Polītiskā sāga turpinās
   17.12.2013

Kārlis Streips

Polītiskā sāga turpinās

Laikam jau nebija tik grūti paredzēt, ka arī otrā piegājienā Valsts prezidents Andris Bērziņš noraidīs aizsardzības ministra Arta Pabrika kandidātūru  Ministru prezidenta amatam. Pēc īsas sapulces, kuŗas laikā, kā stāsta A. Pabriks, Valsts prezidents viņam nav uzdevis nevienu jautājumu un nav arī sniedzis nekādus skaidrojumus, - A. Bērziņš paziņoja, ka viņš vēlas redzēt kandidātu ar makroekonomikas zināšanām, un noslēpumaini piebilda, ka ir „jautājums par Zvārdi”.  

Vispirms būtu jākonstatē, ka A. Pabrikam doktora grads ir polītiskajās zinātnēs, nevis makroekonomikā, taču viņš polītikā ir darbojies sen un ministra amatā viņam ir nācies risināt arī valsts budžeta jautājumus. Tāpat tas bija tad, kad viņš bija ārlietu ministrs. Valsts budžets, protams, ir makroekonomikas jautājums, tāpēc šis arguments tā īsti nesatur ūdeni.

Vēl varam aplūkot izglītību, kāda ir bijusi mūsu valsts iepriekšējiem Ministru prezidentiem: Valdim Dombrovskim ir maģistra grads fizikā. Ivaram Godmanim ir doktora grads fizikā. Aigaram Kalvītim ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes  bakalaura grads ekonomikā. Indulim Emsim ir doktora grads bioloģijā. Einaram Repšem ir bakalaura grads fizikā un matēmatikā, lai arī, protams, viņš  bija Latvijas Bankas vadītājs. Andrim Bērziņam (ne pašreizējam Valsts prezidentam, bet tam, kuŗš valdību vadīja no 2000. līdz 2002. gadam) ir  Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura grads. Andŗa Šķēles bakalaura grads ir mechanizācijā. Vilis Krištopans mācījās Rīgas Politechniskajā institūtā un saņēma diplomu  Architektūras un celtniecības fakultātē. Guntaram Krastam bija bakalaura grads ekonomikas plānošanā. Māris Gailis studēja Polītechniskajā institūtā, bet Valdim Birkavam ir doktora grads jurisprudencē.

Kā redzams, nebūt ne visi mūsu valdības vadītāji ir bijuši ar ekonomista izglītību. Drīzāk varam konstatēt eksakto zinātņu pārsvaru – fizika, bioloģija, mechanizācija. Protams, šie cilvēki izglītību bija ieguvuši padomju laikos, kad ekonomika bija pakļauta sociālisma diktātam un tāpēc izglītība attiecīgajā jomā diez vai bija īpaši laba..

Rodas arī jautājums, kā ziņu par Arta Pabrika izbrāķēšanu vērtēs Latvijas sabiedrotās valstis Eiropas Savienībā un it īpaši NATO. Ja  Valsts prezidents ir pateicis, ka konkrēts cilvēks neder premjēra amatam, vai pēc tā jāsecina, ka viņš  nav bijis derīgs arī aizsardzības un ārlietu ministra darbam? Pagaidām nekas vēl nav dzirdēts no Briseles puses - vai kāds no turienes grandiem par šo notikumu būtu ņurdējis, bet jautājums tas ir un paliek.

Zvārdes jautājumā runa, izrādās, ir par poligonu, ko Aizsardzības ministrija vēlas paturēt savā rīcībā, savukārt vietējie uzņēmēji un iedzīvotāji to vēlas apbūvēt. Tas varētu būt krietni bīstami, tur apakš zemes ir uziets ļoti  daudz nesprāgušas municijas. Vietējie iedzīvotāji apgalvo, ka tā visa jau ir atrasta un aizvākta, bet ministrija bilst, ka pārliecības par to nevar būt. Lai kā arī būtu,  tas nu nav jautājums, kuŗa dēļ nozīmīga amata kandidātūru noraidīt. Tikai tāpēc, ka Zvārdes iedzīvotāji ir pasūdzējušies un pačīkstējuši par šo jautājumu? Nu nē.

Patlaban Valsts prezidents izteicis domu, ka ar kandidāta sameklēšanu valsts trešās personas amatam (pirmā, atgādināšu, ir prezidents pats, otrā - Saeimas priekšsēde) viņš īpaši nesteigsies. Partijām ir dots laiks līdz pat 7. janvārim, tātad –  vairākas nedēļas piemeklēt prezidentam pieņemamu kandidātu, vai arī A. Bērziņš pats kādu atradīs un izvirzīs amatam.

Pirms ienākšanas polītikā mūsu prezidents bija baņķieris. Tas, starp citu,  ļāva viņam nopelnīt lielāku pensiju nekā jebkuŗam citam Latvijas pensionāram (A. Bērziņam ir 69 gadi, tāpēc viņš skaitās pensionārs). Tiesa,  mūsu Valsts prezidents savu algu ziedo skolām, jo viņš ir krietni turīgs cilvēks, arī neievērojot pensiju, bet vai lasītāji var minēt kaut vienu citu valsti, kuŗā valsts galvam, ja vien tajā nevalda diktātorisks vai monarchistisks režīms, pensija ir lielāka nekā jebkuŗam citam pensionāram.  Nu, diez vai.

