24.05.2012
Interesantā kārtā jāsāk ar to, ka latviešu sabiedrība Vācijā līdz šim nav īpaši svinējusi Latvijas neatkarības atgūšanu - 1990. gada 4. maiju. Vienīgi dažam labam varbūt palicis atmiņā, kā Minsterē tauta toreiz sapulcējās kalniņā - tāpat kā šoreiz tepat pie Latviešu centra. Toreiz bija saulaina pēcpusdiena, uzvilkām karogus un nodziedājām Dievs, svētī Latviju!. Informāciju klausījāmies ar maziem radio uztvērējiem, nebija viegli sadzirdēt, un, atminoties tos sprakšķus, tiešām jutām apliecinājumu, cik daudz kas mainījies 22 gadus pēc brīža, kad Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu. Toreiz jutāmies ļoti priecīgi un sparu deva cerības, ka tauta varēs pati par sevi lemt.
Minsteres universitātē šo semestri vieslektors ir vēsturnieks Kaspars Kļaviņš. Latviešu centrs Minsterē nolēma uzaicināt viņu kaut ko pastāstīt, un kāpēc gan to nesalikt kopā ar 4. maiju? Kļaviņam pieredze ir plaša - viņš bijis Amerikā ar Fulbraita stipendiju, Austrālijā piecus gadus nodarbojies ar pētniecību, ir sakari ar Angliju, Franciju. Viņam palīdzējuši izdot Lāčplēsi angļu valodā, nupat iznācis viņa komentētais Mērnieku laiku romāns vāciski Landvermesserzeiten. Līdzās tam ir brošūra Mērnieku laiki eiropiešu acīm. Runātājs Kļaviņš ir ļoti pārliecinošs, iesaku viņu paklausīties Latvijas Universitātes Radio Naba raidījumos Tēvijas laikmets.
Temats Klaviņam bija par to, ka latviešiem ir svarīgi atteikties no stereotipiem par savu pagātni. Taču, lai to paveiktu, esot jāzina, kā šie stereotipi radušies. Un vispār par savu pagātni kaut kas jāzina! Rādot bildītes un plaši stāstot par daudziem tematiem, Kļaviņš publiku iepazīstināja ar momentiem, kad latvieši paraduši domāt vienā virzienā, bet īstenībā uz to pašu varētu skatīties arī pavisam citādi,- mīti par 700 verdzības gadiem vai Mērnieku laiku atpalicību u. tml. aizspriedumi tika aplūkoti no mazliet citāda redzes leņķa. Secinājums radās tāds, ka senos laikos latvieši ļoti labi iekļāvušies apritē, bijuši īsti eiropieši! Piemēram, tie paši brāļi Kaudzītes pat mācījušies franču valodu! Un hernhūtieši savus pirmos misionēšanas eksperimentus veikuši tieši Latvijā, iekļaujot tajos arī plašu sociālo programmu. Zemniekiem Latvijā klājies labāk nekā zemniekiem daudzviet citur - ļoti augstas bijušas lasīt un rakstīt prašanas spējas, kas līdzējušas patstāvīgi domāt. Pat tik patstāvīģi, ka no dažlaba hernhūtieša sanācis boļševiks.
Kā noturēt kontaktus ar pasauli arī šodien? Kļaviņš uzsveŗ, ka jāmeklē avoti, jāiet bibliotēkās, un, lai avotus izmantotu, jāprot valodas. Un tieši tas interesantā kārtā atspoguļojās arī mūsu pulciņā - tur bija jaunizcepti doktori, kas gradu ieguvuši par Rīgas domu un interesanti oponēja runātājam par Bernhardu no Lippes, vai arī pāris juristu, kas Latviju uzlūkojuši Vacijas vai arī Palestīnas skatījumā, vai ciemiņi no Zviedrijas, kuŗi gan bibliotēkās, gan tirdzniecības jomā raduši Latviju ievirzīt citā apritē; ungāriete un lietuviete, kuŗas prot latviski, drusku vīpsnāja par runātāja latvofiksāciju, vairāki valodnieki vēroja, kas tur būs interesants par lejasvācu valodu un latviešu valodu, vēl daži studenti un arī tādi, kas sen jau studenti vairs nav, bet tikai baudīja runātāja drosmīgi mētāto viņešu klāstu.
Patīkami bija arī pēc sarīkojuma pie glāzes vīna ceriņu un maijpuķīšu reibinošā smaržā baudīt uzkodas un turpināt sarunas par gudrām temām, varbūt mazliet aizmirstot ikdienas parastos tematus un pavasaŗa skaistumā tomēr tiešāk vai netiešāk nonākot pie Latvijas neatkarības deklarācijas pašam sevī.
Zuze K. Krēsliņa- Sila
Foto: N.Ebdens
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)