Aizvadītā gada nogalē ar īsu ierakstu sociālajā tīklā “X” no aktīvās politikas atvadījās Krišjānis Kariņš. Formālais iemesls – uzskatu atšķirības ar partijas Jaunā Vienotība vadību. 2024. gada 6. decembrī K. Kariņš raksta: “Paziņoju, ka atkāpjos no Vienotības valdes, kuras politiku vairs neatbalstu. Ir smaga kļūda samazināt nākotnes pensiju iemaksas un nopietni celt nodokli kapitāla krājējiem.” Personīgi es šajā jautājumā esmu līdzīgos uzskatos kā K. Kariņš. Mainīt pensiju sistēmas spēles noteikumus, ar kuriem cilvēki rēķinājušies gadiem ilgi, nav tas labākais veids valsts budžeta problēmu risināšanai. Bet ne par to ir šis stāsts. Atskatoties pagātnē redzam, ka K. Kariņa aiziešana no politikas patiesībā sākās jau 2023. gada maijā, kad prezidents Egils Levits paziņoja par savu lēmumu nekandidēt uz otru termiņu. Šī lēmuma pamatā bija valdošās koalīcijas nespēja nodrošināt balsis E. Levita atkārtotai pārvēlēšanai jau pirmajā balsojumā, jo valdību atbalstošā deputātu frakcija Apvienotais saraksts prezidenta amatam gatavojās virzīt uzņēmēju Uldi Pīlēnu. Iespējams, šis E. Levita lēmums nebija tā pareizākā izvēle. Manu­prāt, viņam bija visas iespējas savākt nepieciešamās balsis ja ne pirmajā, tad kādā no nākamajām prezidenta vēlēšanu kārtām. Tā 2023. gada maijā par Valsts prezidentu tika ievēlēts Edgars Rinkēvičs. E. Levita “paiešana malā” iezīmēja jaunas valdošās koalīcijas izveidi, kurā ietilpa par E. Rinkēviču balsojušās frakcijas - Jaunā Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība un partija “Progresīvie”. 2023. gada augustā K. Kariņš paziņoja par atkāpšanos no Ministru prezidenta amata un noraidīja iespēju uzņemties šo amatu trešo reizi. Septembrī Saeima apstiprināja Evikas Siliņas (Jaunā Vienotība) sastādīto valdību, kurā K. Kariņš ieņēma ārlietu ministra amatu. Sākoties jezgai ap, iespējams, nelietderīgu privāto lidojumu izmantošanu, K. Kariņš 2024. gada martā atkāpās no ārlietu ministra amata un atgriezās Saeimā. Jūnijā viņš kandidēja Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tomēr netika ievēlēts un augusta beigās nolika Saeimas deputāta mandātu. Nesenais K. Kariņa paziņojums par aiziešanu no Jaunās Vienotības valdes ir loģisks noslēgums notikumu ķēdei, faktiski viņa politiskās karjeras lejupslīdei, kas aizsākās līdz ar 2023. gada prezidenta vēlēšanām. Viens no spilgtākajiem (un reizē pretrunīgi vērtētajiem) Latvijas politiķiem patlaban strādā par padomnieku konsultāciju firmā “Kreab”.

