EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Simtgade
125804

Kārlis Streips    02.08.2022

 

 

“Šodien liels prieks pasludināts Rīgai un visai Latvijai.” Tā sākās publikācija laikrakstā Valdības Vēstnesis 1922. gada 28. jūlijā. Runa bija par faktu, ka Amerikas Savienotās Valstis beidzot bija atzinušas Latvijas Republikas neatkarību de iure.

 

Neatkarības pasludināšanas brīdī, 1918. gada 18. novembrī, situācija mūsu valstī nebūt nebija mierīga. Pirmas pasaules kaŗš oficiāli beidzās nedēļu pirms tam, kad gāztās Vācijas impērijas pārstāvji parakstīja uguns pārtraukšanu. Tajā brīdī sabiedrotie vēl tikai bija plānojuši Vācijas territorijas invāziju. Izrādījās, ka tā nebija nepieciešama, lai gan fakts, ka netika iznīcināts Vācijas kaŗaspēks, vāciešiem ļāva apgalvot, ka patiesībā viņu valsts kaŗā nebija zaudējusi, tā vietā tās centienus sabotējuši ebreji, sociālisti un boļševiki. Visi zinām, kas ar laiku no šīs pārliecības izveidojās, bet šonedēļ stāsts nav par to...

 

Latvijā brīvības cīņas sākās gandrīz uzreiz pēc neatkarības pasludināšanas. Mūsu valsts territorijā darbojās dažādi spēki. Jau 1919. gada janvārī Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība bija spiesta mukt no Rīgas vispirms uz Jelgavu un tad tālāk uz Liepāju, kur glābiņu tā atrada kaŗakuģī. Varam atcerēties no vēstures stundām skolā, ka kādu brīdi Latvijā darbojās trīs atsevišķas valdības – Ulmaņa valdība, boļševiku valdība Pētera Stučkas vadībā un vāciešu valdība Andrieva Niedras vadībā. Principā brīvības cīņas beidzās tikai tad, kad 1920. gada augustā Latvija un padomju Krievija parakstīja miera līgumu – to pašu, kurā mūsu kaimiņvalsts solīja no mūsu territorijas atteikties “uz mūžīgiem laikiem.” Fakts, ka šie “mūžīgie laiki” ilga mazāk nekā 20 gadus mums joprojām ir sāpīgā atmiņā tagad, kad boļševiku ideoloģiskais pēctecis, pašreizējais Kremļa fašists, ir samīdījis kājām savas valsts 1994. gadā parakstīto līgumu par Ukrainas suverenitāti un robežu neaizskaramību. Par šo asinspirti vēstīts daudz, un beigas šai katastrofai vēl skaidri redzamas nav.


Kamēr Latvijā risinājās brīvības cīņas, rietumos lielajā kaŗā uzvarošās valstis pulcējās, lai lemtu par Eiropas un pasaules nākotni. Viens no galvenajiem kara rezultātiem bija fakts, ka sabruka četras lielas impērijas – Vācijas, Krievijas, Austroungārijas un Osmaņu. Visos četros gadījumos tas nozīmēja jaunu valstu parādīšanos uz Eiropas un Tuvo austrumu kartes.

 

Latvijas pārstāvji ar leģendāro ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu priekšgalā pie miera sarunu durvīm Parīzē sāka klauvēt jau 1919. gadā. Sarunās nepiedalījās nedz viena, nedz arī otra no pusēm, kuŗas tobrīd marodēja mūspusē. Padomju Savienība no Pirmā pasaules kaŗa izstājās jau 1918. gada martā ar Brestļitovskas miera līguma parakstīšanu. Vāciju sabiedrotie uzskatīja par galveno vainīgo četrus gadus un pāris mēnešus ilgušajā asinspirtī. Parīzē galvenā teikšana bija Amerikai, Lielbritanijai, Francijai un Italijai. Sarunās piedalījās kādu 70 valstu pārstāvji, bet pārējiem lielākoties atlika vienkārši apstiprināt to, ko “lielais četrinieks” bija izdomājis.

 

Nelaime Latvijai bija tāda, ka rietumvalstīs polītiķi sliecās uzskatīt, ka boļševisms Krievijā būs īslaicīga parādība. Iespējams, varētu tapt atjaunota sistēma ar caru, iespējams, Krievijā galu galā parādīsies kaut kas cits, bet – tā vai citādi 1919. gadā neviens negribēja darīt neko tādu, kas neprognozējamo boļševiku iekārtu varētu tracināt vai aizkaitināt.

