WW1: simt gadi - kā viena diena?
   04.02.2014

WW1: simt gadi - kā viena diena?

VĒROJUMI UN PĀRDOMAS

Franks Gordons

Kaut kur Svētajos Rakstos pazib vārdi:  "un 1000 gadu kā viena diena." Tas paliek atmiņā... 1914. – 2014.: aprit apaļš gadsimts, kopš sācies Pirmais pasaules kaŗš - WW1. Un mācas virsū doma: šie 100 gadi kā  viena diena. Daudzas no tām bezgalīgo ierakumu rētām Sommas un Daugavas krastos uzpeld mūsu smadzenēs šajās dienās, kad Google acumirklī atgriež mūs tajos asiņojošos un apkvēpušos laikos.

Kad grasījos rakstīt šīs rindiņas, DER SPIEGEL ONLINE ziņo: Vācijas aizsardzības ministre, septiņu bērnu māte Ursula von der Leyen norādījusi, ka armijas - Bundeswehr - neatliekams uzdevums ir kopā ar Francijas bruņoto spēku kontingentu apturēt savstarpējo slaktiņu Centrālafrikas Republikā. Lielāku, stiprāku kontrastu starp 1914. un 2014. gadu nav iespējams atrast! Katrs vārds šajā informācijā liek apgriezties kapā Vācu imperijas (Deutsches Reich) ķeizaram Vilhelmam II.

Un, ja nu runa ir par šo uzpūtīgo un ne visai gudro monarchu, atļaušos citēt šim valdniekam veltītu dziesmiņu, ko dungoja Krievijas armijā iesauktie latviešu kareivji: "Tie prūši visas tautas slauc, tā visās malās ļaudis sauc, un tāpēc, brāļi, uzmaniet, ar bruņām sevi aptērpiet un lūkojiet uz tirānu, to pašu miķeļ’ Viļumu. Viņš strādā itin nadzīgi ar zobiņu un uguni (..) Vai taisnais Dievs to tirān’ ļaus, ka prūšu vara visu graus? Nē, tiešām ne, nāks atmaksa, tiks tirān' vara sagrauta."

Šī dziesmiņa acīmredzot tapusi jau pirms latviešu strēlnieku bataljonu izveides. Ap to laiku - 1914. gada nogalē leģendārais apakšpulkvedis Voldemārs Ozols tika nosūtīts uz Kaukaza fronti, kur viņš vadīja kaujās pret turku kaŗaspēku latviešu strēlnieku līdziniekus - armēņu sinvorus – 40 000 vīru, kuŗi zem Krievijas karoga cīnījās par savas vēsturiskās tēvzemes - Anatolijas jeb Mazāzijas austrumu novadu atbrīvošanu no Osmaņu imperijas jūga. Apvienotie krievu-armēņu pulki guva izcilus panākumus kaujā pie Sarikamišas un citur. Mūsdienu Armēnijas galvaspilsētā Voldemāram Ozolam uzcelts piemineklis...

Jāpiemin, ka Voldemāra Ozola vadīto armēņu brīvprātīgo drosmīgās operācijas noderēja t.s. jaunturku valdībai par ieganstu 1915. gada aprīlī iesāktajam genocīdam, kuŗa gaitā tika noslepkavoti vai nomērdēti līdz pusotrs miljons armēņu mierīgo iedzīvotāju, tostarp sievietes un bērni.

Nākamgad armēņi visā pasaulē pieminēs  šī noziedzīgā slaktiņa simtgadi, Jau tagad šai sakarā saasinās vecais turku un azeru naids pret "pasaules armēnību" (salīdzināma ar "starptautisko žīdismu"), jo Turcija oficiāli atzīst "tikai" 300 tūkstošu armēņu bojāeju "kaŗa apstākļos". Tā nu sasaucas tie laiki ar tagadni. Patiešām, 100 gadi kā viena diena.

