Balsosim! Bet vai ļaus?
   04.09.2012

Pagājušā nedēļā visnotaļ aizmirstā partija Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) atkal sevi atgādināja ar paziņojumu, ka esot savākti tie 10 tūkstoši parakstu, kas ir nepieciešami, lai uzsāktu referenduma (tautas nobalsošanas) procesu, šoreiz ar domu, ka visiem Latvijas nepilsoņiem būtu piešķiŗama pilsonība. Lasītāji, iespējams, zina - ja aktīvisti ir savākuši nepieciešamos desmit tūkstošus parakstu, seko vēl viens parakstu vākšanas posms, bet šai reizē to financē nevis aktīvisti, bet gan valsts. Ja izdodas savākt aptuveni 150 tūkstošus parakstu par attiecīgo jautājumu, tad tas vispirms tiek iesniegts Saeimā, un, ja Saeima to noraida, seko referendums. Tāpat lasītāji droši vien atceras, ka šogad jau reiz bija tā paša politikas spārna inspirēts referendums,bet toreiz jautājums bija par to, ka krievu valodai Latvijā būtu jāpiešķiŗ valsts valodas statuss. Referendums izgāzās, jo trūka kvoruma, bet liels vairākums Latvijas pilsoņu balsoja pret.

Šoreiz, iespējams, situācija būs mazliet citāda. Valodas referenduma idejai pieslēdzās Saeimā pārstāvētā Saskaņas centra (SC) partiju apvienība, un Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs paziņoja, ka viņš referendumu atbalsta. Polītikas novērotāji visnotaļ vienbalsīgi piekrita domai, ka līdz ar to SC ir novilcis treknu svītru zem iespējas vismaz šajā Saeimas sasaukumā tikt iekļautam valdības koalicijā. Apvienībai ir ļoti daudz dažādu vēlmju un ideju, tāpēc, visticamāk, šoreiz neatkārtosies iepriekšējais process, kad SC ļaudis publiski paziņoja savu atbalstu referenduma pieteikumam. Tas nu būtu par traku, it īpaši paturot prātā faktu, ka mūsdienās nepilsoņi lielākoties ir ļaudis kuŗi aiz slinkuma vai skaidras negribēšanas neizdara to, kas ir nepieciešams, lai iegūtu pilsoņa pasi. Nav runa par to, kā dažkārt apgalvo Krievija un tās atbalstītāji mūsu valstī, ka valsts diskriminē cilvēkus, turklāt konkrēti nepieņemamā veidā.

Nav ne mazāko šaubu, - ja arī izdosies savākt nepieciešamo skaitu parakstu, referendums par nepilsoņu tiesībām cietīs to pašu neveiksmi, ko cieta iepriekšējais referendums par valodu. Arī šoreiz, visticamāk nesavāktos Satversmē paredzētais kvorums, bet, pat ja piedalītos pietiekami liels skaits pilsoņu, vairākums noteikti atkal balsotu pret. Runa tomēr ir par valsts un sabiedrības pamatiem, un ja cilvēkiem nepietiek tik daudz vēlmes valsts atbalstīšanai, lai nokārtotu naturalizācijas eksāmenu, nav neviena iemesla, kāpēc viņiem pilsonība būtu jādod tāpat vien.

Taču ar referendumu saistīti daži jautājumi. Te pirmām kārtām pilnīgi noteikti būs darbs Latvijas Drošības policijai un Satversmes aizsardzības birojam, lai pārliecinātos, ka referenduma atbalstītāji nesaņem aizliegtu naudu no ārzemēm. Zināms, ka par desmit tūkstošu parakstu savākšanu priecājās pašas Latvijas krievvalodīgie plašsaziņas līdzekļi, un tas nav pārsteigums, bet par parakstu vākšanu tādā "vajag visiem parakstīties" toņkārtā vēstīts arī Krievijas plašsaziņas līdzekļos. Protams, nevienam plašsaziņas līdzekļiem  nav aizliegts ziņot par visu, kas šķiet interesants, nedz arī komentēt notikumus, bet, ja no Krievijas šajā procesā nācis arī financējums, tad tas nu ir konkrēts likuma pārkāpums un likuma sargiem uz to attiecīgi jāreaģē.

