Ceļazīmes latviešu preses vēsturē
   21.01.2013

9. janvārī Latvijas Avīzei (LA) pienāca 25. gadskārta.

Gorbačova "perestroikas" briedumā Maskava atļāva Latvijā izdot īpašu laikrakstu zemniekiem - Lauku Avīzi, kas iznāktu reizi nedēļā. Voldemārs Krustiņš, kas visu šo ceturtdaļgadsimtu ir LA sirds un dvēsele - vispirms galvenais redaktors, vēlāk redakcijas padomes priekšsēdis, nolēma izmantot mazliet svabadāko gaisotni un pieskarties temām, kas līdz tam bija "tabu". Un taisni barikāžu dienās, 1991. gada 25. janvārī, LA, publicējot fragmentus no trimdā izdotās Kārļa Ulmaņa līdzgaitnieka Alfreda Bērziņa grāmatas Labie gadi, deva LA lasītājiem priekšstatu par pirmskaŗa Latvijas lielāko un populārāko avīzi Jaunākās Ziņas un Benjamiņu pāri, kas to vadīja.

Lauku Avīze pamazām auga un pieņēmās spēkā, pārtapot par Latvijas Avīzi, kas diendienā mudina pamattautu stiprināt pašapziņu, stāv sardzē par latviešu valodu un tautas etnisko mantojumu, vienlaikus izkopjot rubrikas Intervija un Redakcijas viesis, kur dots vārds visai atšķirīgu viedokļu paudējiem. LA ir tautiska un tautai tuva avīze, tās paspārnē iznākošais žurnāls Mājas Viesis ne tikai nosaukuma ziņā paliek uzticīgs latviešu preses tradicijām.

Šogad jubileju svin arī visai īpatnējs izdevums - ik mēnesi iznākošais žurnāls Rīgas Laiks (RL), kuŗš dibināts pirms 20 gadiem un kuŗa vadītājs visu šo laiku ir Uldis Tīrons.

RL ir zināmā mērā - un pozitīvā nozīmē - elitārs žurnāls, kas domāts, kā mēdz teikt, domājošiem cilvēkiem. Starptautiskās mediju kopas Eurozine ietvaros RL kontaktējas ar līdzīga rakstura izdevumiem, piemēram, ar Francijas Esprit un Vācijas Merkur. Uldis Tīrons liek saprast, ka vislielākā radniecība Rīgas Laikam ir ar The New Yorker, kaut gan viņa lolojumā ir mazāk polītikas. 2000.gadā RL ieguva tagadējo "ietērpu" - viss melni baltā, bez raibuma un spalguma, ar rūpīgi izmeklētām fotografijām. Kopš pērngada pavasaŗa RL laiž klajā arī variantu krievu valodā, kas iznāk četrreiz gadā - tāpat kā Rolfa Ekmaņa Jaunā Gaita Ziemeļamerikā.

Rīgas Laika 2012. gada decembŗa numurā lasāms kaut kas brīnišķīgs: Dieva spalvaskāts - intervija ar Uldi Bērziņu, šo valodas un valodu burvi, poliglotu un humānistu. Kaut vai šādu interviju un apcerējumu dēļ RL ir pelnījis gan cieņu, gan simpatiju.

Krasā disonancē ar LA un RL jubilejām ir 2012. gada 23. novembŗa teksts, kas parādījies citā Rīgas latviešu avīzē: "Šodien Dienā 22 gadu jubileja." Varētu teikt - smiekli caur asarām... Pirmkārt - nav pieņemts 22. gadskārtu svinēt kā jubileju. Otrkārt - pēc tam kad no Dienas aizgāja tās ilggadējā galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte ar līdzgaitniekiem, mazliet vairāk nekā četru gadu laikā Dienā mainījušies septiņi (!) galvenie redaktori. Labi vēl, ka avīzes pielikums Kultūras Diena pagaidām nav zaudējis pievilcību. Bet citādi laikraksts vārguļo un streipuļo, tam nav savas sejas, jauninājumi ir lielākoties techniski, un biezā miglā tīts paliek jautājums - kas ir tagadējās Dienas īstie īpašnieki...
Toties zied un plaukst nedēļas žurnāls IR, ko dibinājis apdāvinātu žurnālistu bariņš, kas kopā ar Ēlerti aizgāja no Dienas, kuŗas jaunie noteicēji laupīja tai brīvdomīgo un rietumniecisko ievirzi. IR veidotāju sapnis ir - gūt tādu ietekmi Latvijas sabiedrībā, kādu Vācijas sabiedrībā guvis DER SPIEGEL.

IR komandas meistardarbs ir 2012. gada novembŗa/decembŗa speciālnumurs No Godmaņa līdz Dombrovskim. Tā ir atjaunotās Latvijas Republikas vēsture, atspoguļota tās premjērministru personībās. Rūpīgi nostrādāts, lieliski pasniegts!

Atjaunotajā Latvijas Republikā parādījās un drīz vien pazuda divi laikraksti - Jaunā Avīze un Labrīt. Bet interesanta metamorfoza notika ar avīzi, ko sauca Neatkarīgā Zihņa, ko vadīja tandems - Hānbergs un Jakubāns. Pamatīgu pārmaiņu rezultātā mums tagad ir Neatkarīgā Rīta Avīze (NRA),  kuŗa, kā melš, esot kļuvusi par Lemberga ruporu. To var just, īpaši lasot nemitīgos uzbrukumus "sorosītiem un kosmopolītiem”. Šo nomācošo iespaidu diez cik nemazina Elitas Veidemanes neapšaubāmais publicistes talants.

Runājot par talantiem, es ar prieku, gandarījumu un ne gluži bez kollēģiālas skaudības raugos, kā latviešu publicistikas pašā priekšplānā izceļas 1970. gadā dzimušais Otto Ozols, īstā vārdā Mārtiņš Barkovskis. Būdams spilgtās grāmatas Latvieši ir visur autors, Otto Ozols pēdējā laikā nāk klajā ar asiem, trāpīgiem un nesaudzīgiem rakstiem tīmekļa portālā TVnet, un kopš š. g. 4. janvāŗa vada Latvijas Televīzijas (LTV) 1. kanāļa diskusiju raidījumu 100. panta preses klubs.
Lai veicas!

Franks Gordons