2024. un 2025. gada vasarā 1951. gadā dzimušais diplomāts ar velosipēdu izbrauca Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā frontes līniju, Ukrainas vasaras svelmē mērojot vairāk kā 1500 km. Pieredzēto viņš apraksta 2025. gada nogalē zviedriski izdotajā “Ukrainsk sommar. Pa cykel Langs Fronten” (Ukrainas vasara. Gar fronti ar velosipēdu) . Barikāžu piemiņas 35. un Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ceturtajā gadadienā par grāmatu un viņa iespaidiem pie frontes līnijas sarunājas Latvijas civilā eksperte Eiropas Savienības Padomdevēja misijā Ukrainā Lolita Čigāne.  

Jūsu grāmata īsā, lakoniskā un ilustratīvā veidā, atspoguļojot redzēto un dzirdēto piefrontes zonā, aptver Krievijas pilna mēroga kara Ukrainā specifiku – armijas vienību salīdzinošo patstāvību, kara raksturu, bieži vien līdzīgo, padomju laikā ražoto bruņojumu abās pusēs, to, ka ukraiņu kareivji pamatā ir pusmūžā, 40-50 gadus veci,  no donorvalstīm ziedotās tehnikas un munīcijas daudzveidību, kam ukraiņu kareivji atjautīgi iemācījušies piemēroties. Kas jums palīdzēja tik prasmīgi un kodolīgi raksturot šī kara būtību?

Man nebija tāda iepriekšēja plāna, bet, uzsākot ceļu ar velosipēdu gar frontes līniju un runājot ar ukraiņu kareivjiem, kļuva skaidrs, ka grāmatai jābūt īsai, kodolīgai, bez interpretācijām. Izņemot pēdējo nodaļu, kur sniedzu savu analīzi, šo karu nebija iespējams aprakstīt izsmeļošā, analītiskā prozā – notikumu, informācijas un noteicošo faktoru ir pārāk daudz. Tāpēc teksts drīzāk pietuvojas dzejai - ļaujot īsi raksturotiem faktiem runāt pašiem par sevi, izceļot kādu būtisku, raksturīgu detaļu no milzīgā notikumu klāsta. Grāmata ir ļoti vienkārša. Karavīru klātbūtnē es neveicu piezīmes – tas izskatītos pēc pratināšanas, uzmanījos arī no tūristiskas fotografēšanas. Es centos atcerēties kareivju teikto, visu pēc atmiņas pierakstīju dienas beigās. Atbraucis mājās, tekstu izdrukāju un sāku svītrot lieko.

Kā Zviedrijas sabiedrība uz­tver jūsu grāmatu?

Grāmatas mērķis ir Zviedrijā uzturēt interesi par Ukrainu . Pašlaik tā ir augsta, bet to  vienmēr var pazaudēt. Piemēram, Gazas kara laikā ziņu par Ukrainu Zviedrijas medijos bija maz. Zviedrija, protams, atbalsta Ukrainu materiāli, finansiāli, militāri, un daudz no Eiropas sniegtās palīdzības tiek sniegta tiešā veidā – no cilvēka cilvēkam, no organizācijas organizācijai, konkrētām militārām vienībām. Ja viss notiktu tikai caur centralizēto birokrātiju, tas būtu mazāk efektīvi. Zviedrija oficiāli sniedz lielu, tiešu atbalstu Ukrainas bruņoto spēku 21. brigādei, un to atbalsta arī plašs brīvprātīgo tīkls – galvenokārt dronu jomā. 

Jūsu grāmatā ir arī daudz humora un cilvēcības, lai gan kara apstākļi ir dramatiski, grāmata nav emocionāla vai sentimentāla. Kā jums izdevās noturēt šo līdzsvaru?

Es tajā Ukrainas humora noskaņā iegāju diezgan ātri. Man tas atgādināja līdzīgu pieeju Latvijā 1989. –1991. gadā – tādu melno, mazliet karātavu humoru. Dzīvojot Latvijā, es to ļoti sajutu. Deviņdesmitajos gados Latvijas milzu uzdevums bija atbrīvoties no padomju armijas, toreiz tas izdevās diplomātiskā ceļā, bez asins izliešanas. Atmo­das un Tautas frontes laikā valdīja pacēlums un vieglums, jo cilvēki lielākoties ticēja, ka viss izdosies. Tāpēc 1991. gada 13. janvāris Lietuvā un barikāžu laiks Latvijā bija šoks – barikādes, spriedze, lai gan daudzi droši vien apzinājās, ka tā var notikt. Ukrainā karš ir realitāte, un karavīru domāšanas pārmaiņas ir vēl dziļākas. Es bieži domāju par ukraiņu apzīmējumu “rašisms” – Krievijas vārda un fašisma kombināciju. Caur šo jēdzienu sajūtu, ka Ukrainas karavīri ir pilnībā atteikušies no jebkādām ilūzijām par Krieviju. Paliek tikai virsuzdevums aizsargāt sevi un savu valsti.

