Augstākās izglītības problēmas Latvijā
   12.04.2012

Lasītāji, iespējams, zina, ka jau daudzus gadus esmu mācībspēks LU Sociālo zinātņu fakultātē, mācu studentiem ziņu rakstīšanas pamatus. Mans ieskats vienmēr ir bijis, ka žurnālistika vairāk līdzinās operdziedāšanai nekā, teiksim, fizikai, jo labam žurnālistam ir vajadzīgs iedzimts talants, lai jebkuŗam cilvēkam varētu uzdot jebkuŗu jautājumu, arī nepatīkamu, lai no lielas informācijas gūzmas uzrakstītu materiālu ar 800 un ne vairāk vārdiem u.tml.  Allaž studentiem saku - ja šāda talanta nav, universitāte to nevar nodrošināt, bet, ja talants ir, varam palīdzēt to uzspodrināt un pilnveidot. Turklāt žurnālistikā ir arī savi noteikumi un principi. Par tiem varam runāt universitātes studijās, ja arī Latvijas profesionālajā žurnālistikas pasaulē tie ne visur  tiek ievēroti. Par to visu studenti mācās vesela semestŗa gaŗumā.

Taču līdz ar minēto talantu ir vajadzīgas arī pāris prasmes, ar kuŗām ik ar gadu vedas aizvien grūtāk.  Pirmā ir laba latviešu valodas prasme.  Tā nu ir joma, kuŗā situācija ir visnotaļ katastrofāla.  Manuprāt, nelaime ir, ka mūsdienu jaunieši vairs neko nelasa.  Katru gadu semestŗa pirmajā dienā studentiem pavaicāju, cik no viņiem katru dienu vismaz izšķirsta kādu avīzi.  Tā teikt, ja cilvēks vēlas pievienoties profesionālajai pasaulei, tad der aplūkot, kā tā darbojas.  Šogad, atbildot uz jautājumu, roku pacēla viena studente, pērn roku nepacēla neviens.  Absolūti neviens.  Mūsdienās, tā studenti skaidro, modernais cilvēks visu informāciju gūst tīmeklī.  Lai nu tā būtu, bet tad es piedāvāju vienkāršu eksperimentu – no tīmekļa izkopēt gandrīz vai jebkuŗu tekstu, ielikt to teksta rakstīšanas programmā un pārbaudīt pareizrakstību.  Drukas kļūdas – visnotaļ garantētas.  Milzīgajā tīmekļa pasaulē pat it kā nopietniem portāliem nav laika pārbaudīt visu milzīgo informācijas gūzmu, kāda plūst ik dienas, savukārt laikrakstam, vismaz teorētiski, ir korrektori un lapu redaktori.  Piedevām mūsdienu jaunietis ir iemācījies, ka vienīgā doma, ko vērts paust, ir ietērpjama 140 zīmēs, lai to varētu „čivināt”.   Rezultātā literāras vai profesionālas latviešu valodas prasme kūst tāpat kā Lieldienu sniegs Rīgā.  Ko tas nozīmē?  Empīriskā līmenī varu vienīgi piedāvāt ziņu, ka šogad vidējā atzīme semestŗra pirmajā pusē bija tik tikko 6 (no 10).

Taču ir arī otra problēma, proti, - cik lielā mērā studenti interesējas par pasaules notikumiem.  Labam žurnālistam jābūt ieinteresētam un zinātkāram pēc itin visa kā, bet ar ko lielākoties nodarbojas mūsdienu jaunatne?  Lasa izklaides portālus, jauniešu starpā īpaši populārs esot portāls Spoki.lv.  Šodien, kad rakstu šo komentāru, tur trīs no galvenajiem tematiem ir „Ko tu iemācies no šī komiksa?”, „Rīgas klubi pēc cilvēku tipiem”  un „Zaks Efrons beidzot pieaudzis”.  Lieki teikt, nopietna informācija tā nav.  Ko tas nozīmē?  To  es uzzināju pirms pāris nedēļām, kad lekcijā runāju par tematu „lokalizācija,” proti, kāda ārvalstīs notikuša gadījumā sakarā padomāt, ko par to var rakstīt Latvijā.  Tā, piemēram, saistībā ar 11. septembri varēja padomāt, vai sabrukušajos torņos bijis kāds no Latvijas, vai šāda veida terorisms būtu iespējams arī mūsu valstī u.tml.  Teicu, ka nemaz nav jādomā par tik senu notikumu. Piemēram, ko Latvijā varētu rakstīt par to, kas pagājušajā nedēļā notika Tulūzā, Francijā?  Klusums.  Sapratu, ka jāuzdod papildu jautājums: vai vispār kāds zina, kas pagājušajā nedēļā notika Tulūzā, Francijā?  Atgādināšu, ka  tur kāds cilvēks nošāva vairākus policistus, pēc tam rabīnu un vairākus citus cilvēkus ebreju skolā, policija šāvēju turēja ielenkumā vairāk nekā diennakts gaŗumā un beidzot nošāva, kad viņš metās bēgt.  Par to bija rakstīts absolūti visos jauniešu iecienītajos portālos (nu labi, portālā Spoki.lv ne – tur laikam svarīgāks ir Zaks Efrons un viņa pieaugšana), bet vai  kāds no LU 2. kursa žurnālistikas studentiem par to bija kaut vai dzirdējis?  Nē.  Notikušo nepazina neviens no 25 studentiem.

