Devalvācija
Sallija Benfelde    15.10.2024

 

 

„Četrdesmit valstis atbrīvoja Kuveitu no Irākas okupācijas divās dienās. Kādēļ šodien to uztver kā daiļliteratūru?” – savā blogā raksta Ukrainas prezidenta biroja padomnieks antikrīzes jautājumos Mihails Podoļaks. Kā zināms, 1990. gadā Irāka izvirzīja Kuveitai absurdas finansiālās un teritoriālās pretenzijas, izjauca pārrunu mēģinājumus un galēji ciniski iebruka kaimiņu valstī. Tanku divīzijas, kuras uzbruka galvaspilsētai Kuveitai, pavadīja masveida raķešu triecieni pa civiliedzīvotājiem, aviācija un jūras desants. Podoļaks atgādina, ka arī toreiz skanēja dīvaini miera un Kuveitas sadalīšanas aicinājumi „pa frontes līniju”. Toreizējo „miera baložu” balsis būtu kļuvušas skaļākas, ja Irākas armijai, ceturtajai lielākajai pasaulē, būtu izdevies sagraut nelielo Kuveitas armiju un okupēt visu Kuveitas teritoriju. Arī toreiz varēja anali­zēt situāciju, sakot, ka Kuveitas liktenis ir izlemts, nevajag ne izliet asinis un ne arī zaudēt kaut barelu naftas. Stabilas energoresursu cenas ir vajadzīgas visai pasaulei, tas ir būtisks arguments, vai ne?! Tomēr notika pavisam citādāk. Podoļaks atgādina, ka Drošības padome pilnvaroja ANO dalībvals­tis „izmantot visu nepieciešamo starptautiskā miera un drošības atjaunošanai reģionā”. Operācijas sagatavošanā bija iesaistītas vairāk nekā četrdesmit valstis, sešu valstu armijas piedalījās uzbrukumā okupācijas karaspēkam. Pēc gaisa trieciena, kurā piedalījās tūkstotis kaujas lidmašīnu, Kuveitas terito­ri­ja tika atbrīvota divās die­nās. Kā­pēc šo vēstures hroniku šodien la­sa kā daiļliteratūru? Ar ko atšķiras absolūti ciniskā Putina Krievijas agresija no tikpat ciniskās Sadama Irākas agresijas? – vaicā Podoļaks. 

 

Protams, ANO Drošības padomi lēmumi ir jāpieņem vienbalsīgi, un pastāvīgās dalībvalstis ir Apvie­notā Karaliste, ASV, Francija, Krievija un Ķīna. Ir skaidrs, ka agresorvalsts Krievija nepieņems lēmumus pati pret sevi, arī Krievijas „draudzene” Ķīna laipo, bet kopumā Krieviju joprojām atbalsta. Un „miera baložu” balsis mūsdienās nereti izskan pat ļoti skaļi. Tas liek bažīties, ka notiek principu un vērtību devalvācija, iespēja nopelnīt lielu naudu ir pirmajā vietā, bet valsts neatkarība un cilvēku dzīvības bieži vien vairs nav svarīgas. 

 

13. oktobrī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis savā paziņojumā aicināja rīkoties, lai agresorvalsts Krievija un tās sabiedrotie nespētu pielāgoties Ukrainas pašreizējām iespējām sevi aizstāvēt: „Mēs redzam, kā aug sadarbība starp Krieviju un tādiem režīmiem kā Ziemeļkoreja. Ne tikai ieroču piegāde, faktiski Ziemeļkoreja papildina okupantu armijas rindas ar sa­viem cilvēkiem,” sacīja Zelenskis un piebilda, ka ukraiņu frontei ir vajadzīgs lielāks atbalsts. Savukārt ASV prezidenta kandidāts Donalds Tramps 12. oktobrī priekšvēlēšanu mītiņā Kalifornijā paziņoja, ka Trešais pasaules karš var sākties pēc trīs, četriem mēnešiem. Tramps arī paziņoja, ka varēs novērst Trešo pasaules karu, ja kļūs par prezidentu, apturēs karu Ukrainā un Tuvajos Austrumos. Tiesa gan, jautājums ir, kādi būs tie noteikumi, kuri liks, piemēram, Putinam apturēt karu? Okupēto Ukrainas teritoriju atdošana Krievijai? Kā Tramps panāks ticamu garantiju tam, ka pēc dažiem gadiem Putins neiebruks Eiropā ar mērķi iegūt vēl dažu valstu teritorijas? Ja karu var apturēt nevis uzvarēts okupants, bet okupēto teritoriju atdošana agresoram, tad patiesībā neviena valsts nevar būt pārliecināta par savu brīvību un neatkarību.

 

Kad mūsu laikraksts nonāks pie saviem lasītājiem, iespējams, pie lasītājiem ASV jau būs nonākusi divkārtējā Pulicera prēmijas laureāta, leģendārā Boba Vudvorda grāmata „Karš”. Vudvords kļuva slavens 1972. gadā, kad kopā ar kolēģi Karlu Bernstainu publicēja pētījumu sēriju par notikumiem, kas vēlāk ieguva Votergeitas skandāla nosaukumu. Publiskotā informācija liecināja par ASV toreizējā prezidenta Ričarda Niksona centieniem neļaut kandidātam no Demokrātu partijas gūt panākumus prezidenta vēlēšanās beidzās ar impīčmentu un Niksona atstādināšanu no amata.   

 

 Amazon anotācijā „Karu” vērtē kā grāmatu par „ atklātu stāstu par trīs aizkulišu kariem” Ukrainā, Tuvajos Austrumos un  cīņā par ASV prezidenta amatu”. Tajā žurnālists raksta par 45. ASV prezidenta Donalda Trampa attiecībām ar Putinu gan savas prezidentūras laikā, gan arī pēc tās. Grāmata tapusi pēc simtiem interviju ar politiķiem un dažādām amatpersonām. Vudvords, piemēram, atsaucoties uz  eksprezidenta Trampa padomnieku, raksta, ka Trampam un Putinam kopš 2021. gada bijušas vismaz septiņas telefona sarunas. Par ko abi runājuši, Vudvords grāmatā neraksta, tādēļ atliek vien minēt, ko Tramps solījis Putinam un otrādi, jeb citiem vārdiem sakot, – kāda ir solītā miera cena.

 

Tikmēr Krievijas iedzīvotāju noskaņojumā – vismaz tajā, ko viņi pauž aptaujās, nekas būtiski nemainās. 9. oktobrī publicētais Levadas centra pētījums liecina, ka iedzīvotāju atbalsts armijai joprojām ir augsts, kopumā armiju atbalsta 46 procenti. Vislielākais atbalsts ir vecuma grupā 55 gadi un vairāk – tā domā 56 procenti iedzīvotāju šajā grupā. Vismazākais atbalsts, tikai 21 procents, ir iedzīvotāju vidū vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Pēc neliela krituma, atkal pieaudzis atbalsts „miera pārrunām”. Kopumā tā domā 25 procenti – tiesa gan, noteikumu, ka okupētās teritorijas paliek Krievijas teritorijā atbalsta vien 15 procenti iedzīvotāju. Interesanti, ka tajā pašā laikā šogad septembrī 47 procenti iedzīvotāju uzskata, ka „specoperācija” Ukrainā ir nesusi vairāk slikta nekā laba, jo iet bojā iedzīvotāji, karavīri, „specoperācija” nes ciešanas un bēdas. Tiesa gan, netiek minēts, par kuras valsts cilvēku bojāeju un ciešanām  ir runa.