Par kļūdu - un retrospektīvi par noziegumu - var uzskatīt 1915. gadā noslēgto t. s. Saiksa-Piko (Sykes-Picot) slepeno vienošanos: Antantes lielvalstis - Anglija un Francija vienojās par to, kā sadalīt Tuvos Austrumus pēc Osmaņu imperijas sakāves. Un proti: telpu starp Eifratas augšteci ziemeļos un Litani upi dienvidos "piešķirt" Francijai par ietekmes sfairu, apzīmējot to par „Sīriju”, bet vēsturisko Mezopotāmiju (Divupju zemi) "piešķirt" Anglijai par ietekmes sfairu, apzīmējot to par „Iraku”, un piedevām  vēl Palestīnu jeb Svēto zemi uzticēt britu pārvaldīšanai. Vēlāk atslepenotā Saiksa-Piko karte rāda, ka robežas starp ietekmes sfrairām novilktas ar zīmuli un līneālu kā taisnas līnijas, itin patvaļīgi. Un par šo 1915. gada vienošanos 21. gadsimtā tika maksāts ar asinīm, kas plūda  straumēm. Jo Sīrija un Iraka, izrādās, ir mākslīgi veidojumi: nav tādas sīriešu nācijas, nav tādas Irakas tautas - ir sunnīti un šiīti, alavīti un kurdi, druzi un maronīti, ir ciltis, klani un sektas. Sadama Huseina režīma gāšana Irakā ir maksājusi 4000 amerikāņu kaŗavīru dzīvības, un savstarpējais slaktiņš tur nupat atkal uzliesmojis. Sīrijas traģēdijai, kas ilgst nu jau trīs gadus, gala neredz.

Notikums, kas izraisīja Pirmo pasaules kaŗu, bija atentāts pret Austroungārijas troņmantnieku, ercrhercogu Franci Ferdinandu, ko Sarajevā izdarīja serbu jaunietis Gavrilo Princips. Viņš bija slepenas organizācijas aktīvists, kuŗas mērķis bija atņemt Habsburgu imperijai visus novadus, ko apdzīvo dienvidslavi, un apvienot tos vienā karalistē - Lielserbijā. Pirmā pasaules kaŗa rezultātā šāda valsts tika proklamēta: Serbu, chorvatu un slovēņu karaliste, ko 1929. gadā pārdēvēja par Dienvidslaviju. Otrā pasaules kaŗa gaitā Hitlers radīja fašistiska tipa satelītvalsti - Chorvatiju, un niknās partizānu cīņās chorvati un serbi, monarchisti un komūnisti plosīja cits citu ka apsēstie. Pēc šī kaŗa maršals Tito prata atjaunot Dienvidslaviju citā, sarkanīgā veidolā, bet pēc 1990. gada šī federātīvā valsts saira nu jau septiņās lauskās - Serbija, Chorvatija, Slovēnija, Maķedonija, Melnkalne jeb Montenegro, Kosova un Bosnija, turklāt Bosnija sastāv no divām nesaskanīgām "apakšvalstīm". Kamer šī jaunā Balkānu karte izveidojās, atkal plūda daudz asiņu, bija bēgļu ciešanas un posts. Un arī te - 100 gadi kā viena diena.

Nobeigumā vērts atgādināt, ka Pirmais pasaules kaŗš darīja galu viduslaicīgajām kārtu privilēģijām, hercogu, lielkņazu, grāfu reālajai polītiskajai varai un ietekmei. Kā kuriozu minēsim izvilkumu no Austroungārijas imperātora Franča Jozefa I t.s. Lielā titula: Austrijas ķeizars, Ungārijas un Bohēmijas karalis, (..) Jeruzālemes karalis (krustnešu laikmeta relikts - F.G.), Aušvicas hercogs utt., utt., utt. Aušvica (Auschwitz) ir tā vieta, kur atradās nacistiskā nāves nometne, kuŗas atbrīvošanas gadskārtu pasaule atceras ik gadu 27. janvārī, pieminot holokaustu. Pirms 100 gadiem neviens to nevarēja paredzēt. Tā bija maza hercogiste starp Silēziju un Galiciju. Maza pērlīte Habsburgu kronī.