Vēl 2023. gada pavasarī divus augstākos amatus Latvijā, Valsts prezidenta un ministru prezidenta, ieņēma diasporas pārstāvji - E. Levits un K. Kariņš. Šodien valdībā nav neviena diasporas politiķa. Patlaban 14. Saeimā ir tikai viena deputāte, kas nākusi no ASV - Irma Kalniņa (Jaunā Vienotība). Lai mēs labāk varētu izvērtēt šodienas situāciju, ir vērts paraudzīties pagātnē. 1990. to gadu sākumā diasporas latvieši (kurus tolaik vēl dēvēja par “trimdas” vai “ārzemju latviešiem”) sāka aktīvi iesaistīties Latvijas politikā. Jau Ivara Godmaņa valdības laikā daži no viņiem darbojās Latvijas valdības struktūrās kā padomnieki un diplomāti. Tas bija laiks, kad partijas un politiķi, patiesībā visa Latvija, gatavojās 5. Saeimas vēlēšanām, pirmajām nu jau pilnīgi brīvajā un neatkarīgajā Latvijas valstī. Tām gatavojās arī ārzemēs dzīvojošie latvieši. Daži no viņiem jau bija pārcēlušies no savām mītnes zemēm uz Latviju. Ievērojot stingro nacionālo stāju, nebija brīnums, ka diasporas politiķi pievienojās labējiem vai labēji centriskiem politiskiem spēkiem: Tēvzemei un Brīvībai (TB), Latvijas Nacionālās Neatkarības kustībai (LNNK), Kristīgo Demokrātu savienībai (KDS), Latvijas Zemnieku savienībai (LZS) un savienībai Latvijas Ceļš (LC). 5. Saeimā tika ievēlēti un vismaz kādu laiku tajā strādāja šādi deputāti no diasporas: Ilmārs Dāliņš (TB), Juris Sinka (TB), Mārtiņš Kalniņš (LNNK), Viesturs Karnups (LNNK), Aristids Lambergs (LNNK), Joahims Zīgerists (LNNK), Alfrēds Žīgurs (LNNK), Olafs Brūvers (KDS), Andris Grots (KDS), Aivars Jerumanis (KDS), Visvaldis Klīve (LZS), Jānis Ritenis (LZS), Jānis Tupesis (LZS), Inese Birzniece (LC), Pēteris Elferts (LC), Māris Graudiņš (LC), Egils Levits (LC), Gunārs Meierovics (LC), Oļģerts Pavlovskis (LC), Valdis Pavlovskis (LC) un Indra Sāmīte (LC). Tātad kopā pavisam 21! Patiesībā viņu bija vēl vairāk. 5. Saeimā no LC saraksta tika ievēlēts arī Dr. Andris Kadeģis no Vācijas, kurš no sava deputāta mandāta diemžēl attiecās.

Šo rindu autors no 1992. līdz 1995. gadam strādāja PBLA birojā Rīgā un labi atceras 5. Saeimas vēlēšanu laiku. Tolaik noritēja diskusija par to, vai trimdiniekiem nevajadzētu veidot pašiem savu sarakstu. Tomēr šī ideja neguva atbalstu. Jau labu pirms 5. Saeimas vēlēšanām daudzi “rietumnieki” bija izšķīrušies par labu kādam no politiskajiem spēkiem. Tomēr galvenais arguments bija tas, ka atsevišķs “trimdas saraksts” vai “PBLA saraksts” tikai šķels tautu, radīs pretnostatījumu – “mēs” un “viņi”. Kā vēlāk izrādījās, šāda stratēģija bija pareiza. Maz ticams, ka, startējot no viena saraksta, Saeimā izdotos iekļūt 21 deputātam no diasporas.

Izmantojot šo iespēju, vēlētos dažos vārdos raksturot šos trimdas politiķus, kuri sāka darboties Latvijā 5. Saeimas laikā. Ar retiem izņēmumiem viņi nāca no paaudzes, kas dzimusi starp 1920. un 1940. gadu. Brīdī, kad Latvija atguva neatkarību, viņi bija vecumā starp 50 un 70 gadiem. Tā ir visādā ziņā neparasta, unikāla paaudze. Pirmkārt, daži no viņiem bija pietiekami veci, lai atcerētos brīvo Latviju. Otrkārt, došanās trimdā nebija viņu izšķiršanās. Brīvajā pasaulē viņi nokļuva kopā ar vecākiem un ģimeni. Vai arī kā dienestā iesaukti karavīri Latviešu leģiona rindās. Treškārt - viņi vēl bija pietiekami jauni un spēcīgi, lai uzdrošinātos radikāli mainīt dzīvi, atgriezties Latvijā. Daudzi nule bija beiguši darba gaitas mītnes zemēs un sagaidījuši pensiju. Bet tas nebija vienkāršs lēmums. Latvijas pēcpadomju realitāte, sadzīves neērtības, krievu valo­da Rīgas ielās- pie tā pamazām varēja pierast. Pati lielākā, pati sāpīgākā konfrontācija bija pašam ar sevi. Jo tā ideālā Latvija, kas dzīvoja trimdinieka sirdī un prātā visus okupācijas gadus, vairs nebija atrodama. Grāmatā “Atklātas vēstules”, ko 2023. gadā izdeva apgāds “Laika grāmata”, varam lasīt kādu Ojāra Celles vēstuli sievai Mārai, rakstītu 1995. gada 29. jūnijā. Tajā viņš atstāsta sarunu ar Rīgā sastapto dzejnieku Andreju Eglīti. Ojārs raksta: “A. Eglītis atzinās, ka tā Latvija, par ko viņš sapņoja, ir izsapņota. Tā ir paaudžu nelaime, ka cilvēki grib apturēt laika ratu, bet tas nav apturams. Slikti vai labi, dzīve turpinās, un cilvēkam ir jādzīvo līdzi, nevar apstāties. Arī jāmācās saprast to, kas ir noticis, un meklēt ceļu, kā var ar pārmaiņām sadzīvot, tās arī ietekmēt un pašam pārmaiņu laikā atrast savu vietu. Tā ir mana filozofija.”

