Bērnības garša, kas pavada visu mūžu
Lāsma Gaitniece    23.03.2021

 

Pazīstamais dziedātājs, kontrtenors, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Sergejs Jēgers pandēmijas laikā atradis nodarbi, kas daudzos raisījusi lielu izbrīnu. Tā ir dažādu konservējumu gatavošana ik dienu mājas apstākļos. Kaut arī pirmajā mirklī šķiet, ka māksla un ēst gatavošana vismaz pirmajā mirklī ir divas dažādas galaktikas, mākslinieks ir pārliecināts par pretējo – nav vis! Pērnā gada 27. oktobrī viņš oficiāli kļuvis par mājražotāju. Sergeja Jēgera dzīvokļa virtuvē katru dienu top jauni meistardarbi jeb gardumi, kas ir izpelnījušies lielu piekrišanu. Par uzdrīkstēšanos un kulinārijas mākslu aicināju mākslinieku uz sarunu.  

 

Kā vispār radās ideja pievērsties mājražošanai?

Ārkārtas situācija, kas Latvijā sākās 2020. gada 12. martā un ilgst vēl aizvien, manā dzīvē un plānos ieviesa lielas korrekcijas. Triju mēnešu laikā man tika atcelti 23 koncerti. Tāpēc panikā nekritu un valdību nelamāju, bet gan domāju labas domas. Gatavojis ēst, tieši tāpat kā dziedājis, esmu vienmēr, kopš vien sevi atceros. Turklāt nekad neesmu baidījies eksperimentēt – izmēģināt arvien ko jaunu. Vispirms gatavoju savām māsām. Alla, tāpat kā es, skābē gurķus, savukārt Inese nemarinē. Pandēmijas laikam sākoties, ēdienu gatavoju arī savu draugu ģimenēm, kur vecāki ir darbā, bet bērni augu dienu pavada mājās, mācoties caur tiešsaistes rīku Zoom. Tādā veidā viņiem palīdzēju. 

 

Par mājražotāju kļuvu 27.oktobrī, bet jau 3. novembrī bija klāt Pārtikas Veterinārā dienesta pārstāve Sandra Jansone. Mājražotājam ir jāievēro 30 punkti, no kuŗiem man sākumā bija tikai 11. Pēc desmit minūšu sarunas ar PVD pārstāvi teicu, ka es ar to nenodarbošos, taču viņa lika man paņemt papīru un pierakstīt, sacīdama: “Es palīdzēšu.” Vispirms manu jauno nodarbi vajadzēja saskaņot ar kaimiņiem pa vertikāli. Ja ar trim nebija nekādu problēmu, viņi visu saprata, tad joki sākās ar ceturto, kurš nesaprata pilnīgi neko. Tad sekoja dažādi kursi – paškontroles kursi, minimālie sanitārie kursi, tad bija ūdens pārbaudes un citas lietas. Bija jāsagatavo paškontroles rokasgrāmata, precīzas receptūras grāmata, taras sertifikāti; jāplāno produktu piegāde, loģistika, darbs ar čekiem, reģistrāciju, saražotā uzskaiti. Grāmatā tiek reģistrēts viss: cik meistardarbu pagatavots, cik uzdāvināts, cik pārdots. Tāpat jādomā arī par dezinfekcijas līdzekļu, dvieļu un citu lietu iegādi. Man pieslēdzās pārtikas technoloģe Vita Boka, kuŗa palīdz izveidot receptūras un paškontroles rokasgrāmatu. Kopš pērnā gada novembŗa līdz šim brīdim man jau ir vairāk nekā 2000 vienību saražotā. Tas nozīmē vairāk nekā 2000 burciņu ar marinējumiem, ko dēvēju par saviem meistardarbiem, jo tie par visiem simt procentiem ir mans roku darbs. Arī noformējums ir manis izauklēts. Tā pievienotā vērtība ir etiķete, kas rakstīta ar roku. Pirms pāris dienām pat izdevās sasniegt rekordu – sagatavoju 101 meistardarbu. Normāli gan vienā dienā tiek pagatavots 40, 50 vai 60 burku ar marinējumiem. 

 

Ir milzīgs prieks un gandarījums, ka meistardarbus cilvēki ir novērtējuši, atzinuši par labiem. Viņiem manis gatavotās lietas garšo, un tas ir visforšākais, tas ceļ spārnos. Tie ceļo pa visu Latviju, turklāt meistardarbus ir iegādājušies arī cilvēki Apvienotajā Karalistē, Īrijā un Šveicē. Tie ir pieejami tirdzniecībā, turklāt veikali neizskaidrojamā kārtā mani atrada paši.

 

Vēl vēlos piebilst, lai kļūtu par mājražotāju, mani financiāli atbalstīja bijusī skolasbiedrene Vanesa Dorjē (Vanesa Dorier) no Rīgas Mūzikas internātskolas, kas  pašlaik dzīvo Šveicē.  Savukārt loģistikā un dārzeņu piegādē man ļoti palīdz veikala RIMI maiņas vadītāja Vineta Ragaine.