 

No otras puses, viens no galvenajiem dalībniekiem Parīzes konferencē bija Amerikas prezidents Vudro Vilsons, kuŗš ieradās ar saviem tā dēvētajiem četrpadsmit principiem, kuŗos bija paredzētas valstu pašnoteikšanās tiesības. Tajā skaitā “valstu labākā un brīvākā sadarbība, lai ļautu Krievijai netraucēti un bez kautrēšanās neatkarīgi noteikt savu polītisko attīstību un valsts polītiku, nodrošinot tās sirsnīgu uzņemšanu brīvo nāciju sabiedrībā.” Kādu laiku pagājušā gadsimta 30. gados PSRS sūtīja delegācijas uz Tautu savienību, kuŗas izveidošana bija pēdējais no Vilsona 14 principiem, taču īpašu sadraudzību tā ar citām valstīm neveidoja vis.

 

Lūzuma punkts Latvijas attiecībās ar pasauli bija minētais miera līgums ar Maskavu. Tajā brīdī Latvijā jau bija padsmit citu valstu pārstāvniecības, un 1921. gada 26. janvārī rietumvalstu Antante atzina mūsu valsts neatkarību de iure. Tas nozīmēja atzīšanu no Lielbritanijas, Francijas, Japānas, Beļģijas un Italijas.” Uzstājoties Satversmes sapulces sēdē, ārlietu ministrs Meierovics to aprakstīja šādi: “Mēs esam panākuši de iure atzīšanu bez jebkādām klauzulām un varam tagad savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts, kā mūsu intereses to vislabāk prasa.”

 

Tomēr Amerika vēl nebija gatava sekot sabiedroto piemēram, un tam bija pāris konkrēti iemesli. Pirmkārt, no kaŗa nogurušie amerikāņi neko īpaši negribēja dzirdēt par saitēm ar ārpasauli. Prezidenta Vilsona sarunāto Versaļas līgumu, kuŗā cita starpā bija atrunāta jau minētā Tautu Savienība, ASV Senāts 1919. gada 19. novembrī mierīgi noraidīja. 

 

Otrkārt, arī Vašingtonā cilvēki vēl īsti nesaprata, kas tālāk notiks kādreizējā Krievijas impērijā. Nebija pārliecības, ka trīs mazās Baltijas valstis būs īpaši dzīvotspējīgas, plus vēl ASV ārlietu ministrijā bija izstrādāta polītika, kuŗā bija pateikts, ka nekārtības Krievijā nav uzskatāmas par ieganstu territoriāliem pārkāpumiem bijušās impērijas telpā. Galu galā 1922. gada 28. jūlijā Amerika oficiāli atzina tikai Latvijas valdību, ne valsti kā tādu. Tas principā būtu nozīmējis de facto atzīšanas turpinājumu, ja vien deklarācijā par atzīšanu Amerikas ārlietu ministrija nebūtu iekļāvusi atzinumu, ka tā tagad gaidīs diplomātisku pārstāvniecību atvēršanu Amerikā. Ar to gludi negāja. Latvijas sūtniecība atvērta 1922. gadā, bet drīz vien atkal slēgta, funkcijas uzticot konsulātam Ņujorkā. Vēstniecība atkal tika atvērta 1925., bet tā paša iemesla dēļ slēgta 1927. gadā. Beidzot pastāvīgi vēstniecība atvērta 1935. gadā ar vēstnieku Alfrēdu Bīlmani. Tieši šis fakts pāris gadus vēlāk ļāva nodrošināt, ka nākamajā dienā pēc PSRS invāzijas mūsu valstī, Vašingtona paziņoja, ka tā okupāciju neatzina, šo polītiku ne bez Amerikas latviešu uzstājības un palīdzības uzturot līdz pat PSRS sabrukumam.

 

Latvijā pirmais ASV vēstnieks ieradās jau 1922. gada novembrī, vienu dienu pirms beidzās Satversmes sapulces pilnvaras un darbu uzsāka tā paša gada oktobrī ievēlētā pirmā Saeima. Vēl būdams Satversmes sapulces priekšsēdētāja statusā, Jānis Čakste pieņēma jauno vēstnieku. “Latvija ir laimīga, ka tā var redzēt pie sevis lielās un slavenās Amerikas demokratijas pirmo oficiālo demokratisko priekšstāvi, tās demokratijas, kas pati pirmā sniedza palīdzību nelaimīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, pasaules kaŗa upuŗiem” – tā paziņoja Čakstes kungs.

Patlaban Latvijā darbojas desmitais ASV vēstnieks kopš neatkarības atjaunošanas. Atšķirībā no pirmā brīvvalsts laika, Amerika stāv možā sardzē pār mūsu suverenitāti un neatkarību. Par to paldies!

 

 


 

Atpakaļ