Diriģents ar stāju
Māris Binders    14.06.2022

 

 

Jāņa Erenštreita 80. dzimšanas dienā 17. jūnijā Dzintaru koncertzālē izskanēs lielkoncerts, kuŗā savu Skolotāju godinās kupla audzēkņu saime. Piedalīsies Rīgas Doma zēnu koris, Rīgas Doma meiteņu koris “TIARA”, Rīgas Doma koŗa skolas jauktais un gospeļu koris, no absolventu pulka speciāli veidots jubilejas vīru koris, Raimonds Pauls, grupa “Instrumenti”, vokālās grupas Latvian Voices un Framest, Latvijas Radio bigbends un spožu solistu virkne: Jānis Šipkēvics, Daumants Kalniņš, Gunārs Kalniņš, Grēta Grantiņa un citi. Korus diriģēs Aira Birziņa, Jurģis Cābulis un Mārtiņš Klišāns. 

 

Koncertu tiešraidē pārraidīs Latvijas Radio 3 “Klasika”, Latvijas Televīzijas 1. kanalā koncerta ieraksts būs skatāms 25. jūnijā plkst.21.10, pēc tam portāla lsm.lv archīvā.

 

Kā jūs sākāt strādāt ar zēnu kori? 

Tas bija 1970. gadā, 28 gadu vecumā. Mani uzaicināja brāļi Imants un Gido Kokari, sakot: “Jāni, tev jānāk, mēs netiekam galā ar disciplīnu!” Sākumā nepiekritu. Es Kokarus jau pazinu kā students. Nodomāju – te kaut kas slēpjas! Tad sāku saprast, ka viņi ir raduši strādāt tikai ar pieaugušajiem – kad tu ienāc telpā, kur tevi sagaida kā Maestro, kad tu korim pasaki kuru skaņdarbu un no kuŗas takts. Un mēģinājums sākas,  nav svarīgas nekādas ievadrunas. Bet ar puikām ir citādāk, viņi var nepamanīt, ka klasē ienāk profesors. Es domāju, brāļi Kokari vienkārši negribēja tērēt laiku audzināšanas jautājumiem. Un kad es pāris dienas padomāju un, protams, man bija neērti atteikt, es sapratu, ka Kokari manī bija saskatījuši tādu kā skolotāju, kā audzinātāju. Jau praksēs strādājot ar bērniem, es biju sajutis, ka tu nevari klasē ienākt kā viesmākslinieks! Tevī jābūt skolotāja īpašībām.

 

Kas ir šīs īpašības? Ir jābūt stingram, vai ir jābūt “savējam”?

Stingrībai jābūt, pirmkārt, taisnīgai! Labestīgai stingrībai. Tā nedrīkst personību iznīcināt. Otrkārt, visas lietas ir jāsauc īstajā vārdā! Manā pedagoģiskajā darba mūžā bijis tā: ja pie manis atved kādu grēkāzi un man izstāsta to viņa grēku, tad mana pirmā doma ir šāda: es to būtu vēl trakāk nostrādājis! Bet tad manī ieslēdzas skolotājs, un es saku: “Nu kā tad tev tā gadījās? Vai tad to lietu nevarēja kaut kā savādāk risināt?” Ar spēka spiedienu var tikai to lietu sabojāt.

 

Jēkaba Mediņa koŗa dziesma “Mīlestības krāšņais koks” ar Kārļa Jēkabsona dzeju ir Dārziņskolas zēnu koŗa himna. Lūdzu, pastāstiet par to!

Dziesmas autors Jēkabs Mediņš bija viens no tiem, kas 1950. gadā, pēc kaŗa, rosināja valdību dibināt zēnu kori. Viņš labi zināja Maskavas koŗu tradicijas - krievu koŗa kultūras meistaru Aleksandru Švešņikovu pazina personīgi, labi zināja arī Michaila Gļinkas kapellu, kuru arī man nācās iepazīt. Konservatorijā manu studiju laikā neviens nemācīja, kā jāstrādā ar bērnu balsīm, kur nu vēl ar zēnu balsīm. Tai laikā tādas tradicijas vēl nebija iedibinātas. 

 

No 1957. līdz 1967. gadam zēnu kori vadīja Krišs Deķis. To uzskata par ļoti gaišu laiku. Man rokrakstā bija Jēkaba Mediņa notis, uz kuŗām bija rakstīts “Emīla Dārziņa zēnu korim 5 gadu jubilejā”. Vēl students būdams, es Ventspilī dzirdēju šīs dziesmas izpildījumu, mani ļoti uzrunāja tembrālais skanējums, zēnu balsu dzidrums! Studiju laikā Rīgas Doma koncertu afišā es pamanīju, ka notiks ērģelnieka Pēteŗa Sīpolnieka koncerts ar zēnu koŗa piedalīšanos. Koncertu noslēdza “Mīlestības krāšņais koks”. Vēl tagad atmiņā dziesmas noslēguma kadence. Šķita, ka Rīgas Doma velves mazliet tā kā pacēlās uz augšu!