 

Lūdzu, pastāsti, kas ir tavi meistardarbi!

 

Tie ir marinējumi, ko var iedalīt piecās līnijās: biešu salāti tomātu sulā, marinētas bietes gabaliņos, marinēti sīpoli želejā, marinēti ķirbji dzērvenēs un ķirbju-apelsīnu marmelāde. Receptes glabāju noslēpumā. Sastāvs ir uzrakstīts, bet ir jāzina pareizās proporcijas, lai izdotos tieši tā, kā paredzēts.

 

Kas no piedāvātā sortimenta ir visvairāk iecienīts?

 

Patlaban tie ir marinēti sīpoli želejā un biešu salāti tomātu sulā. Tie arī ir visgrūtāk pagatavojami. Lai sagatavotu 25 burciņas, kas ir 10 kilogrami sīpolu, virtuvē jāpavada septiņas stundas.

 

Septiņas stundas ar sīpoliem? Vai pēc tam nav izraudātas visas asaras?

 

(Smejas.) To man jautā visi. Nē, nav. Ja sīpolu mizo zem tekoša ūdens un pie atvērta loga, tas acīs nekodīs. 

 

Tas ir knifs, ko zina tuvu ne visas saimnieces. Vai tādu knifu tev ir daudz?

 

Šķovējot kāpostus Ziemsvētkiem, būs garšīgāk, ja pievienos krāsaino papriku. Savukārt frikadeļu zupa būs gardāka, ja, pirms tai pievienot frikadeles, tās uz pannas apceps. Arī attiecībā uz viltoto zaķi ir viens knifs. Pirms to likt cepeškrāsnī, tam virspusē ar pirkstu iebaksta četras līdz sešas reizes, jo tad cepšanās laikā tiks klāt gaiss un rezultātā labāk izcepsies.

 

Kas tev visus šos knifus iemācīja?

Neviens. Es to zinu un viss.

 

Vai ir kas tāds, par ko esi drošs, ka nekad to nepagatavosi?

 

Negatavoju to, ko pats neēdu, kā, piemēram, mēli želejā. Nekad dzīvē neesmu dzēris kafiju, taču to gan gatavoju ciemiņiem. Manās mājās speciāli viesiem ir kafijas automāts. Tāpat nekad neesmu dzēris pienu. Kad kāds atnāk ciemos, man ir īpaši jāpiedomā, ka pie kafijas vajag arī pienu!

 

Kulinārijas māksla un mūzika tomēr ir divas ļoti atšķirīgas lietas. Vai nav tā, ka, lai sāktu nodarboties ar kaut ko tik atšķirīgu, nepieciešama drosme? Vismaz uzdrīkstēšanās?

 

Cilvēkam ir jābūt daudzpusīgam. Jādara tas, kas sanāk un arī patīk. Man nekad nav bijis tā, ka mestu plinti krūmos. Savos 42 gados varu atļauties nedarīt to, kas man nepatīk. Šāds stāvoklis ir jānopelna, un es to no sirds novēlu ikvienam cilvēkam. Ēdiena gatavošana ir mana meditācija. Man virtuvē uz palodzes ir lapiņas, kur steidzos pierakstīt visu, kas ienāk prātā – idejas, plānus. Līdz ar to mans plānotājs un arī mobilais telefons ir tīrs. Bieži vien domas traucas ātrāk par darbiem, kas gaida savu kārtu. Pašlaik man dzīvē daudzas lietas notiek paralēli, darbs dzen darbu.

      

Daudzi netic, ka ar mājražošanu nodarbojos viens pats. Pēc gaŗām virtuvē pavadītām stundām sāp mugura un pleci. Tāpēc daudz jāvingro un jāstaigā.

 

Pašlaik tu strādā ar piecām produktu līnijām. Kā radās ideja, ka gatavosi tieši šīs piecas lietas?

 

Marinējis un konservējis esmu kopš bērnības, kad ar Omu un māsām dzīvojām laukos. Tā ir bērnības garša, kas paliek atmiņā uz mūžu un visur pavada. Jāpiebilst, ka izmantoju ļoti tradicionālas, latviešiem pierastas garšvielas. Ēdienam nekad nepievienošu to, kas nav tradicionāli latvisks, piemēram, kariju vai citas eksotiskas garšvielas. 

 

Kad sāksies pavasaŗa un vasaras sezona, man jau ir padomā citas lietas, ko gatavot. Tad dienas kārtībā būs rasoļņiks, vīriešu zapte, marinēti, krāsaini dārzeņi; tomātu mērce; tomāti savā sulā un zilo plūmīšu marmelāde. 

