15.07.2011
Publicists Kārlis Streips vairākkārt ( Nr. 16 un Nr. 22) prezidentu Kārli Ulmani sauc par diktātoru.
Kārļa Ulmaņa valdība kopš 1934. gada bija autokratija, bet tā bija tālu no diktātūras. Var jautāt, kāpēc K. Ulmanis 1934. gada 15.maijā atlaida Saeimu un ieviesa autokratisko iekārtu. Atbilde ir vienkārša, ja skatām, kāds bija 1931. gadā ievēlētās Saeimas sastāvs. Bija pārstāvētas 27 dažādas partijas un grupas. Lielākās bija Sociāldemokratu strādnieku partija ar 21 deputātu, Zemnieku savienība ar 14, Kristīgie zemnieki un katoļi - 8, Kreisā strādniecība un darba zemniecība (komūnisti) - 6, Demokratiskais cents - 6, Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partija -7, Latgales progresīvo zemnieku apvienība - 5, Vācu baltiešu partija -5, tad divi grupējumi katrs ar 3, pieci grupējumi katrs ar 2 un divpadsmit grupējumi katrs ar vienu deputātu. Šodienas valodā tā būtu privātizēta demokratija.
Latvijas vēlēšanu likums to atļāva, un liela daļa toreizējo polītikāņu, tāpat kā tagad, vairāk rūpējās par personiskajām interesēm un mazāk par valsts un tautas interesēm un nepiekrita domai mainīt vēlēšanu likumu.
Lai Latvijā būtu darboties spējīga valdība, Kārlis Ulmanis sadarbībā ar Aizsargu organizāciju un armijas vadību naktī uz 1934. gada 15. maiju izdarīja apvērsumu, atlaida Saeimu un pārņēma varu valstī. Tas notika bez asins izliešanas un gandrīz bez neviena šaviena. Teica, ka Strādnieku sporta savienības (SSS) priekšnieks Bruno Kalniņš, kad viņu nāca aizturēt, esot iešāvis griestos. Tas laikam arī bija vienīgais šaviens apvērsuma laikā.
Ar to tad sākās tā sauktie Ulmaņa laiki un Latvijas uzplaukums. Lauksaimnieki audzēja tā sauktās bēkona cūkas, bēkonu eksportēja uz Lielbritaniju. Latvijas sviests pasaules tirgū sacentās ar Dānijas sviestu. Tika remontētas un celtas jaunas skolas.
Rīgā pie Apgabaltiesas ēkas uzcēla Tiesu pili, Iekšrīgā Finanču ministriju un blakus Pulveŗtornim jauno Kaŗa mūzeja ēku. Tie ir tikai daži piemēri. Var jau debatēt, vai laba autokratija ir labāka par sliktu demokratiju. Visu to pārtrauca komūnistu okupācija 1940. gada 17. jūnijā.
Ja K. Ulmanim varētu ko pārmest, tad kapēc viņš neizdarīja pārmaiņas vēlēšanu likumā un nesarīkoja vēlēšanas, viņa partija - Zemnieku savienība noteikti būtu dabūjusi vairākumu.
K. Streips arī raksta, ka viņš K. Ulmani nevarot uzskatīt par prezidentu. Bet uz kā tad balstījās visa mūsu trimda - uz Kārļa Ulmaņa valdības izdotām speciālām pilnvarām sūtņiem - Kārlim Zariņam Londonā un Alfredam Bīlmanim Vašingtonā.
Nobeigumā man viens lūgums Kārlim Streipam, lūdzu, nesauciet mūs, Kārļa Ulmaņa cienītājus, par faniem. Mēs neesam nekādi fani, mēs esam veci cilvēki, kuŗi auga un izglītojās tiešām brīvās un neatkarīgās Latvijas laikā un paši piedzīvoja un redzēja, ko nozīmē Ulmaņa laiki Latvijai.
Harijs Valdmanis
Oslo
Atpakaļ
.jpg)
