Cena
   01.06.2012

Svētdienas vakarā Latvijas televīzijas raidījumā De facto tika stāstīts, ka Latvijas iedzīvotāji, jo īpaši Latgales reģionā, naudas iegūšanai pārdod savas pases, bet pēc tam ziņo, ka tās ir nozagtas vai nozaudētas.

Pircēji dokumentus vilto un pamatā izmanto personu nelikumīgai nogādāšanai pāri valsts robežai. Policija apliecina, ka Latgalē biežāk nekā citur cilvēki savas pases pārdod, lai iegūtu naudu. Pasi var pārdot  aptuveni par 150-200 latiem.

Nupat izskanēja arī cita ziņa – darbinieki strauji pamet valsts pārvaldi, un valsts pārvalde zaudē konkurētspēju gan atalgojuma, gan darba devēja tēla ziņā. Pērn no 2900 tiešajā valsts pārvaldē nodarbinātajiem no darba aizgājuši 364, rakstīts laikrakstā Dienas Bizness.

Var sacīt, ka tā ir tirgus ekonomikas un katra cilvēka brīvās izvēles cena – ja nākas domāt, kā izdzīvot, tad bieži vien cilvēki nedomā par vērtībām un ideāliem un ir gatavi pat pārkāpt likumu.

Un tomēr – vai viss ir tik vienkārši?
Manuprāt, Latvijas lielā nelaime ir nespēja novērtēt cilvēkus – bieži jo bieži cilvēku pie mums vērtē kā priekšmetu, preci, nevis kā individuālitāti un personību. Protams, tas, ka darbinieku vajāšana, pazemošana un apsaukāšana ir gana bieža prakse Latvijas darbavietās, ir tikai daļa no šīs problēmas. Necieņu pret cilvēku ir radījusi vara un uztur tie, kuŗiem tā ir ērtāk dzīvot un kuŗi no tādas attieksmes gūst labumu. Par attieksmi pret cilvēku kā pret nevērtīgu drazu ( lai piedod man lasītāji par šo apzīmējumu!) liecina divi gadījumi pēdējā gada laikā Latvijas aprūpes centros.

Aprīļa vidū smagā stāvoklī Valmieras slimnīcā nonāca 20 gadus vecais Artūrs no sociālās aprūpes centra „Rūja”. Pēc ārstu domām, Artūrs iepriekš, iespējams, jau ilgāku laiku nebija ēdis un dzēris. Viņam tika konstatēti arī smagi ķermeņa izgulējumi. Jaunietis nomira slimnīcā 17. aprīlī. Divdesmit  gadus vecais Artūrs bija invalids – slimoja ar Dauna sindromu. Māte  pati par dēlu bija rūpējusies mājās, līdz viņš kļuva 16 gadus vecs. Nomiruši Artūra mātes vecāki, un viņai vajadzējis atsākt darba gaitas, jo bija jāuztur gan Artūrs, gan meita. Tāpēc māte ar smagu sirdi ievietojusi dēlu sociālās aprūpes centrā „Rūja”. Māte stāsta, ka Artūrs bijis dzīvespriecīgs, kustīgs un ar labu ēstgribu. Taču slimnīcā no dēla pāri bija palikuši tikai kauli un āda. Māte apgalvo, ka neviens no aprūpes centra neesot viņu informējis, ka dēlam pasliktinājusies veselība.

Pagājušā gada septembrī P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā nonāca  zēns ar invaliditāti, kuŗš uz turieni tika pārvests pēc uzturēšanās Daugavpils novada sociālās aprūpes centrā “Kalkūni”. Zēna māte konstatējusi, ka centra sociālie darbinieki pastāvīgi melojuši un viņas dēlu novārdzinājuši līdz nepazīšanai, – bērns nokrities svarā, ticis pie izgulējumiem, kā arī veselības stāvoklis viņam kļuvis kritisks.

Nule Latviju satrieca vēsts, ka Rīgas P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā mēnesi pēc izrakstīšanas nogulējis kāda pacienta līķis.  Aptuveni pirms mēneša vīrietis slimnīcā nogādāts ar pārsistu uzaci un smadzeņu satricinājumu, bet jau pusnaktī no slimnīcas izrakstīts. Pēc izrakstīšanas no slimnīcas viņš mājās  nav pārnācis, tāpēc tuvinieki vērsušies policijā. Cietušā sieva jau bija paudusi sašutumu par ārstu rīcību, pusnaktī izrakstot pacientu, kas slimnīcā nogādāts ar smadzeņu satricinājumu, turklāt zaudējis daudz asiņu. Slimnīcas personāls neesot arī tuviniekiem piezvanījis, lai izrakstītajam pacientam kāds atbrauktu pretī.

