27.02.2012
Februāŗa pirmā nedēļas nogalē pār Angliju nolaidās bieza, pūkaina villaine. Naktī. Kad mūsu ciemata ļaudis pamodās, vai viņi šo skaistumu izbaudīja? Nē viņi bija pārbijušies. Vismaz tā pieņemu, jo sniegu nebija sabridusi neviena pēda. Pat četrkājaino, kuŗus agri no rīta ved pastaigāties neskaitāmie ciema suņmīļi. Nedz vīri, kas ik svētdienas rītu vēl pustumsā gaŗiem soļiem steidzas uz avīžu bodi, lai ar smaidu sejā un avīžu bunduļiem padusē priecīgi tipinātu mājup brokastot. Vai izcēlies mēris?
Straumēnu korim šai skaistajā rītā vajadzēja būt mēģinājumam, bet ēterā jau skaļi tika sludināts, lai katrs pilsonis pie pilna prāta paliek mājās. Uz lielceļiem apgāzušies lieli dinozauri - spēkrati, mazie ceļi nav izbraucami. Taču sniegs bija gaužām irdens, un mans bērns mūsu vāģi izraka desmit minūtēs. Aizvedot viņu uz baznīcu, pilsētā sastapām vēl divus braucējus.
Man iebraucot Straumēnos, tāds pats klusums, bet biju ieradusies agri. Tikai divi vareni sniegavīri stāvēja sardzē. Tad jau pamazām sanāca pieci muižā dzīvojošie koristi un trīs gudrie. Tie, noklausījušies atvērto mākoņu lielo nokrišņu pareģojumu, bija ieradušies jau sestdienas vakarā. Te jāievēro, ka gandrīz visi koristi uz mēģinājumiem mēro gaužām gaŗus un sarežģītus ceļus pat no Londonas un Liverpūles, Notinghamas un Northamptonas. Man jau viegli, jaunībā aizbraucu kādreiz pat ar pedāļiem.
Ko darīsim? Četri soprāni, divi alti, trīs tenori un basos baritonos vispārējs deficits. Kopā deviņas dvēseles. Karsta kafija termospudelēs un stiprāka degviela bija atnesta. Tāpat notis. Dziedājām skaļi un dikti. Apdāvinātākie pēc vajadzības pārmetās uz citām balsīm. Lai piedod mums dziesmu komponisti!
Tā nodibinājās Straumēnu kambarkoris, lai pēc mēģinājuma varētu iebaudīt kafiju ar jumtiņu pie grezni klāta muižas galda (sk. klāt pielikto bildi).
Cik žēl, ka šodien nav 1. aprīlis! Tas attiecas tikai uz beidzamo rindkopu.
Krika
Foto: Ināra Āboliņa
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
