EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Brīvības atslēga ir baltkrievu rokās
117643

Juris Lorencs    17.08.2021

 

 

Pirms gada, 2020. gada 9. augustā, Latvijas kaimiņvalstī Baltkrievijā notika valsts prezidenta vēlēšanas. Tajās ar 80% balsu uzvarēja toreizējais prezidents Aleksandrs Lukašenko. It kā uzvarēja, jo tika saņemti ziņojumi par neskaitāmiem vēlēšanu rezultātu viltošanas gadījumiem. Arī pašu vēlēšanu kampaņu nekādi nevarēja nosaukt par demokratisku. Spēcīgākie opozīcijas kandidāti atradās ieslodzījumā, neatkarīgie mediji iznīcināti, pakļauti iebiedēšanai un cenzūrai. Likās, ka pacietīgā baltkrievu tauta arī šoreiz samierināsies ar "neizbēgamo ļaunumu". Un tomēr notika brīnums! Minskas un citu Baltkrievijas pilsētu ielās izgāja simtiem tūkstoši cilvēku, protesti turpinājās vairākus mēnešus. Valdošais režīms atbildēja ar brutālu spēku, tūkstošiem cilvēku tika aizturēti, piekauti un spīdzināti. Šodien Baltkrievijā neesot cilvēka, kuŗam kāds radinieks vai paziņa nebūtu cietis šajos nemieros.

 

Un tomēr Baltkrievijas diktators noturējās pie varas. Kāpēc? Iemesli tam ir vairāki. Pirmkārt, valsts aparāts, armija, policija un drošības iestādes pagaidām ir Lukašenko pusē. Otrkārt, viņu balsta Krievija, tā palīdz gan polītiski, gan saimnieciski. Savā ziņā Krievijai Baltkrievija ir tas pats kas komūnistiskajai Ķīnai Ziemeļkoreja. Gan Baltkrievija, gan Ziemeļkoreja ir savdabīgas vasaļvalstis, kas nevarētu pastāvēt bez lielo aizbildņu, Krievijas un Ķīnas, atbalsta. Gan Baltkrievija, gan Ziemeļkoreja tiek izmantotas kā šantāžas instrumenti- Lukašenko draud pārplūdināt Eiropu ar migrantiem, savukārt Kims demonstrē pasaulei savas raķetes un atombumbas. Treškārt, Rietumi līdz šim nav bijuši pietiekoši vienoti iepretim Lukašenko režīmam. Ieviestās sankcijas ir maigas un neiedarbīgas. Pa daļai tas skaidrojams ar bailēm, ka pārmērīgi asa Rietumu reakcija tikai grūdīs Lukašenko vēl ciešākos Krievijas apkampienos. Ceturtkārt, Baltkrievijas opozīcija ir vāja un neorganizēta, šajā valstī nav polītisko partiju. Pats Lukašenko sevi dēvē par "neatkarīgu polītiķi". Viņa vecākais dēls Viktors pārrauga valsts drošības dienestus, savukārt jaunākajam dēlam Nikolajam jau tiekot gatavota "troņmantinieka" loma. Viss labākajās diktatoru tradicijās!

 

Acīmredzot pārmaiņām Baltkrievijā vēl nav pienācis laiks. Šajās dienās visa pasaule raugās uz Afganistānu. Vienu brīdi šķita, ka ASV prezidenta Džo Baidena administrācijas stratēģiskais lēmums atstāt Afganistānu ir kļūda. Tagad redzam, ka tā bija vienīgā pareizā rīcība. Cits jautājums- vai tam vajadzēja notikt tik ātri un chaotiski. Nav iespējams bezgalīgi ilgi balstīt režīmu, kas tautai šķiet svešs un nevēlams. Pēc Rietumu bruņoto spēku aiziešanas Afganistānas valdības kaŗavīri tikpat kā bez pretošanās pameta savas pozīcijas, nolika ieročus un padevās Talibāna kaujiniekiem. Tātad līdzšinējais Afganistānas režīms turējies vien uz "amerikāņu durkļiem". Varbūt pēc pārdesmit gadiem situācija šajā valstī mainīsies, bet pagaidām izskatās, ka afgāņu tauta vēl nav gatava dzīvot pēc Rietumu demokratiju standartiem.