Lielāks jautājums tomēr ir par pašu referendumu nākotni mūsu valstī. Referendums par valodu lika sarosīties Saeimas koalicijas partijām, un tām radās doma, ka varbūt vajadzētu mainīt referenduma rīkošanas kārtību un pašiem jautājuma pieteicējiem likt, lai savāc lielāku skaitu parakstu, iespējams,  - pat visus tos 150 tūkstošus, kuŗu savākšanai patlaban financējumu piešķiŗ valsts. Lai šo domu saldinātu, deputāti paredzēja arī iespēju izmantot elektronisko parakstu, taču Valsts prezidents Andris Bērziņš apstiprināto likumu divreiz atsvieda atpakaļ, - pirmoreiz, lai liktu deputātiem atbildēt uz likumā neatbildētiem jautājumiem, un otrreiz tāpēc, ka to pieprasīja pietiekami liels skaits Saeimas opozicijas deputātu. Vispār opozicijai Saeimā ir iespēja forsēt referendumu, taču opozicijas deputāti ir atzinuši, ka rīkot "referendumu par referendumiem" nav viņu mērķis, un patlaban jautājums atkal „marinējas” Saeimas komisijās. Paredzēts, ka par to deputāti atkārtoti spriedīs septembŗa otrā pusē.

Manuprāt, te ir runga ar diviem galiem. Saeimā šis likumprojekts tika izstrādāts vismaz daļēji tāpēc, ka referendums par valsts valodu koalicijas partijām nepatika. Ir jau tiesa, ka parakstu vākšana un referenduma rīkošana valstij maksā vairāk nekā divus miljonus latu, tāpēc ir iemesls jautāt, vai tiešām ekonomisku grūtību laikā ir pamats ļaut tautas nobalsošanu rīkot katru reizi, kad kādam izdodas savākt 10 tūkstošus parakstu. Taču vai šāds likumprojekts tiktu pieņemts, ja  referendums būtu bijis par latviešiem tīkamu jautājumu? Diez vai.

Un tomēr vēl ir jautājums par demokratijas pakāpi. Otrā kārtā vāktajiem parakstiem jābūt notāriāli apstiprinātiem, un šis apstiprinājums maksā naudu - nelielu  naudiņu, un tomēr, ja tā jāmaksā 150 tūkstošus reižu, krietna summa sanāk gan. Tas gandrīz automatiski nozīmētu, ka referendumu ierosināšana ir pa makam tikai ļoti turīgiem ļaudīm, un tas nu nebūtu īsti demokratisks process. Jā, vācot parakstus elektroniski, šis jautājums tiktu atrisināts, jo doma būtu, ka cilvēki parakstam autorizējas ar pierādītu informāciju (piemēram, sistēmai pieslēdzoties „caur” kādu no valsts interneta (tīmekļa) bankām, kuŗas, protams, pieprasa ļoti konkrētu autorizāciju, pirms kaut kas vispār var notikt). Taču, pirmkārt, ne jau visiem Latvijas iedzīvotājiem ir interneta bankas konts vai pats internets (dati rāda, ka internetu mūsdienās izmanto aptuveni 70 procenti valsts iedzīvotāju, un kas tad notiku ar atlikušajiem 30 procentiem?). Otrkārt, ar procesu elektronizāciju mūsu valsts tomēr stipri klibo. Kaut vai tas pats citur pasaulē plaši pazīstamais elektroniskais paraksts Latvijā joprojām ir pavisam bērna autiņos, un patlaban pieejamo elektronisko identifikācijas karti ir izņēmusi tikai saujiņa valsts iedzīvotāju, lielākoties tāpēc, ka tā nav obligāta. Elektroniska parakstu vākšana lielā mērā ir analogs elektroniskām vēlēšanām, un arī tā ir joma, par kuŗu Latvijā vēl tikai notiek pārrunas, nekas konkrēts pagaidām nav izdarīts. Jautājumu tāpēc par elektronisku parakstu vākšanas sistēmu būtu krietni daudz.

Pasaulē ar referendumiem ir bijusi dažāda pieredze. Spilgtss piemērs ir Kalifornijas pavalsts Amerikā, kur referendumi notiek itin bieži un reizēm tie ir par jautājumu, kas krietni ietekmē pavalsts budžetu (košākais piemērs bija 1978. gadā apstiprinātais referendums, kuŗā bija noteikts, ka nekustamā īpašuma nodoklis nedrīkst būt lielāks par vienu procentu no attiecīgā īpašuma vērtības, un tas pamatīgi sagrāva budžeta ienākumus pašvaldību līmenī). Taču kopumā demokratiskā valstī ir pamats ļaut pilsoņiem spriest par būtiskiem jautājumiem. Latvijas Satversmē ir noteiktas jomas, kuŗās referendumu nedrīkst rīkot, piemēram, par valsts budžetu. Taču ar referenduma palīdzību Latvijas pilsoņi apstiprināja valsts iestāšanos Eiropas Savienībā – un tas bija labs un pareizs lēmums, - kā arī aizliedza elektrības piegādātāja Latvenergo privātizāciju, un tas  nebija vienprātīgi vērtējams spriedums. Citādi referendumi mūsu valstī ir cietuši neveiksmi, bet kāpēc krietni sašaurināt pilsoņu iespējas tos rīkot? Diez vai tas būtu pats demokratiskākais process.

Kārlis Streips