Neviens no nākamajiem parlamentiem nespēja atkārtot šo 5. Saeimas rekordu - 21 deputāts no diasporas. Daži tika atkārtoti ievēlēti nākamajās Saeimās, vienlaikus politikā parādījās arī jaunas sejas. 6 . Saeimā ievēlēja Kārli Druvu, Pauli Kļaviņu (abi no LZS un LKD apvie­notā saraksta), Jāni Priedkalnu (TB) un Gundaru Valdmani (Latvijas Vienības partija). Ar 7. Saeimu politikā ienāca Vaira Paegle, kas kļuva par redzamu un ietekmīgu Tautas partijas politiķi. 7. Saeimas deputāti Latvijas prezidentes amatā ievēlēja Vairu Vīķi- Freibergu, kas drīz kļuva par tautā cienītu politiķi. Viņas popularitātes reitings svārstījās no 70 % līdz 85 %, kas Latvijas apstākļos ir ļoti augsts rādītājs. Tieši V. Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā Latvija 2004. gadā iestājās NATO un Eiropas Savienībā. Jauni vārdi parādījās arī 8. Saeimā- Krišjānis Kariņš, Uldis Klauss, Guntis Bērziņš (Jaunais laiks). 9. Saeimā sevi beidzot pieteica Uldis Grava (Jaunais Laiks), bet 10. Saeimā - Ojārs Kalniņš, Rasma Šilde-Kārkliņa, Atis Lejiņš un Imants Lieģis (Vienotība). Savukārt 11. Saeimā iekļuva Valdis Liepiņš (Reformu partija), bet 13. Saeimā- Vita Tērauda (Attīstībai/ Par!).

Tātad gandrīz visi redzamie trimdas jeb diasporas darbinieki pabijuši vismaz vienā no Saeimām - sākot ar latviešu trimdas politikas patriarhu Gunāru Meierovicu un beidzot ar V.Tēraudu un I. Kalniņu. Viņi atnesa Latvijai jaunu, plašāku pieredzi un rietumniecisku domāšanu, kas pēcpadomju apstākļos bija īpaši svarīgi. Dalība Latvijas politikā deva impulsu integrācijai, latviešu trimdas transformācijai par Latvijas diasporu. Mums visiem, tautai tuvumā un tautai tālumā, tā palīdzēja radīt tik vajadzīgo sajūtu, ka patiesi esam viena tauta.

Bet kāda ir šodienas situācija? Viena no lielākajām problēmām Latvijas politikā ir jaunu vārdu trūkums. Kāpēc cilvēki (īpaši jaunatne) nevēlas izmēģināt spēkus politikā, kandidēt vēlēšanās - tas būtu īpašas izpētes vērts jautājums. Tā gan ir parādība, kas raksturīga ne tikai Latvijai, patiesībā visai Rietumu sabiedrībai. Šajos apstākļos dažam labam diasporas darbiniekam derētu izvērtēt- varbūt mana vieta šodien ir Latvijā? Konkrētāk - Latvijas politikā. Starp citu - nākamās 15. Saeimas vēlēšanas paredzētas nākamā gada 3. oktobrī.