 

Mēs ar Krišu Deķi bijām kolēģi, viņs mācēja arī diriģēt, arī man jau bija daži skolnieki. Nekādā ziņā viņš neizturējās tā, itkā es būtu atnācis kā zaļknābis un viņu nolicis malā! Bet īstenībā es kori pārņēmu no brāļiem Kokariem, jā!

 

Ko Konservatorijā jums devusi diriģēšanas pasniedzēja Ludmila Pismennaja?

Viņa man ļāva iemīlēties Jāzepa Vītola mūzikā! Vītola koŗa mūzika vienmēr bija pamatprogrammā. Visas lielās formas un balādes. Un tas man ļoti patika. Pismennaja bija neparasti sirsnīga un reizē prasīga, bija neērti viņas priekšā nākt nesagatavotam. 

 

Jūs esat grāmatas “Kroņu pinējs” autors. Tā stāsta par Jāni Cimzi un piedzīvojusi jau divas tirāžas. Lūdzu, pastāstiet par šo grāmatu!

Ir daudzas lietas, ko nepārtrauktajā jaunības skrējienā nepaspēj līdz galam noskaidrot. Par Cimzi šķita, ka padomju laikos viņam bija uzlikts zīmogs, ka viņš nu nav "tas īstais” - tik daudz vāciskuma, pats arī tāds vācietis utml. Es domāju: nu, kā tad tā? Skatījos, kas ir dziedāts pirmajos Dziesmu svētkos. Pamatā – brāļu Cimzes un Baumaņu Kārļa dziesmas! Nu kāpēc par viņu runā ar tādām aizdomām un neuzticēšanos vai nicinājumu, ka viņš latviešu tautasdziesmu pārvērtis korālī? Bet viņš taču bija pirmais tajā laikā, kuŗš skolojies prestižā vācu seminārā, vēlāk arī universitātē Berlīnē, un viņš bija tā-ā-du skolu apguvis! Audzis hernhūtiešu ietekmē un, kā mēs zinām, hernhūtieši izdarīja svētīgu darbu, jo īpaši Vidzemē. Arī tikumiskajā audzināšanā un saimniekošanā. Bet hernhūtieši neatzina latviešu tautasdziesmu, viņi to uzskatīja par pagānu dziesmu. Cimze ar to auga savā bērnībā, un ne vecaistēvs, ne tēvs ģimenē tautasdziesmas nedziedāja. Tas viss radīja manī intrigu, es vēlējos noskaidrot iemeslus. Galvenokārt es būros cauri tā laika avīzēm. Lasīju, ko teicis pats Cimze, ko par viņu rakstījuši citi. Mēģināju ieiet viņa tēlā, iztēlojoties viņu desmit gadu vecumā, kad es pats par mūziku, dzīvodams pie Miķeltorņa, padomju laiku “aizliegtajā zonā”, zināju visai maz. 

 

Manā bērnībā skola bija maziņa, tik cik mēs klasē padziedājām, tik arī bija! Mans vecaistēvs spēlēja ērģeles, bet audzināšana bija ļoti strikta. Pie vectēva paša darinātajām ērģelēm es tik vienkārši nemaz nedrīkstēju pieiet klāt. Cimzem paveicās, ka viņš jau no mazām dienām ieguva ļoti labu izglītību. Rauna bijusi unikāla pilsēta, tur, pateicoties diviem bagātiem Rīgas vīriem, bijuši arī rūpniecības iedīgļi, cilvēkiem bija darbs un viņi varēja nopelnīt. Raunā bija laba skola un Cimzem trāpās izcils skolotājs – Jānis Gaiķis, tai laikā Gaike. Cimze auga vāciskā vidē un, domājams, vācu valodu viņš zināja pat labāk par latviešu, un viņam paveicās ar to, ka agrā jaunībā viņu pamanīja vācbaltu mācītāji un piedāvāja izglītības iespējas Vācijā. Pēc dabas viņš bijis ļoti mūzikāls, mājās spēlējis gan vijoli, gan mazas ērģelītes. Vācieši vēlējās, lai mēs savu izglītību veicinām paši savām rokām. Bet pats svarīgākais: te ir meklējami mūsu pedagoģijas veselīgākie asni, ko savā laikā turpināja skolotāju semināri. Un tad vienā brīdī tie likās tā kā lieki, šķita, ka izglītoto skolotāju par daudz un arvien vairāk to skaitu samazināja. Bet Cimze ievadīja skolotāju apmācību, kur katrs skolotājs bija unikāla personība: prata dziedāt, apguvis minimālu kursu mūzikas teorijā, mācēja spēlēt arī kādu mūzikas instrumentu. Skolas kvalitāti Cimzes laikā noteica koŗa skanīgums, mūzikas priekšmetu īpatsvars skolā, un tikai tad viss pārējais. Starp Cimzes ievērojamākajiem audzēkņiem ir arī igauņi, tai skaitā pirmo Dziesmu svētku veidotāji.

