1944 . gada 18. novembris Baltijas jūrā
Andrejs Graudums    17.11.2014

 

Šķērsot Baltijas jūru šodien ir vienkārša lieta. Nopērk biļeti, iekāpj kuģī, kam ir smalki restorāni, bāri, kafejnīcas un izpriecas, apguļas ērtā kajītē uz baltiem palagiem un nākamā rītā izkāpj krastā atpūties, paēdis un izgulējies.  Citādi viss  bija 1944.gadā, kaŗa beigās, kad no Latvijas ārā plūda bēgļu straume, lai glābtos no jaunas padomju okupācijas. Piekrastē mudžēja bēgļi, kuŗi cerēja tikt brīvībā no ielenktā Kurzemes cietokšņa.

 

Krastmala bija apsargāta, un bēgļus vajāja vācu žandarmi. Bēgšana uz Zviedriju bija aizliegta, evakuēties drīkstēja vienīgi uz Vāciju. Latvijas Centrālās Padomes ( LCP) organizētie bēgļu transporti ar zvejnieku laivām uz Zviedriju skaitījās nelegāli, un tos veica ar lielu slepenību. Pat visos daudzos gados trimdā tos skaļi negribēja pieminēt. Bēgļiem zviedru imigrācijas iestādes aizliedza nodarboties ar polītiku – un bēgļu glābšanā no komūnistu terrora dažs saskatīja polītisku raksturu. Tomēr zviedru izlūkdienests atbalstīja šos braucienus, lai gūtu informāciju par norisi Kurzemes frontē. Ka laivas atgriezās Zviedrijā pilnas ar bēgļiem,  bija fakts, ko izlūkdienests ignorēja. Paldies par to! Gudrākais bija par šīm lietām klusēt, vismaz lai nekaitinātu krievu vēstniecību Stokholmā un nesagādātu zviedriem nepatikšanas. 

 

Viss toreiz slepenais tagad ir atklāts grāmatā „Latvija un Rietumi” (Edgars Andersons, Leonīds Siliņš u.c.), kas izdota Rīgā 2002. gadā. 

 

Pēc četrām  nedēļām ceļā no mūsu mājām Vandzenē, netālu no Talsiem, bijām sasnieguši Jūrkalni, kas atrodas apm. 50 km dienvidos no Ventspils. Daudz pa šo laiku bija piedzīvots: mazbānīša katastrofa pie Dundagas – Pāces, slapstīšanās pa Ventspili, pārgulēšana svešās atstātās mājās, nakšņošana jūrmalā un krievu uzlidojums Ventspilij, kad sašauts bumbvedējs izgāza savu kravu kādus 100 metrus no kūts, kur pārgulējām. Bijām dienām soļojuši lietū pa dubļainiem ceļiem, slapji, netīri un neēduši. Mazā bēgļu grupā, kuŗā turējāmies kopā, bija mana māte, es, tēvocis ar savu ģimeni un viena labu draugu ģimene, kopumā desmit cilvēki. Ceļš uz Zviedriju bija  sarežģīts, jo LCP laivu satiksmi stipri traucēja kaŗa darbība jūrā, krasta apsardze, rudens vētras un vispārējais chaotiskais stāvoklis krastmalā. Vairākas reizes atgriezāmies no jūras krasta, laivu nesagaidījuši, pa tumšām, slapjām meža takām, lai kūtsaugšas salmos izžāvētu drēbes un gaidītu jaunu izdevību. 

 

1944. gada 18. novembris Jūrkalnē bija patumša, pelēka rudens diena, kas ne ar ko neatšķīrās no citām bēguļošanas dienām. Koki bija nolapojuši, sniega vēl nebija. Pa reizei naktīs bija salnas. Mitinājamies „Zeltos”- kādi 30 cilvēki salmos,istabā uz grīdas. Bijām jau ceļā no 1. oktobŗa,  un cerība tikt uz Zviedriju sāka saplakt,  jo tuvojās rudens vētras, aukstums un tumsa. Migla un tumsa, protams, pārbraukšanu varēja veicināt, bet vētras un sals atbaidīja.  Ko darīt? Komūnistu rokās neviens negribēja krist. Kurzemes cietoksnis vēl turējās, bet fronte tuvojās ar katru dienu. Izmisums un neziņa bēgļu barā pieauga. Gaidījām, ka notiks kāds brīnums. 

 

18. novembrī bija paredzētas valsts svētku svinības „Bambāļos”.  Šīs mājas atrodas tuvu krastam, tur bija paslēpts evakuācijas sakaru centrs. Uz vakara pusi aizgājām tur. Akts bija svinīgs – dega sveces, nodziedājām Valsts himnu, Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, klausījāmies deklamācijas. Pēc tautasdziesmām notika svētku maltīte. Tika pasniegtas pankūkas. Tām bija milzīga piekrišana, jo cilvēki nebija sen neko  kārtīgu ēduši. Labāku mielastu nevar iedomāties. Paēdušiem kļuva silti un miegaini. Vēl pēc dažām tautasdziesmām pēkšņi nāca ziņa, ka laiva no Zviedrijas ir atnākusi. Visi kā viens sagrāba savus nesamos - kur tie bija gadījušies, nezinu, bet, šķiet, ka kādam viss ir bijis jau iepriekš zināms. Mūsu bagāža bija vienīgi mātes mugursoma. Pašam man kabatā vēl  turējās vectēva vienacainais jūras tālskatis un mazs kabatas portfelis ar dažām  mana 14. jūnijā aizvestā tēva fotografijām. Vakara tumsā gājām ātros soļos uz krastu.