Protams, šie gadījumi nav ikdienas prakse, un tos par tādu nevar uzskatīt,  tomēr tie liecina, ka Latvijā cilvēkus bieži dalām “vērtību grupās”. Gluži tāpat, kā mūsu ieskatā laukos dzīvo neveiksminieki un neizglītotie, ka kaut kas notiek tikai pilsētās. Un tomēr – savas dzīves un cilvēku “cenu” tajā nosakām tikai mēs paši. Jau kādu laiku dzīvoju vienā no skaistākajām Latvijas pilsētām – Cēsīs. Krīze krietni paplucinājusi arī Cēsu iedzīvotāju rindas, tomēr dzīve nav apstājusies. Cēsu Pils parks ir sakopts un kļuvis vēl skaistāks, jo tā atjaunošanā ieguldīta Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda (ERAF) nauda. Aprīlī Cēsu slimnīcā atklāja par ERAF naudu renovēto operāciju bloku. Staigājot pa tā telpām, nodomāju, ka te nu ir spilgts piemērs - ko var izdarīt, ja nauda tiek tērēta ar apdomu un tieši tam mērķim, kam tā domāta.

Par to, ka dzīve laukos dod savu prieku, ko nevar iegūt lielpilsētā, man bija jādomā, arī runājoties ar bijušo Saeimas deputāti, bet tagad pelnītā atpūtā aizgājušo Annu Seili. Viņa dzīvo Slīterē, 16 kilometrus no Dundagas, un ar sabiedrisko transportu līdz viņas mājām mežā nav iespējams nokļūt. Annas stāstītais lika tik dzīvi iztēloties meža mājas ikdienu, ka mazu daļiņu no viņas stāstītā gribu šodien sniegt arī lasītājiem.

“Tagad es varu aiziet uz mežu, pasēdēt pie sava dīķa. Varu piecelties agri un aiziet gulēt vēlu, varu paklausīties, kā kliedz pūces un kā bauro brieži  (smejas). Man ir skaista dzīve.(..) Protams, dzīvojot laukos, ir arī savi ikdienas vaļasprieki: gribas parušināties pa dārzu, iestādīt puķes, izaudzēt kādu dārzeni. Kartupeļus gan vairs nestādu, jo mežacūkas visu nokopj, – sargā, kā gribi, un dari, ko gribi, viņas vienmēr pamanās kartupeļus izrakt. Laikam būtu vajadzīgs kārtīgs žogs ar ieliktiem pamatiem, jo viņas nojauc jebkuŗu stiepļu žogu... Ja tādam pamatīgam žogam sakrāšu, tad varbūt...

Vispār mums te notiek visādi brīnumi, nožēloju, ka nekad neesmu aizrāvusies ar fotografēšanu. Caunas, kas slaistās man gar logu, pāris reižu esmu  iemūžinājusi mobilajā tālrunī. Viņas pamanās ne tikai putnu barotavās izēst visu, kas tur sabērts, bet vairākas reizes pa skursteni caur kamīnu ir ielīdušas iekšā, kad neviena nav mājās, un uzrīkojušas pamatīgu „kratīšanu”. Tāpēc cenšos neko ēdamu nekur neatstāt, ja izbraucu no mājām.

Pagājušā ziemā, kad bija lielais sals un dziļais sniegs, laukā pie savas mājas bieži redzēju staltbriežu baru. Vienā naktī viņi ienāca manā ābeļdārzā, apkoda un nomizoja visas ābeles. Tad  es prātoju, ar ko ābeles apziest, lai viņiem tās vairs negaršotu (smejas). Ābeles pēc staltbriežu iebrukuma lielākoties  gan izdzīvoja. Lai brieži nenāktu cienāties vēlreiz, nogāzām dažas apses, un viņi tās nomizoja pavisam baltas, nograuza arī visus mazākos zarus. Mums atlika vienīgi stumbrus sazāģēt malkā. Lielākajā barā, ko esmu redzējusi pie savas mājas, bija 37 staltbrieži.

Mans lielākais vaļasprieks ir sēņošana. Sēņu gados labu sēņu mežā ir, ka biezs. Reiz gadījās zili brīnumi. Mēs abas ar māsu pielasījām divus grozus ar baravikām, pārnesām tos mājās, paņēmām citus grozus un gājām atpakaļ uz mežu – neatstāsim taču labas baravikas mežā! Pārnācām atkal mājās ar pilniem groziem, bet atstātie grozi bija apgāzti un tukši. Un sētā ganījās kaimiņu govis. Nebiju zinājusi, ka govīm garšo baravikas! Laikam bija noklausījušās savu saimnieku stāstīto – kādu gabaliņu no manām mājām ir bijusī Slīteres bāka, uz kuŗu ved tūristus, rāda tiem apkārtni un bieži saka: redz, tur ir Annas māja. Tad nu laikam govis bija nolēmušas pašas tā kārtīgi visu apskatīt un atrada baravikas.

Nav dzīve meža mājā vienmuļa, nav! (..) Atcerēsimies vienu – grūtos laikos latvietis, kuŗam ir zemnieku asinis un lēnā domāšana (smejas), pieceļas un piedalās, kad pienāk vajadzīgais brīdis. To apliecināja referendums par otro valsts valodu. Savulaik apliecinājums spējai piedalīties bija varas pārņemšana savā valstī ar Tautas frontes starpniecību. Neatkarību atjaunoja, un zemnieks aizgāja savā dzīvē ar domu, ka politikā nelīdīs, un ar sajūtu: „Ja gribēsit atņemt manu Latviju, neaizmirstiet – es esmu te!””

Sallija Benfelde