 

Man bija liels pārsteigums, ka arī igauņi, 2019. gadā atklājot savus Dziesmu svētkus, zem lielā virsraksta “Skolotājs” uz skatuves pirmajā rindā bija novietojuši Cimzes portretu. Un nākamais pārsteigums bija, ka mūsu diriģents Kaspars Putniņš, kuŗš tolaik vēl bija Tallinas kamerkora diriģents, bija izraudzīts par latviešu tautasdziesmas “Rīga dimd” Jāņa Cimzes apdarē diriģentu. Un visi igaunīši dziedāja “aijaijā – tallallā”, tas bija tik skaisti! (smejas). Jā, igauņi mūsu Jāni Cimzi tur augstā godā! Jā, un par tautasdziesmām Cimzi ieinteresēja viņa paša skolnieki, piemēram, Jānis Bankins no Lielvārdes, sakot, ka ir jāsāk tās vākt kopā! Tas Cimzē pamodināja latvietības garu, kas, bez šaubām, viņā iekšā bija dziļi sēdējis. Lai arī kā mēs Cimzem pārmestu korāļveida apdares, tas bija pirmais kāpslis. To atzinuši Jurjānu Andrejs, Jāzeps Vītols, Jēkabs Graubiņš.

 

Cik reizes jūs ar zēnu kori esat viesojies Amerikā?

Trīs. Vienreiz es biju ar pavisam mazu grupiņu, trīs puikām – Kristapu Šoriņu, Artūru Ancānu, Jāni Grīntālu. Par to ir īpašs stāsts. PSRS Komponistu savienība bija noorganizējusi, ka mēs tiekam deleģēti apmaksātā komandējumā uz kaut kādu zēnu sadziedāšanos. Mums jau tiešās saites ar rīkotājiem nebija, visa komunikācija notika caur Maskavu. Aizlidojām, izkāpām ārā lielajā Ņujorkas lidostā un lūkojāmies pēc sagaidītājiem. Neviena nav! Labi, ka man jau toreiz bija kaut kādas saites ar kultūras apvienības TILTS valdes priekšsēdi Ģirtu Zeidenbergu. Labi, ka Amerikā ir tāda iespēja, ka no telefona būdiņas var piezvanīt un palūgt, lai otrā galā sarunu apmaksā! Izrādās, ka pa to laiku, kamēr mēs lidojām, pasākums ir atcelts! Pateicoties Ģirtam Zeidenbergam mēs laipni tikām uzņemti latviešu ģimenēs. Pagāja nedēļa, iekams mēs varējām tikt atpakaļ uz Latviju. Tajās dienās mēs dziedājām dievkalpojumos, latviešu sanāksmēs. Puikas ar tautiešu atbalstu tika glīti apģērbti. Ja atmiņa neviļ, tad šis brauciens notika 1990. gadā, kam sekoja zēnu kora pirmā tūre 1992. gadā, nākamā – 1995.gadā. Tālāk jau sākās diriģenta Mārtiņa Klišāna laiks.

 

Ko uzskatāt par savas dzīves lielāko veiksmi un ieguldījumu?

Veiksmes stāsts saistās ar Rīgas Doma kora skolas izveidi. Man līdzās vienmēr bijuši ļoti uzticami un izdarīgi jauni cilvēki, ar kuŗiem varēja labi saprasties. Man bija paļāvība, ka mēs to varam! Ir prieks, ka skola ir ieguvusi savu noteiktu vietu Latvijas izglītības sistēmā un es domāju, ka skolu pazīst arī daudz plašākā pasaulē. Mūsu audzēkņi, īpaši no džeza nodaļas, rēgulāri ir starptautiskā apritē. 

 

Arī mūsu diriģenti. Krista Audere, Jānis Liepiņš, Ainārs Rubiķis, Aivis Greters. Es lepojos ar Rīgas Doma koŗa skolu un priecājos, ka viss turpinās! Varu apliecināt, ka esmu piedalījies pilnīgi visos uzņemšanas eksāmenos! Skolai drīz būs 30 gadu jubileja, un šodien tā bija 27. reize, kad es pieredzēju, kādi bērni nāk uz Rīgas Doma koŗa skolu. Šajā reizē bija 63 bērni uz 23 vietām. Un es varu tikai pabrīnīties, ka šajos grūtajos laikos, kad nākotne ir tik neskaidra, vecāki uzticas mūsu skolai. Ir stabils papildinājums zēnu korim un meiteņu korim!