 

Pārcelšanās notika tieši zem Jūrkalnes stāvkrasta. Tagad tur ierīkotas ērtas kāpnes tūristiem, bet toreiz bija pašu spēkiem pa stāvo nogāzi jātiek lejā.  Sadevāmies rokās, pārkāpām pāri malai un, kustinādami kāju pēdas, brukām uz leju. Laimīgi nonākuši pie ūdens, tikām kādā aiŗu laiviņā, kas ātri piepildījās ar ļaudīm, un sākām airēties jūrā. Vai šoreiz izdosies? Agrāk bija piedzīvots, ka „lielā laiva” jau bija sākusi braukt atpakaļ, kad mēs piebraucām pie tās. Latvijas krasts lēnām izzuda aiz mums kā melna horizontāla svītra miglainajā tumsā. Kad to redzēsim atkal? 

 

Iekāpšana lielajā laivā neradīja problēmas. Uzkāpjot uz aiŗu laiviņas malas, vajadzēja tikai pastiept rokas uz augšu, un kāds tās sagrāba, un es ar rāvienu tiku uz lielās laivas klāja. Pustumsā tur varēja saskatīt laivas nolaisto mastu, kravas lūku un stūrmaņa būdu laivas pakaļgalā. Pie tās karājās viens vienīgs glābšanas riņķis. Prātā iešāvās doma: kam tas būs? Toreiz peldēt vēl nepratu. Mātei un man norādīja vietu kravas telpā. Nokāpām pa trepītēm galīgā tumsā, kur oda pēc motoreļļas, zivīm un vēmekļiem. Aiztaustījāmies līdz kādam solam, kur apsēdāmies ar muguru pret motortelpas sienu. Cilvēki blīvējās, līdz visa telpa bija pilna. Kāds no klāja pabāza galvu un pārbaudīja iekāpējus. Nosauca arī mūsu vārdu. 

 

Pēc laba laika tika iedarbināts motors. Skaņa likās apdullinoša, jo sēdējam tam pavisam klāt. Bija melna tumsa. Iekritu tādā kā pusmiegā. Pēc laika nācu  pie samaņas, jo laiva neganti svaidījās. No griestu lūkas šļācās ūdens no pārskalotā klāja un satecēja kravas telpā. Sēdējām ar kājām ūdenī, kas gan nemaz nelikās auksts – varbūt tur nebija ūdens vien, jo daudziem piemetās jūras slimība. Telpa nesmaržoja pēc rozēm. Tomēr mums bija daudz ērtāk nekā tiem, kas sēdēja uz klāja, nepārtraukti apšļākti ar ūdens šaltīm. Laivai svaidoties,  motors brīžiem neganti iekaucās, jo propelleris, pacēlies virs ūdens, kūla gaisu vien. Bet galvenais, ka tas neapstājās. 

 

Tā pavadījām 18. novembŗa nakti. Rīta pusē viļņi tapa  mazāki, griestu lūkā pavīdēja blāva gaismiņa. Pēc kāda laika no klāja tika ziņots, ka varot redzēt krastu. Uzplauka cerība. Ar veikliem pagriezieniem stūrmanis izbrauca gaŗām visiem piekrastes klinšu sēkļiem, un iebraucām Hervikas ostā. Pietauvojāmies pie ostas akmens mola. Motors stenēdams apklusa. Ļaudis lēnām sāka rausties ārā, sakāpa uz mola. Mīņājās un nezināja, kas nāks tālāk. Dažs mēģināja aizdegt slapju smēķi. Bet visiem sejas bija gaišākas. 

 

Pirmais iespaids par Gotlandis bija augstas, pelēkas klinšu grēdas un sarkani  krāsotas zvejnieku būdas. Vienīgais, ko te pazinām,  bija mūsu sarkanbaltsarkanais  karogs laivas priekšgalā. Tas mūs sveicināja, kaut arī dūmos nokvēpis un vējā saskrandots. 

 

Izrādījās, ka esam braukuši ar leģendāro laivu „Centība” LI 33, kuŗa jau piekto reizi bija vedusi bēgļus no Latvijas. Gods tās komandai. Pienāca zviedru policists, kas bēgļu baru gaŗā rindā aizveda uz kādām mājām otrpus ostas baseina. Izskatījāmies noskranduši. Kāds turēja savu izmirkušo papes koferi ar abām rokām, lai tas neizjuktu. No attāluma mūsu staltais kuģis izskatījās kā niecīga riekstu čaula, nožēlojami pelēks, nodrāzts un salāpītiem sānu dēļiem. Bet Latvijas karogs tam spītīgi plīvoja vējā. Bēgļiem saspridzinājums atslāba. Pavīdēja kāds smaids. Kāds vīrs barā izvilka no slapjā mēteļa kabatas avīzē satītas pankūkas no svētku maltītes Jūrkalnē un sadalīja tās saviem diviem bērniem.

 

Ar smagām automašīnām tikām aizvesti uz netālajām barakām. Tur tagad ir ierīkota piemiņas vieta „Bēgļu avots” un mūsu baraka stāv vēl šodien. Bēgļiem sākās jauna dzīve. Bet tas ir cits stāsts. 

 

Vecā „Centība” jau sen vairs nešķeļ jūras viļņus. Lielākais vairums no šī 18. novembŗa brauciena dalībniekiem tagad ir sasnieguši krastus, no kuŗiem nav atgriešanās. Bet tos, kas vēl dzīvo un atceras šo 70 gadu jubileju, sveicina