožēlu, ka mēs iepazināmies tikai tagad, mums vajadzēja satikties jau sen. Bet durvis bija ciet! Ukrainas valstij Eiropas ģimene durvis atvēra tikai tagad. Mēs komunicējām arī iepriekš, bet tas bija virspusēji. Nu mēs esam kļuvuši par Eiropas kopējās telpas daļu. Un, paldies Dievam, ka mums ir ar ko ienākt: ar mūziku, kultūru, zinātni, visu, ko mēs varam un protam. Un varam mēs daudz! Eiropas kopējo māju varam padarīt bagātāku, jo ukraiņi ir ļoti talantīgi. Paldies Dievam, ka durvis nu stāv plaši vaļā! Un tās vairs neaizvērsies nekad.