Atklāta vēstule Ministru prezidentam
   06.09.2012

Nolēmu Jums nosūtīt šos divus rakstus, kas publicēti Ņujorkas un Toronto latviešu presē. (Vairas Paegles raksts „Lai sprīdīši atgrieztos mājās” ASV latviešu laikrakstā Laiks un Eiropas latviešu laikrakstā Brīvā Latvija,  un Tālivalža Pētersona raksts Kanadas latviešu laikrakstā Latvija Amerikā –red.) Abi raksti ir pārdomas rosinoši un atklāj Latvijas un ārzemju latviešu atšķirīgo sadzīves kultūru.

Es  kopš 2003. gada atkal dzīvoju Latvijā, un arī man  dažkārt ir dūrusies acīs  Latvijas un ārzemju latviešu atšķirīgā attieksme pakalpojumu sfairā. Latvijā vēl nav gluži izzudusi strupā augstprātīgā attieksme pret pircēju, kuŗa mani pārsteidza, kad ciemojos Latvijā krievu laikā. Ne bieži, bet arī tagad mani dažkārt uzrunā augstprātīgā, nelaipnā tonī. Acīmredzot ierēdnei vai pārdevējai krievu laiku „paradumi” tik ātri neaizmirstas... Vairas Paegles raksts lieku reizi atgādina, ka mēs tagad dzīvojam Rietumos un cilvēku saskarē dominē civilizēta uzvedība un manieres.

Otrs raksts par „ieklausīšanos tautas balsī” ierosina domu, ka Tālivaldim Pētersonam ir liela taisnība. Vai Ministru prezidentam un Valdībai nav pienākums uzmanīgāk ieklausīties, ko domā un runā tauta? Varbūt  tomēr nepietiek ar pāris likumiem, noteikumiem un pabalstiem, – Jums biežāk jārunā ar tautu PERSONĪGI, ne televīzijā. Jo daudziem trūcīgajiem televīzijas vispār nav. Kopš Eiropas Savienība Jūs apsveic ar panākumiem Latvijas finanču sakārtošanā, Jūs esat kļuvis pašapzinīgāks un arī mazliet arogantāks. Un esat attālinājies no „mazo ļaužu” rūpēm.

Ministru prezidenta kungs, lūdzu, palieciet „tautas vidū”. Nekāpiet slavas Olimpā, tur Jūs drīz sāksiet justies ļoti vientuļš.

Es piedzimu reizē ar Latviju. Arī man novembrī būs 94. Esmu Spānijas un Amerikas Savienoto Valstu pensionāre, un mans materiālais stāvoklis ir apmierinošs. Bet ir neskaitāmi mūsu pensionāri, kuŗi tik tikko izdzīvo ar savu niecīgo pensiju. Un man sāp sirds, zinot, ka daudziem ir jāizvēlas starp ēdienu un medikamentiem, jo abiem nepietiek naudas. Un tas mūsu financiālā stāvokļa „uzlabošanās” laikā  ir nožēlojami. Šo veco cilvēku un savā vārdā es Jūs lūdzu - ieklausieties savā tautā, kuŗas dzīves vakars ir daudz, daudz grūtāks nekā Jums un man.

Cieņā
Aina Rodriguez-Mata