Zaļie toņi iziet no modes
Juris Lorencs    04.04.2023

 

 

Kopš Krišjāņa Kariņa valdības apstiprināšanas jau pagājušas vairāk nekā simt dienas. Pienācis laiks apkopot un izvērtēt pirmos rezultātus.

 

Ar šādu mērķi 30. martā Eiropas Savienības pārstāvniecībā Rīgā notika diskusija, ministru debates “100 dienas valdībā: plānotais klimata, dabas un vides polītikā”. Sarunā piedalījās vides un reģionālās attīstības ministrs Māris Sprindžuks (Apvienotais saraksts), klimata un enerģētikas ministrs Raimonds Čudars (Jaunā Vienotība) un zemkopības ministrs Didzis Šmits (Apvienotais saraksts). Atklāti sakot, šī diskusija būtu palikusi nepamanīta, ja vien D. Šmits nebūtu sarunājis (nu, kā lai to precīzāk pasaka?) interesantas, pat skandalozas lietas, kas izsauca polemiku medijos un sociālajos tīklos.

 

Lūk, daži teikumi no ministra uzstāšanās: “Manuprāt, mēs esam aizgājuši kaut kādā augstprātības laikmetā, kuŗā iedomājamies, ka mēs nosakām klimatu uz zemeslodes. Nopietni - mēs? Tas ir tā kā skudra uzskatītu, ka tā atbild par Baltijas jūras ekosistēmu mežā. Tai ir zināma loma. Es atvainojos, šeit bija pusotru kilometru biezs ledājs pirms 15 tūkstošiem gadu... Iedomāties, ka ir kaut kāds konstants klimats, ko mēs varam nosargāt, manuprāt, ir augstprātība, kas robežojas ar vājprātu. Tā nav zinātne, tā ir reliģija.” Lietu vēl pikantāku padara tas, ka D. Šmits ir Zaļās partijas biedrs. Kuŗam gan citam, ja ne viņam vajadzētu sekot “klimata reliģijas” sludinātājiem! It kā apliecinot šos ministra D. Šmita vārdus, Helsinku universitāte nupat piešķīrusi goda doktores gradu teoloģijā (!) vides aktīvistei Grētai Tūnbergai. Balva tikšot pasniegta svinīgā ceremonijā 9. jūnijā. Tas nekas, ka jaunajai doktorei nav augstākās izglītības! Tikmēr pasaulē pamazām pieaug skepse par klimata pārmaiņu patieso izcelsmi un mūsu spējām tās ietekmēt. Šī gada janvārī britu žurnāla “Nature” pielikumā “Nature Climate Change” publicēts pētījums liecina, pasaules valstīm neizdosies sasniegt 2015. gadā Parīzē notikušajā ANO Klimata pārmaiņu konferencē nospraustos mērķus- nepieļaut, ka atmosfēras vidējā temperatūra ceļas vairāk par 1, 5 gradiem pēc Celsija. Un pie vainas te ir nevis negausīgā patērēšana un spītīgā nevēlēšanas pārsēsties uz elektroauto, bet gan 2021. gada decembrī notikušais Tongas zemūdens vulkāna izvirdums Klusajā okeānā. Izrādās, šīs kataklizmas rezultātā Zemes atmosfērā izmesto gāzu un ūdens tvaiku iespaids uz klimatu ir nesamērojams ar mūsu centieniem kaut ko iespaidot.

 

