Par pašnoteikšanos
Kārlis Streips    24.10.2017

 

 

Pēc daudziem gadu simteņiem, kuŗu laikā mūsu valstī saimniekoja vācieši, krievi, zviedri, poļi, 1918. gada 18. novembrī drosmīgi vīri sanāca kopā, lai pasludinātu neatkarību un suverenitāti. Latviešiem beidzot bija pašiem sava valsts! Protams, tas neturpinājās īpaši ilgi, vien 22 gadi pagāja, pirms izcēlās Otrais pasaules kaŗš ar visu tam sekojošo pusgadsimtu zem PSRS okupācijas zābaka. Taču pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, kad PSRS līderis Gorbačovs izsludināja savu atklātības programmu, tajā skaitā pasakot, ka beidzot padomju cilvēkiem dotas tiesības runāt arī par to, kas viņiem nepatīk, mūsu, latviešu, pašapziņa atkal varēja atmosties, līdz beidzot nonācām vispirms pie nosacītas un tad pie pavisam oficiālas un starptautiski atzītas neatkarības. Beidzot pašnoteikšanās atkal ir mūsu rīcībā, un mums ir mūsu mīļā un neatkarīgā Latvijas republika.

 

Par to šonedēļ rakstu tāpēc, ka patlaban Eiropā par savām tautas tiesībām arvien uzstājīgāk runā arī citas tautas. Pirmām kārtām runa ir par katalāņiem un viņu dzīvi Spānijā. Uzreiz, protams, jāsaka, ka Spānijas karaļvalsts nav Padomju sociālistisko republiku savienība, Madride nav Maskava, un Spānijas premjerministrs nav Staļins, Brežņevs vai pat Gorbačovs. Taču Spānijas centrālās valdības reakcija uz nesen notikušo Katalonijas neatkarības referendumu ir bijusi gana barga. Pagājušās nedēļas beigās Spānijas premjerministrs Marians Rahojs paziņoja, ka viņš aicinās savas valsts Senātu iedarbināt Spānijas konstitūcijas 155. pantu, kuŗa rezultātā Katalonija zaudētu lielu daļu savas pašreizējās autonomijas, lēmumus attiecībā uz reģionu pieņemtu ne vairs Katalonijas pašvaldība, bet gan valdības ministrijas Madridē. Tas nudien jau sāk atgādināt Padomju savienību, kur PSRS republikām it kā skaitījās esam dažādā veida autonomija, vismaz PSRS Konstitūcijā tā bija apgalvots, taču visi lēmumi tika pieņemti tikai un vienīgi Maskavā.

 

Katalonijas ļaudis uz šo Spānijas paziņojumu reaģējuši skarbi. Viņi atceras, kā referenduma dienā šā gada 1. oktobrī varas iestādes centās nepieļaut balsošanu. Tika konfiscētas biļetenu kastes, policija ar varu centās cilvēkus neielaist iecirkņos un tā tālāk. Par spīti tam visam, nobalsot paguva vairāk nekā divi miljoni cilvēku, no tiem 92 procenti esot balsojuši par, taču minētā chaosa dēļ oficiāls referenduma rezultāts nav un nevar būt zināms, un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc centrālā valdība Madridē ir varējusi apgalvot, ka referenduma nebija vispār. Katalonijas parlamenta prezidents Karless Pudždemons desmit dienas pēc referenduma pasludināja Katalonijas neatkarību, taču arī pateica, ka tās ieviešanu viņš atliks divu mēnešu gaŗumā, lai ar Spānijas valdību varētu notikt sarunas un dialogs par to, kas notiks tālāk. Spānijas valdība uz šo paziņojumu īpaši nereaģēja, savukārt Spānijas karalis pielēja eļļu ugunij ar paziņojumu, ka referendums esot bijis vienkārši nelegāls.

 

Tagad, kad Spānija ir nākusi ar smago roku un zābaku, reakcija Katalonijā kļuvusi vēl skarbāka. Valsts pārstāvji notikušo ir nosaukuši par teju vai valsts apvērsumu (uz ko viens vadošs polītiķis Madridē atcirta – ja vispār ir noticis valsts apvērsums, tad tas ir noticis Katalonijā ar tās referendumu), K. Pudždemons paziņoja, ka Spānijas valdības attieksme ir "nesavienojama ar demokratisku attieksmi un tā neciena likuma varu," vēl vairāk valdības rīcība esot "ļaunākais uzbrukums institūcijām un katalāņu tautai kopš militārā diktatora Franko dekrētiem, kas likvidēja Katalonijas valdību". Šonedēļ bija paredzēta Katalonijas reģionālā parlamenta plenārsēde, kuŗā deputāti sprieda par to, ko darīt tālāk. Šo tekstu rakstu dažas dienas pirms tam, tāpēc rezultātu nevaru zināt, taču šķiet diezgan skaidrs, ka situācija ir ļoti nokaitēta. Diez vai tāpēc kāds ķersies pie ieročiem un sāks karot, taču nudien nav viegli paredzēt, kas tur notiks tālāk.