Grāmatā “Ukrainas vasara” jūs ukraiņu kareivju vārdos atspoguļojat Krievijas raksturu – nežēlību, brutalitāti, ļaunumu, cinismu. Kādā vietā minat, ka no krievu puses Ukrainas civilizētā, starptautiskajiem noteikumiem atbilstošā attieksme pret Krievijas karagūstekņiem tiek uztverta kā vājums. Kā jūs redzat kā šis karš varētu beigties?

Krievu domāšana nozīmē, ka karš kādreiz beigsies, bet Krievijas politiskā un sabiedriskā apziņa nepieņems Ukrainas neatkarību, kamēr pati Krievija nebūs izgājusi cauri pagātnes izvērtēšanas procesam. Tam Krievijā pagaidām nav nekādu pazīmju un priekšnoteikumu. Tāpēc ilgu laiku vienīgā alternatīva būs ļoti spēcīgu aizsardzības spēju uzturēšana gan valstīs, kam laimējies nebūt Krievijas kaimiņos, gan  Eiropā kopumā.

Jūsu ceļojums bija fiziski ļoti smags un bīstams. Kā jūs personīgi izjutāt šo riskanto piedzīvojumu? Kādā vietā rakstāt, ka, pārāk ātri izkāpis no Covid slimības gultas kādā piefrontes viesnīcā, sajūtāt vājumu, bet nevarat atgulties ceļa malā, jo visu laiku piestāj auto, piedāvājot palīdzību. Bet mežā gulēt nedrīkst mīnu dēļ. 

Es patiešām nevienam neieteiktu darīt ko līdzīgu! Kad sākās Krievi­jas pilna mēroga iebrukums, es jutos bezspēcīgs – man nav tādas militārās sagatavotības, lai dotos karot. Es gribēju dot ieguldījumu ar to, ko protu, – rakstot. Ikdienas dzīve frontes tuvumā, manuprāt, nav pietiekami aprakstīta – es gribēju sajust zemi, sasmaržot apkārti, iejusties. Es vēlējos atšķirties no žurnālistiem, kuri frontē ierodas ar auto, kuros ir  gaisa kondicionieri,  kopā ar šoferi un palīgiem. 

Grāmatā atspoguļojat arī ukraiņu garu – neatkarīgu, brīvu, dažreiz pat mežonīgu. Kāda būs Ukraina, kad šis drausmīgais karš beigsies? 

Agrāk  es uz Padomju savienību, izņemot Baltijas valstis, skatījos kā uz vienotu kopumu, no Krievijas perspektīvas. Par Ukrainu kā atsevišķu pasauli nebiju nopietni domājis — šī izpratne nāca pakāpeniski. Grāmatā pieminu Iļju Repinu, Nikolaju Gogoli, Mikolu Leontoviču, kurš pasaulei devis populāro Ziemassvētku “Zvanu korāli” – tas balstīts ukraiņu tautas mūzikā. Tādējādi rādu arī ukraiņu kultūras atšķirības. Kopumā domāju, ka patiesībā šis karš kļūst arvien grūtāks Krievijai. Jācer, ka fronte kādā brīdī sabruks, līdzīgi kā 1917. gadā. Bet ja paskatāmies uz frontes līniju, tā kopš 2024. gada praktiski nav mainījusies, tehnoloģiju izmantošana maina kara gaitu. Ukrainā nelielas komandas tuvu frontei izstrādā un uzreiz frontē testē dronus — tā ir tipiska ukraiņu izgudrotspēja apvienojumā ar spēju ātri ražot lielā apjomā, tur ukraiņi ir pārāki pār krieviem. Iespējams, izšķirošs pavērsiens Ukrainas labā notiks tad, kad tiks radīta efektīva pretdronu aizsardzības sistēma — vienkārša, masveidā ražojama tehnoloģija, kas ļautu Ukrainai uzbrukt vairākos punktos vienlaikus, pār kareivjiem radot tādu kā pretdronu kupolu. Tehnoloģiju ziņā, iespējams, ne­esam tālu no tā.

Ko Latvija un Zviedrija var mācīties un Ukrainas? 

No ukraiņiem daudz var mācīties, īpaši pielāgošanās un izturības ziņā, kā arī spēju līdzsvarot kara un civilās dzīves realitāti, apzinoties, ka cilvēkiem vajadzīgs arī dzīvot normālu dzīvi.  Un, domājot par valsts nākotni, bruņotajos spēkos iesauc tikai no 25 gadu vecuma. Ukrai­nas armija ir viena no vislabāk apmācītajām un izturīgākajām pasaulē. Vienlaikus, Ukraina ar savu elastību un nebaidīšanos no inovācijām veselīgi saglabā līdzsvaru starp civiliedzīvotāju dzīvi un karu. Tā ir īpaša prasme. Tāpat šis karš, un īpaši šodienas globālā situācija, mums māca, ka Eiropai ir jāpaļaujas uz sevi, maksimāli jāstiprina savas aizsardzības spējas.