Cilvēki pamazām nāk pie apjausmas, ka viņi tiek vazāti aiz deguna. Par to, ka zaļā krāsa pamazām iziet no polītiskās modes, liecina 27. martā Berlīnē sarīkotais referendums par klimata neitrālitātes panākšanu Vācijas galvaspilsētā jau 2030. gadā. To bija ierosinājusi nevalstisko organizāciju apvienība “Klimata restarts” (“Fridays for Future”, “Extinction Rebellion”, dažādas kreisās jauniešu organizācijas utt.). Iepriekš apvienība bija savākusi 260 000 iedzīvotāju parakstus, kas bija pietiekami, lai ierosinātu referendumu. Likās, ka kreisi – liberālajā Berlīnē balsošanas rezultāts jau tikpat kā izlemts. Tomēr referendums izgāzās, jo iniciatīvu atbalstīja tikai 442 000 balsotāju, kas bija nepietiekami pat nepieciešamā kvoruma savākšanai. Kā rakstīja Vācijas mediji, uzvarēja veselais saprāts. Jo viena lieta ir sapņot un gribēt, pavisam cita lieta – varēt. Acīmredzot pēc šāda principa 28. marta sēdē rīkojās ES valstu padome. Tā nolēma, ka pēc 2035. gada Eiropā vairs nedrīkstēs no jauna reģistrēt ar iekšdedzes dzinēju aprīkotas automašīnas. Tomēr ar vienu, turklāt būtisku izņēmumu! Pēc Vācijas un vēl dažu valstu (Italija, Čechija, Slovākija, Polija) uzstādītā ultimāta tika pieņemts kompromisa lēmums. Proti – iekšdedzes dzinēji tomēr tiks atļauti, ja tajos izmantos ekoloģiski tīru sintētisko degvielu (synthetic fuel). Ar to tiek saprasta degviela, kas saražota no oglēm, degslānekļa, gāzes, izmanotojot “tīru elektrību”, ko savukārt iegūst no saules, vēja, ūdens spēkstacijām un atomelektrostacijām. Iznāk tāda kā acu aizmālēšana. Jo par izejmateriālu sintētiskajai degvielai kalpo fosilie izrakteņi, turklāt tās ražošanai jāpatērē vairāk enerģijas nekā auto uzlāde ar elektrību. Patiesībā pašreizējais ES padomes lēmums ir atkāpšanās, vienlaikus mēģinot saglabāt seju. Vides jomā ES iestājies mērķu un darbības juceklis. Viss likās tik skaisti vēl pirms gadiem pieciem, kad Tūnberga bēguļoja no skolas un piketēja pie Zviedrijas parlamenta, bet technoloģiju attīstība solīja lētus un pieejamus elektriskos auto. Tagad redzam, ka lietas ir daudz sarežģītākas. ES valstīm nav pašām sava litija, kas nepieciešams automašīnu bateriju ražošanai, tas koncentrēts “trešās pasaules” valstīs ar nestabiliem polītiskajiem režīmiem. Vēl viena problēma – cilvēku turība, kas ir atšķirīga dažādās ES valstīs. Vidējā vecuma pensija Latvijā patlaban ir tikai 527 eiro, mūsu sabiedrība turpina novecot. Ar šādiem ienākumiem par elektroauto iegādi nav pat ko sapņot.

 

Tikmēr kompānija AirBaltic (Latvijas valstij pieder 97, 97 % tās akciju) līzingā iegādājusies divpadsmit 2022. gada izlaiduma Audi e–tron elektroauto. Kompānija skaidro, ka tā esot “daļa no lidsabiedrības plāna ceļā uz ilgtspējas mērķu sasniegšanu, panākot nulles CO2 emisiju daudzumu līdz 2050. gadam”. Mediji raksta, ka katrs no jaunajiem auto maksā ap 100 000 eiro. Bet Air Baltic strādā ar zaudējumiem. Pa daļai pie vainas te bijusi pandēmija. Lai turētos virs ūdens, pēdējos trīs gados kompānija saņēmusi valsts atbalstu 340 miljonu eiro apmērā. Patiesi, dzīres mēra laikā! Satiksmes ministrs Jānis Vitenbergs (Nacionālā apvienība) nosodījis šo Air Baltic rīcību un gatavojoties prasīt skaidrojumu uzņēmuma padomei. Daži asprāši sociālajos tīklos ironizē, ka Air Baltic laikam cerot uz valsts subsīdiju. Patiesi, valsts atbalsts par jauna elektromobiļa iegādi Latvijā ir 4500 eiro. Bērna piedzimšanas valsts pabalsta apmērs – 421 eiro. Kāda nākotne var būt valstij, kuŗā automašīnas iegāde tiek novērtēta desmit reizes vairāk nekā bērna piedzimšana?!