Taču A. Bērziņa karjēra banku lietās liek domāt, ka viņš, iespējams, nākamo premjēru meklēs attiecīgajā vidē. Ņemt cilvēku pilnīgi no malas -  tas  nu nebūtu prāta darbs, jo valdības vadīšanas  process ir pietiekami sarežģīts, lai to nevarētu apgūt „viens-divi” paņēmienā. Protams, Ministru prezidentam ir savi padomnieki, valsts civīldienests  paliek uz vietas, tomēr  šis nu nav  brīdis, lai tik augstā amatā ieceltu galīgu iesācēju, jo līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām tomēr  ir palikuši tikai desmit mēneši, un, ja jau atrastajam cilvēkam būs vajadzīgi vairāki mēneši, lai iešūpotos, tas nozīmēs, ka šajos mēnešos neko daudz viņš nedarīs. Turklāt, jo tuvāk vēlēšanas, jo augstāku vilni sitīs populisms un demagoģija no visu partiju puses, un arī tas valdības darbam neko labu nenozīmēs.

Un atkal kārtējo reizi acīmredzot  jāsaka - dzīvosim, redzēsim. Tāpēc uzmanību veltīsim konkrētākam jautājumam, proti, – 1. janvārī Latvijas Republika atvadīsies no lata un ieviesīs Eiropas kopējo valūtu eiro.

Zināmā mērā ir žēl tikai tāpēc, ka lats ir ļoti skaista nauda. Naudaszīmju dizains ir lielisks gan ar ozola koku, an ar lauku sētu. Arī monētas ir ļoti glītas, lai arī viena un divu santimu monētas apmērā ir tik līdzīgas, ka ir ļoti grūti tās atšķirt brīdī, kad  jāsamaksā par pirkumu veikalā.

Taču citādi eiro Latvijai nāks tikai par labu. Pirmkārt, ja jau Eiropā, tad Eiropā, un, ja Eiropai ir kopēja valūta, tad ir pavisam loģiski tai pievienoties. Igaunija tā izdarīja jau pirms pāris gadiem, Lietuva cer iet  mūsu pēdās nākamgad. Katrā ziņā  dzīvi investoriem eiro padarīs vieglāku, jo tie, kas nāk no eiro zonas, varēs savu darbu veikt tajā pašā valūtā. Nevienam vairs nebūs jāmaksā komisijas nauda par valūtas maiņu. Būs vieglāk pārfinancēt valsts parādu. Tie visi ir makroekonomiski jautājumi, un Latvijas Republikai jaunā valūta nāks tikai par labu.

Tiesa gan, eiro mūsu valstī tiek ieviests it kā par spīti tam, ka vairākums valsts iedzīvotāju ar to nav mierā, vismaz tā apliecina  sabiedriskie pētījumi. Ļaudis baidās, ka pēc eiro ieviešanas celsies cenas, lai arī, piemēram,  Igaunijas pieredze rāda,  ka  tas nebūt tā nav. Daži uzņēmēji, iespējams, izmantos eiro ieviešanu, lai cenas pakorriģētu uz augšu. Pēc oficiālās maiņas likmes viens lats ir 1,42 eiro. Var rasties stipri liels kārdinājums attiecīgo cenu pabīdīt uz augšu, jo divi eiro, protams, ir apaļāka summa par knapi pusotru eiro. Taču cenas var celties visādu iemeslu pēc, nav pamata domāt, ka tur vainīgi  būs  tikai  uzņēmēji. Turklāt daudz biznesa cilvēku mūsu valstī ir pievienojušies kustībai „Godīgs eiro ieviesējs,” un tajā ir paredzēts, ka tik tiešām  cenas paliks tajā pašā līmenī  kā latos. Tātad  iedzīvotājiem nav īpaša  iemesla baidīties.

Starp citiem  argumentiem pret eiro ir doma, ka Latvijas Republika tādējādi atsakās no prāvas daļas savas suverēnitātes. Jā, monētārā polītika tagad būs Eiropas Centrālās bankas rokās, taču Latvijas Banka nekur nepazudīs, un tā tiks administrēta tepat uz vietas, nevis no Frankfurtes. Tieši lielie  suverēnitātes  apvaimanātāji acīmredzot ir „aizmirsuši”, ka Latvija daļu šīs suverēnitātes ir atdevusi katru reizi, kad  pievienojas kādai starptautiskai organizācijai. Gan  Apvienoto Nāciju organizācijai un Eiropas padomei, gan Eiropas Savienībai, gan NATO, un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai, gan Pasaules tirdzniecības organizācijai (PTO) ir savi standarti un noteikumi, kas dažos gadījumos ir rekomendāciju, bet citos – obligātu prasību līmenī. PTO, piemēram, neļauj Latvijai ieviest nepamatotus importa tarifus. Vai tā ir suverēnitātes zaudēšana? Jā, bet labums no šīs  organizācijas tomēr mums ir daudz lielāks nekā ļaunums, un tāpat tas  būs arī ar Eiropas monētāro savienību un tās valūtu. Kaut arī kāds laiks noteikti  būs vajadzīgs, lai pie tās pierastu, man, piemēram, pret to iebildumu tomēr nav.