Tas ir satriecoši.  Studenti it kā ir intelektuāli ļaudis, - lai tiktu pie studiju vietas „žurnālistos”, viņiem bija jāiztur ievērojams konkurss.  Bet še tev bija! – viens no „skaļākajiem” notikumiem pasaulē, bet Latvijā studenti par to nezina neko. Protams, ne jau katrs žurnālists seko līdzi starptautiskiem notikumiem,  tomēr te runa ir arī par attieksmi.  Labs žurnālists, kā jau teikts, interesējas par visu, un šāda nezināšana neko īpaši labu  par profesijas nākotni  vis nevēstī.

Augstākās izglītības un tīmekļa laikmetā jādomā arī par ko citu, proti, par to, ka nebeidzamā informatīvā pasaule, ko piedāvā globālais tīmeklis, dažam labam liek nodomāt, ka pašam savs darbs nav jādara, par attiecīgo tematu jau ir rakstījis kāds cits.  Atliek tikai to izkopēt, ja citā valodā – pārtulkot, un darīts.  Protams, runa ir par plaģiātismu. Piecu Latvijas universitāšu rektori nule parakstīja līgumu par vienotas zinātnisku darbu datubāzes izveidošanu, lai turpmāk šaubu gadījumā jebkuŗu kursa, bakalaura darbu vai citu zinātnisko sacerējumu varētu pārbaudīt, vai tur nav pārkopēts kāda cita cilvēka darbs. Atceros, pirms pāris gadiem manu palīdzību lūdza kolēģe profesore, kuŗai kāda studente neraksturīgā kārtā bija iesniegusi rakstu darbu angļu valodā.  Man bija vajadzīgas apmēram piecas minūtes, lai ar tīmekļa meklētāja palīdzību atrastu oriģinālo tekstu.  Studente no universitātes tika izslēgta, bet problēma līdz ar to neizzuda.  Jācer, ka jaunā datubāze šāda veida krāpšanos palīdzēs atklāt un novērst.

Protams, minētās problēmas nav problēmas Latvijā vien. Nesen no amata aiziet bija spiests Ungārijas prezidents, jo izrādījās, ka viņa doktora disertācijas pamatā bijuši zagti materiāli (teiksim atklāti – zagt cita cilvēka rakstītu tekstu tomēr ir tas pats, kas veikalā nozagt ābolu).  Un, ja runa ir par valodu, tad manā dzimtajā Amerikā ar angļu valodu ir noticis precīzi tas pats, kas Latvijā ar latviešu valodu, – kvalitāte ir sabrukusi visnotaļ katastrofāli.  Angļu valoda ir sarežģītāka nekā latviešu valoda, ja runa ir par dažādu vārdu izrunāšanu, piemēram, nezinātājs nu nekādi nesapratīs, ko iesākt ar tādu burtu savirknējumu kā thorough.  Taču, ja sabiedrībā ir izzudusi gandrīz visa izpratne par atšķirību starp its un it’s, starp there un their u.tml., tad kaut kas nudien nav kārtībā.
Plaģiātisma gadījumā runa ir par godīgumu vai tā trūkumu, bet problēmas ar valodu, manuprāt, var kaut daļēji atrisināt ar vienu vienīgu ieteikumu: lasi!  Lasi, lasi, lasi!  Lasi grāmatas, lasi žurnālus, lasi laikrakstus!  Skaties, kā raksta profesionāli cilvēki, lasi tekstus, kuŗus kāds ir rediģējis un slīpējis.  Baudi sulīgo valodu, kādā rakstīja Anna Brigadere, Jānis Jaunsudrabiņš vai Rūdolfs Blaumanis, kādu mūsdienās lieto tādi autori kā Gundega Repše, Valentīna Freimane, arī tādi žurnālisti kā Aivars Ozoliņš, Ināra Egle, Ģirts Kasparāns.

Jo runa ir ne jau tikai par valodas kvalitāti, runa ir arī par cilvēka intelektu.  „Inteliģence” ir jēdziens, par ko daudzi cilvēki ņirgājas, sak’, tie jau tādi ziloņkaula torņa iemītnieki vien ir.  Taču jebkuŗā sabiedrībā tomēr ir vajadzīga izglītība un intelekts, bez tā nav iespējams iztikt.  Un žurnālistika ir profesija, kas palīdz to veicināt.  Pareizi ievirzīta žurnālistika sabiedrību informē un izglīto, tostarp arī domājot par valodu un tās kvalitāti.  Nezinu, vai mūsdienu pāniski ātrajā pasaulē vairs var kaut ko īpaši glābt, bet vienu gan varu teikt pavisam konkrēti ikkatram šīs avīzes lasītājam: tikko tavs bērns tam ir gatavs, liec viņam rokās grāmatu, pēc tam vēl vienu un tad vēl vienu.  Man mamma lasīt iemācīja ļoti agrā vecumā, biju kārs lasītājs, pusaudža gados ar sajūsmu lasīju visu, ko rakstījis Anšlavs Eglītis ( ja runājam par sulīgu valodu, tad labāku paraugu nudien  nevar atrast), Aleksandrs Grīns.  Nekad to neesmu nožēlojis, un paldies minētajiem autoriem, bet visvairāk mammai, kas man iemācīja ne vien lasītprasmi, bet arī vēlmi lasīt.  Man augot, bērna interesi par grāmatām varēja novērst televizors, mūsdienās vēl daudz aktīvāks uzmanības novērsējs ir tīmeklis.  Dievs zina, ka, klīstot pa virtuālo pasauli, cilvēks sevi var zaudēt stundām un stundām ilgi.  Taču kopumā tas nav arguments.  Nezinīšu pasaulē mēs tomēr neviens nevēlamies dzīvot. 

Kārlis Streips