 

Līdzīgi ir ar Baltkrieviju. Rietumi var just līdzi baltkrievu tautas demokratiskajiem spēkiem, iedrošināt tos, pakļaut Lukašenko režīmu sankcijām. Bet brīvības atslēga glabājas pašu baltkrievu rokās. Tikai viņu spēkos ir kaut ko mainīt. Un tad seko jautājums - kad tas varētu notikt? Patlaban situācija šķiet visai bezcerīga. Lukašenko polītiskie pretinieki ieslodzīti vai atrodas emigrācijā. Pēc pašiem pieticīgākajiem  vērtējumiem, Baltkrievijā ir ap 600 polītisko ieslodzīto. Tauta ir iebiedēta, neatkarīgi mediji- iznīcināti. Opozīcijas līdere Svetlana Tichanovska uzturas Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, kur viņu apsargā Lietuva specdienestu aģenti. Vai tiešām nekādu cerību? Protams, ir! Atcerēsimies kaut vai notikumus Baltkrievijas kaimiņvalstī Polijā. Lai apspiestu brīvās arodbiedrības "Solidaritāte" vadīto streiku kustību, 1981. gada 13. decembrī Polijas komūnistiskais režīms valstī izsludināja kaŗastāvokli. Tā pirmajās dienās tika apcietināti ap 3000 režīma pretinieki, "Solidaritātes" vadītāju Lechu Valensu ieskaitot. Pagāja septiņi gadi. 1989. gadā Austrumeiropas komūnistiskie režīmi sabruka kā kāršu namiņi. Polijā notika brīvas vēlēšanas, kuŗās absolūtu vairākumu ieguva "Solidaritāte", bet Lechs Valensa kļuva par Polijas prezidentu. 

 

Arī Lukašenko režīms reiz kritīs, par to esmu pilnīgi drošs. Baltkrievija mainīsies un kļūs par demokratisku valsti, par Latvijai draudzīgu un patīkamu kaimiņu. Bet pārmaiņām ir vajadzīgs laiks. Pagaidām jārēķinās ar to, ka Baltkrievijas diktators, cenšoties ieriebt saviem kaimiņiem, var savārīt pamatīgas ziepes. 23. maijā Baltkrievijas gaisa telpā tika pārtverta un nosēdināta kompānijas "Ryanair" lidmašīna, kas lidoja no Atēnām un Viļņu. Lidmašīnā atradās žurnālists, Lukašenko pretinieks Ramans Pratasevičs, kuŗš tika izsēdināts, aizturēts un tagad gaida tiesu. Kopš jūnija Lukašenko režīms veic kaut ko līdzīgu hibrīdkaŗam pret Lietuvu, iesūtot tās territorijā nelegālos robežpārkāpējus no Irākas, Sīrijas un Rietumafrikas. Pēc tam, kad šiem migrantiem tika ierādīts arī ceļš uz Latviju, mūsu valdība nolēma izsludināt ārkārtas stāvokli četrās pierobežas pašvaldībās - Ludzas, Krāslavas, Augšdaugavas novados un Daugavpils pilsētā. Pirmo reizi atjaunotās Latvijas valsts vēsturē ārkārtas situācija izsludināta ārējo draudu dēļ. Labi, ka situācijas nopietnību sāk apzināties arī Rietumu pasaules līderi. Prezidents Džo Baidens 28. jūlijā Baltajā namā pieņēma Svetlanu Tichanovsku. Lai arī šī tikšanās bija īsa, tai bija milzīga simboliska nozīme, reizē nepārprotams signāls Lukašenko. Kas zina, varbūt pienāks diena, kad Latvijas prezidents Rīgas pilī sveiks Tichanovsku jau kā brīvas Baltkrievijas  prezidenti. Bet pagaidām - apbruņosimies ar pacietību.

 

 


 

Atpakaļ


Apskatīt komentārus (0)



atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:

JŪSU KOMENTĀRS:


Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA