Ziemassvētku vakara sarunas
Juris Lorencs    04.01.2022

 

 

Aizvadīto Ziemassvētku vakarā man bija iespēja paciemoties pie radiem Lubānas pusē. Pandēmijas apstākļos svinības gan nebija tik plašas kā ierasts. Un tomēr galds vai lūza no ēdieniem - kā jau pie latviešiem pieņemts. Bija piparkūkas un speķa pīrāgi, mazsālīts lasis, marinētas baravikas, rasols, “siļķe kažokā”, pat karpas galerts. Mežacūkas kotletes, aļņa gaļas rolmopši (mājastēvs ir mednieks) un Vīnes šnicele, ko mūspusē parasti sauc par karbonādi. Piedevā s- kartupeļu biezenis un sutināti (jeb “štovēti”) kāposti. No dzērieniem- spāņu sarkanvīns, vācu baltvīns, latviešu alus un gruzīnu brendijs, ko Latvijā dēvē par konjaku. Kafijas galdu papildināja veikalā pirkta torte “Cielaviņa”. Namamāte stingri piekodināja - par polītiku un kovidu šovakar ne vārda! Tāpēc sarunas vairāk grozījās ap makšķerēšanu, medībām, sēņošanu, ēdieniem un dzērieniem. 

 

Par neseno valdības lēmumu, lūšu medību aizliegumu Latvijā, saimnieks bija nedaudz skeptisks. Smuki jau tie lielie kaķi esot, tikai jārēķinās ar to, ka stirnām tas esot tikpat kā nāves spriedums. Citi iebilda, ka stirnu Latvijas mežos jau tā esot par daudz. Iemesli- pēdējo gadu siltās ziemas, kad stirnām bija viegli sameklēt pārtiku, arī mednieku skaita samazināšanās. Izrādās, jauniešiem medības maz vairs interesē. Turklāt stirnas gaļa, salīdzinot ar mežacūku, briedi vai alni- nu tā, nekas īpašs... Tā sarunas gluži nemanot pievērsās ēdieniem- no kurienes uz mūsu galdiem atceļojis rasols un “siļķe kažokā”? Un ko tad mēs šodien saprotam ar tradicionālo latviešu virtuvi?

 

Vispirms – tie ir vecie labie vācbaltu virtuves ēdieni, kas zemnieku sētās ienāca no muižu “ķēķiem”. Vēl manas bērnības laikā, 1960. gados, Vidzemes laukos virtuvē bieži lietoja no vācu valodas pārņemtus ģermānismus. Kā tolaik teica, rundstiķi, vircotas zostes, štovēti kāposti, lozberlapas un kreicnagliņas, ābolu štrūdeles un stiķeņu zaptes. Pati pirmā latviešu pavārgrāmata tika izdota 1795. gadā Rubenes mācītājmuižā pie Valmieras - “Tā pirmā pavāru grāmata, no vāces grāmatām pārtulkota”. Domāta tieši muižu pavāriem- latviešiem. 2020. gadā iespiesta no jauna, tā ātri vien pazuda no grāmatnīcu plauktiem. Šajā recepšu grāmatā “augstā kulinārija” (teļa gaļa ar trifelēm, store vīna mērcē, pildītas vēršu mēles ar citronu mērci utt.) sadzīvo ar pavisam vienkāršiem ēdieniem, kas nākuši no latviešu sētām (zirņu zupa ar speķi, skābeņu zupa, asinsdesa, cepta zoss ar skābiem kāpostiem). Patiesībā liela daļa latviešu, paši to varbūt nemaz neapzinādamies, arī šodien vadās no šīs 227 gadus vecās grāmatas. Bet tikai pa daļai!

 

Krievijas impērijas un Padomju Savienības tautu iespaidā šai latviski - vāciskajai ēdienkartei pievienojās pelmeņi, pīrāgi ar sēnēm un kāpostiem. Arī dažas zupas - ukraiņu borščs, krievu soļanka (viens no Angelas Merkeles mīļākajiem ēdieniem) un harčo (gruzīnu gaļas zupa ar rīsiem). Latviešu tik iecienīto rasolu jeb “olivjē” salātus 1860. gadu sākumā pirmais pagatavoja Maskavas restorāna “Hermitage” pavārs, francūzis Lisjēns Olivjē. Klīst leģenda, ka īpašo majonēzes recepti viņš esot aiznesis sev līdzi kapā... Vēl jaunāka ir “siļķe kažokā”. Neilgi pēc bolševiku revolūcijas, lai izdabātu padomju varai, to izgudroja Maskavas tirgonis, ēdnīcu un restorānu īpašnieks Anastass Bogomilovs. Siļķe šajos salātos simbolizē proletariātu, vārītās olas, kartupeļi un sīpoli- zemniecību, rīvētās bietes- sarkano karogu, bet “internacionālā” franču majonēze- neizbēgamo vispasaules revolūciju. Karpas mūsu galdā liecina par poļu virtuves iespaidu. Mēs ēdam “foršmakus” jeb siļķu pastētes, rūpīgi pārmaltās, no vistas gaļas gatavotās Kijevas kotletes, pat nenojaušot, ka patiesībā tie ir ebreju sabata dienas cienasti. Un kur tad vēl “pildītā līdaka”, ko daudzās latviešu un krievu ģimenēs joprojām dēvē jidiša valodas vārdā – “gefilte fiš”.

 

Latvija atrodas tautu, valodu, ticību, polītisko ietekmju krustcelēs. Arī ēdienu un dzērienu krustcelēs. Nesen manu uzmanību piesaistīja bulgāru mākslinieka Janko Cvetkova interneta lapa atlasofprejudice.com. Cvetkovs prot paraudzīties uz Eiropu no visai neparasta skatupunkta, un savas idejas viņš izsaka paša zīmētās ģeografiskās kartēs. Vecajā kontinetā pastāv dabiskas, klimata noteiktas robežas, kas iespaidojušas cilvēku ikdienas paradumus un mentālitāti. Eiropu iespējams sadalīt “saules” un “mākoņu” zemēs. Cvetkova ieskatā nosacītā robeža starp tām stiepjas no Ziemeļjūras apskalotā Spānijas krasta kontinenta rietumos līdz stepēm Ukrainas dienvidaustrumos. Uz ziemeļiem no šīs iedomātās līnijas dzīvojot emocionāli apspiesti, klusi un strādīgi cilvēki, kuri interesējas par modernām technoloģijām un “dzīvo 21 dienu gadā”. Dienvidos- seksuāli apspiesti, skaļi, mazliet paslinki ļaudis, kuŗi turas pie klasiskām, pārbaudītām vērtībām un “strādā 21 dienu gadā”. Tātad ne tikai mīl, bet arī prot baudīt dzīvi. Ziemeļos valdot depresīvs, dienvidos- eiforisks noskaņojums. Savukārt nosacītajā “vidienē”, Lielbritanijā, Vācijā, Centrāleiropā un Ukrainā, dzīvojot melancholiski noskaņoti cilvēki. Cvetkovs mūsu kontinentu sadala “vecajā” un “jaunajā” Eiropā.

 

Robeža starp starp šiem iedomātajiem reģioniem, viņaprāt, stiepjoties no Somijas ziemeļiem līdz Itālijas vidienei. Somi, igauņi, latvieši, lietuvieši, slāvu tautas, rumāņi, arī grieķi un Italijas dienvidos dzīvojošie viņam ir “jaunie” eiropieši. Ne pārāk bagāti cilvēki, kuŗi atšķirībā no “vecajiem” un turīgajiem eiropiešiem vēl nav aizmirsuši, kā salabot saplīsušu krānu. Rietumos valdot iecietīgs, pat liberāls noskaņojums, savukārt “jaunā” Eiropa pret citādo (imigranti, seksuālās minoritātes) izturoties visai rezervēti. Atšķiroties arī ēšanas paradumi. Ziemeļos cilvēkiem nekad neesot laika, viņi “ēd skrienot”. Savukārt dienvidnieki baudot nesteidzīgu maltīti, sēžot pie galda. Ziemeļi- tā esot kartupeļu un sviesta, bet dienvidi- tomātu un olīveļļas Eiropa. Tiesa, šis iedalījums vēsturiski ir samērā jauns. Kartupeļi un tomāti uz Eiropu atceļoja vien pēc Amerikas atklāšanas. Kopumā Eiropa esot “kafijas kontinents”, bet ar diviem izņēmumiem- Krieviju un Lielbritaniju varot pieskaitīt pie “tējas zemēm”. Dienvideiropa esot “vīna territorija”, kontinenta austrumi (tātad arī Latvija)- “vodkas zeme”, savukārt Lielbritanija, Īrija, Holande un Vācija- “alus zemes”. Man gan šķiet, ka tradicijas mainās. Latvieši pamazām sāk atklāt arī vīna pasauli. Šīs rindas es rakstu jaunā 2022. gada pirmajās dienās. Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga īsi pirms gadumijas izteikusies, ka nākamais gads ir “izcili neprognozējams, būs ļoti nopietni draudi”. Viņas vēlējums: “Gādāt pašiem par savu drošību, cik nu tas ir katra spējās, gādāt par savu veselību, par savu ģimeni un domāt arī par saviem līdzcilvēkiem, kas viņiem ir visapkārt”. Un es atceros nesenās Ziemassvētku vakara sarunas un domāju - kaut pēc gada mēs atkal varētu sēdēt pie viena galda, atļauties nerunāt par slimībām un polītiku. Laimīgu Jauno gadu!