 

No Katalonijas sanāktu viena kārtīga valsts. Tas ir ļoti turīgs Spānijas reģions, kas atrodas uz jūras. Barselona ir liela un veiksmīga pilsēta. Turklāt kļūdās tie, kuŗi domā, ka kataloņi un spāņi ir viens un tas pats. Tās ir radnieciskas tautas, taču atšķirību, piemēram, valodas ziņā var redzēt minētā referendumā uzdotajā jautājumā katalāņu un spāņu valodā. Attiecīgi katalāņu valodā: "Voleu que Catalunya sigui un estat independent en forma de republica," bet spāņu valodā "Quiere que Cataluna sea un estado independiente en forma de republica?" Līdzīgi jau ir, varbūt līdzīgi, ka ar latviešu un latgaliešu valodām, bet viens un tas pats tas nav nudien. Tiesa, izstājoties no Spānijas, Katalonija arī automātiski tiktu izslēgta no Eiropas Savienības un NATO, iestāšanās būtu jāsāk no jauna. Tas droši vien ir galvenais iemesls, kāpēc Eiropas Savienība attiecībā uz Kataloniju un tās referendumu lielākoties ir izturējusies kā strauss, kuŗš iebāzis galvu smiltīs. No vienas puses, pašnoteikšanās ir viens no ES galvenajiem principiem, taču, no otras puses, laikā, kad Briselei ir jānodarbojas ar niķīgo Lielbritaniju, ar bēgļu krizi, kuŗa nebūt nav rimusies, ar terrorisma draudiem un visu pārējo, diez vai kāds gribētu īpaši domāt par biedra statusa sarunām ar vēl vienu iestāties gribētāju. 

 

Turklāt nav tā, ka referendums Katalonijā notika izolēti. Tā dēvētajā Kurdistanā ne bez pamata cilvēki ir jautājuši, kāpēc katalāņi varēja rīkot savu referendumu un pārējā pasaule vismaz to pieņēma kā notikušu faktu, ja ne ar lielu sajūsmu, bet tad, kad kurdi 25. septembrī sarīkoja paši savu referendumu, pasaule lielākoties no tā novērsās. Īpašu atbalstu pauda vienīgi allaž uz šķelšanu tendētā Krievija (attiecībā uz Katalonijas referendumu augsti stāvoša Kremļa amatpersona paziņoja, ka vislabāk būtu Spānijai sarunāties ar kataloņiem, jo "valstij vajadzētu sarunāties ar saviem pilsoņiem un sasniegt izpratni, tāpēc kā mēs to darām Krievijā”). Tā dēvēta Breksita laikā Skotijā atjaunojušās balsis par labu Skotijas aiziešanai no Lielbritanijas, ja reiz Lielbritanija aizies no Eiropas Savienības. Skotijas gadījumā būtu tas pats, kas Katalonijai, - arī Skotija līdz ar to zaudētu vietu ES un NATO, taču arī tur ir pietiekami daudz cilvēku, kuŗi domā, ka tie pārāk daudz ir zaudējuši no pašnoteikšanās tiesībām. Divos Italijas reģionos pagājušajā svētdienā bija referendumi par lielāku autonomiju, runa ir par Lombardiju, kur lielākā pilsēta ir Italijas finanču centrs Manila, un Venato, kur galvenā pilsēta ir leģendārā Venēcija. Tur cilvēki jau ilgi ir prasījuši milz tiesības kontrolēt tās milzīgās tūristu ordas, kuŗas katru gadu metas turp un pilsētā rada troksni, chaosu un piesārņojumu. Italijā referendumi bija neoficiāli, taču arī tur liels vairākums cilvēku nobalsoja par.

 

Valstu sadalīšanās mūsdienu Eiropā nav ierasta, un tur, kur tas ir noticis, lijušas asinis. Piedņestru un Abhāziju, kuŗas it kā izstājās, bet patiesībā tika Krievijas pievāktas attiecīgi no Moldāvijas un Gruzijas, citur pasaulē neatzīst neviens. Kosovu atzīst 111 pasaules valstis, tajā skaitā mūsējā, taču arī tai nācās izcīnīt savu vietu zem saules pēc prātam neaptverami asiņainās Dienvidslāvijas sabrukšanas. 

 

Grūti spriest, kas notiks, ja Spānijā abas puses iecirtīsies, bet nudien ir skaidrs, ka tautu pašnoteikšanās princips ir svēts, bet absolūts tas nekad nav bijis un nav arī mūsdienās.