 

Klausoties tevi, šķiet, ka šādai nodarbei nepieciešama liela pašdisciplīna.

 

Nenoliedzami. Taču arī tas nāk no bērnības. Dzīvojot laukos, mums Oma iemācīja trīs lietas. Pirms iet gulēt, ir jāizslauka grīdas. Ir jābūt nomazgātiem traukiem. Un trešā: pirms gulētiešanas aukstā ūdenī jānomazgā kājas, lai labāk nāktu miegs. Bērnībā mūs pāris reižu piecēla ļoti agri no rīta, lai izskrienamies rasainā pļavā. Taču, ja atgriežamies mūsdienās, varu teikt vienu – ja vakarā nenāk miegs, tātad pa dienu nav pietiekami daudz strādāts!

      

Un vēl kas. Katru dienu ir jāizdara trīs labi darbi – ne sev, bet kādam citam. Ja var izdarīt četrus, tad tas vispār ir ideāli!

 

Apbrīnojams darba spars!

 

Es nespēju nosēdēt mierīgs, neko nedarot. Agrāk, kad bija lidojumi, kas ilga gaŗas stundas, tās pavadīju lietderīgi, domājot lielās domas, jo lidojot nepastāv opcija izkāpt! Mierīgi varu nosēdēt tikai pie frizieŗa un zobārsta. Tur jau nav variantu.

 

Pandēmijas laiks nebūs mūžīgs. Cerams, ka nebūs. Kas notiks, kad dzīve atgriezīsies vecajās sliedēs un tev atsāksies koncertēšana?

 

Tā, kā bija, vairs nebūs nekad. Tā vienkārši nenotiek. Kad pandēmija beigsies, būšu gatavs darīt to pašu, ko tagad. Ja būs daudz jādzied, vēršu vaļā cehu un pieņemšu darbā cilvēkus. Uz šo brīdi ir apsīkusi tikai koncertdarbība, viss pārējais notiek. Arī manā labdarības fondā ir, ko darīt.

     

Varbūt šo domu ir grūti pieņemt, bet nekad nebūs tā, kā bija. Pat iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem, tai brīdī, kad viņš ir labs, es uz viņu skatos un nodomāju: “Ak, mans Dievs, es ļoti labi zinu un tu arī, ka nekas nav mūžīgs!” Nevienas attiecības nav mūžīgas: tās transformējas, vai arī izsīkst.

 

Vai tev šis laiks un nodarbe ir iemācījis ko jaunu?

 

Esmu iemācījies novērtēt naudu, tās vērtību. Tagad pret saviem ienākumiem attiecos citādi. Katrs nopelnītais eiro tiek iztērēts vai, precīzāk sakot, ieguldīts ar apdomu. Man ir bijis daudz naudas, bet primāri es domāju par savu ģimeni un draugiem.

 

Tāpat arī uzskatu, ka lietām ir jāatļauj dzīvot otru mūžu, respektīvi, izmest var to, kas saplēsts vai netīrs. Var būt nekārtīgs, bet ir jābūt tīram. Tā nav negausīga krāšana, bet taupība jeb racionālā domāšana. Pats sevi uzskatu par saimniecisko latvieti. Kārtojot skapi, lietas, kuŗu man ir ļoti daudz un nav vajadzīgas, atdodu Inesei. Viņa strādā sociālās aprūpes centrā, kur vecīšiem noder viss. Šai nodarbei ir vēl viena vērtība: dienā, kad sakārtoju skapi, pats jūtos priecīgs un pacilāts.

 

Vai, nodarbojoties ar mājražošanu, bez pozitīvā rezultāta meistardarbu veidā ir vēl kāda pievienotā vērtība?

 

Tagad man iznāk daudz runāt pa telefonu. Vakar pat norunāju 20 minūtes ar kādu mākslinieku, kurš bija baudījis manis gatavoto. Beidzās ar to, ka tiku aicināts ciemos. Nereti gadās tā: cilvēks kaut kur ir dabūjis manu telefona numuru, zvana, jo, iespējams, viņam, nav, ar ko parunāties, un viņš jūtas ļoti vientuļš. Esmu atbildējis uz visdažādākajiem jautājumiem. Tā kā gatavoju ķirbīšus dzērvenēs, man jautāja, vai dzērvenes nenokrāsos ķirbjus. Nu ko, ir vajadzīgi arī tādi cilvēki.

 

Kur tavus meistardarbus var iegādāties?

 

Manis gatavoto produkciju pašlaik var iegādāties bioveikalu tīklā “Idille”, kas atrodas Barona centrā un Āgenskalna tirdzniecības centrā “Mellene”; “Biznesa Vēstniecības” konceptveikalā veikalā Tēriņu ielā 55; Rīgā, arī konceptveikalā “Brūzilu liellops” Saldū. Ir tāda doma, ka drīzumā tos varēs iegādāties arī Ikšķilē un Engurē.