Ligita Kovtuna 29.10.2024
Tu nesen ilgāku laiku biji Latvijā un biji nolēmusi te nosvinēt savu cienījamo 90 gadu jubileju. Kāpēc šāds lēmums?
Pirmām kārtām tāpēc, ka man Latvijā ir ļoti daudz draugu un radu, un es gribēju savos svētku priekos dalīties tieši ar viņiem.
Turklāt svinēji divās pilsētās Rīgā un Liepājā!
Jā, aizbraucu tuvāk pie draugiem un radiem Liepājā!
Ko saņēmi dāvanās?
To pašu labāko un svarīgāko, ko biju vēlējusies, - ziedojumu stipendijai Vītolu fondā. Tā tika piešķirta pediatrijas studentei Agitai Strazdiņai Viņa tagad pievienojusies iepriekšējām trim manām stipendijām, un visas ir paredzētas četriem studiju gadiem medicīnā. Nu būs izskoloti četri jaunie Latvijas ārsti.
Vai tas bija plānots, vai tā sanāca, ka tieši uz tavu apaļo jubileju nāca klajā grāmata par tavu bērnību Still the Caretaker. A Latvian Girl`s Journey?
Stāsts ir ļoti interesants! Pirmām kārtām es viņu neizvēlējos Nensija izvēlējas mani. Proti, viņa savulaik dzīvoja Ohaijo štatā un strādāja kopā ar kādu jaunu latvieti, kura stāsti par Latviju Nensiju patiesi aizrāva. Taču visvairāk viņu interesēja tieši Otrā pasaules kara laiks un cilvēku likteņi. Kolēģis latvietis viņai sagādāja vairāku latviešu kontaktus, un kāds no viņiem ieteica sazināties ar mani. Nensija strādāja ļoti nopietni, gāja uz Vašingtonas bibliotēku, pirka grāmatas par Latviju. Pirms pieciem gadiem es viņu atvedu uz Latviju, mēs izstaigājām manas bērnības vietas, es stāstīju, stāstīju Un visvairāk viņu aizrāva mans stāsts par to, kā, būdama maza meitene, līdz ar vecākiem dodamās trimdā, es iemanījos paņemt līdzi mazu cālīti. Kā tas notika? Cālīti dabūju, pareizāk sakot, viņš man sekoja, kad Kurzemē bijām bēgļu gaitās piestājuši radu lauku mājās. Paprasīju, vai varu paņemt līdzi, un radi man atļāva. Vecāki nezināja Tas bija noslēpums, cālītis dzīvoja manā kabatā, kad vien varēju, izlaidu viņu zālītē, kamēr abi nokļuvām Liepājā uz bēgļu kuģa. Tur slepeni cālīti baroju ar maizes drupačiņām
Cik tev bija gadu?
Sagadīšanās turpinās. Kad dzīvojām Vācijā, mans tēvs, kurš prata vāciski, būdams veterinārārsts, devās savās apgaitās. Un kādās mājās viņš iepazinās ar Švarckopfa kungu (Swarczkopf), kas, kā vēlāk izrādījās, bija Nensijas tēvs. To atklājām krietni vēlāk.
Tu teici pēc Latvijas apmeklējuma Nensija grāmatu par tevi pārrakstīja. Kāpēc?
Un vēl sagadīšanās nebeidzas! Stāsts ir par to, kā, izlasījusi sava tēva radurakstus, devos uz viņa bērnības mājām, kas saucas Dadži un kas atrodas pie Staiceles. Staigājām kopā ar draugiem pa meža malu, satikām kādu vecu vīru, ko uzrunāju. Un atvērās jaunas durvis vecais vīrs, kam pastāstīju savu dzīves stāstu, saka o, jūsu māsīca dzīvo tepat netālu, redz, kur! Viņas vārds ir Velta. Bija saulaina ceriņu laika diena, un es pirmo reizi iepazinos ar savu māsīcu. Izrādās, man vēl ir divi brālēni, viens dzīvo Rīgā, otrs Burtniekos. Mans radu pulks papildinājās, un esam kļuvuši ļoti tuvi.
Amerikā, Sietlā, kuras tuvumā Bellevue tu dzīvo un kur aizritējuši daudzi tavi aktīvie dzīves un darba gadi, strādājot par bērnu ārsti jeb pediatri, ir aktīva latviešu sabiedrība.
Savu darba dzīvi beidzu pirms trim gadiem, 87 gadu vecumā. Praktizēju lielā privātklīnikā, bijām 87 ārsti - pediatri un medicīnas māsas, kuras arī spēja paveikt vairāk nekā viņu profesijā paredzēts. Tur nostrādāju vairāk nekā 45 gadus. Atceros, kā mani šai klīnikai uzaicināja pievienoties tās vadītājs, cienījams doktors, un uzticēja man ļoti atbildīgu darbu. Starp citu, biju pirmā sieviete, kas pievienojās viņa grupai.
Tava profesionālā pieredze tika ieguldīta Latvijas vienā no pirmajām un joprojām augstākā līmeņa privātklīnikām Rīgā Premium Medical, sakārtojot tajā bērnu aprūpes un pediatrijas nodaļu.
Atpakaļ