Virs Rīgas skaidras debesis
Juris Lorencs    30.08.2022

 

 

Tieši 23. augusta rītā Rīgā sākās “atbrīvotāju” pieminekļa demontāža. Pirmās krita kaŗavīru bronzas statujas, nākamajā dienā - sievietes figūra. Ceturtdien, 25. augustā, pulksten 16:40 sabruka 79 metrus augstais obelisks. Cilvēki sociālajos tīklos rakstīja: “kritis ļaunuma simbols”, “no Latvijas dzīvās miesas izņemts svešķermenis”, “virs Rīgas skaidras debesis”, “tikpat svarīgs notikums kā Skrundas lokatora spridzināšana”.

 

Vai piemineklim bija izredzes izdzīvot? Bija! Tas būtu noticis, ja Krievija pēc PSRS sabrukuma veidotos par demokratisku, miermīlīgu, Latvijai draudzīgu valsti. Ja vietējā krievu kopiena būtu akceptējusi Latvijas neatkarības faktu. Tad “Rīgas un Latvijas atbrīvotāju” piemineklis būtu pārvērties par kuriozu piemiņu no padomju laikiem, eksotisku atgādinājumu par Otro pasaules kaŗu. Taču izrādījās, ka piemineklim nav nekāda sakara ar kaŗā kritušo piemiņu. Pamazām vien, gadu pēc gada tas kļuva par simbolu naidam pret Latviju, par savdabīgu altāri “krievu pasaules” slavināšanai. Latvieši ir pacietīga tauta, mēs ilgi to visu piecietām. Par latviešu iecietību precīzi raksturoja ilggadējais Rundāles mūzeja direktors Imants Lancmanis: “Mums nav jāpakļaujas ideoloģiski un garīgi Krievijas spiedienam, ir jāuztur sava principiālā nostāja un jāvēršas pret visu, ko mēs jūtam kā ļaunu un antihumānu. Tur latviešiem vēl ir daudz jāmācās, jo cilvēkiem iekšā ir kaut kāda vēlēšanās samierināties”. Lūzuma punkts bija šī gada 9. maijs. Svinētāji, kuŗi šajā dienā pulcējās pie pieminekļa, lieliski zināja par Krievijas armijas zvērībām Ukrainā. Tomēr viņi turpināja skandināt par “krievu pasauli”, “latviešu fašistiem” un “varam atkārtot”. Tas bija pēdējais piliens mūsu pacietības kausā. Pēc pieminekļa nojaukšanas Rīga un Latvija mainīsies ne tikai vizuāli. Patiesībā pašas lielākās pārmaiņas notiek cilvēku galvās, visā sabiedrībā. Pirmām kārtām augusi latviešu pašapziņa. Iespējams, izmaiņas būs dziļākas un tālejošākas nekā mēs patreiz to apzināmies. Rakstniece Marina Kosteņecka Latvijas televīzijā izteicās: “Kara sākums Ukrainā bija lūzuma punkts, kad daudzi krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji sāka kaut ko saprast par Latvijas okupāciju. Varbūt par maz visus šos gadus mēs mēģinājām viņiem paskaidrot savu attieksmi pret šo pieminekli”.

 

Runā, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins interesējoties par maģiju. Kopā ar aizsardzības ministru Sergeju Šoigu viņš ciemojoties pie Sibirijas šamaņiem, kur piedaloties mistiskos rituālos. Kas to lai zin, kā saka, ar sveci jau neviens klāt nav stāvējis. Tāpat Putinu interesējot numeroloģija, skaitļu virknēs viņš saskatot teju vai “likteņa zīmes”. Tieši tā varot skaidrot faktu, ka uzbrukums Gruzijai notika 2008. gada 8. augustā, kas kalendārā veido skaitļus 08. 08. 08. Putins esot iecerējis iebrukt Ukrainā šī gada 22. februārī (skaitļu rinda 22.02.22). Tomēr pēc Ķīnas vadītāja Si lūguma militārā operācija “pieklājības pēc” esot pārcelta par divām dienām. Iemesls- Pekinas ziemas Olimpiskās spēles, kas noslēdzās 20. februārī. Atklāti sakot, es neticu skaitļu maģijai un numeroloģijai. Arī tāpēc, ka tā balstīta nevis ciparos, bet gan anatomijā. Pierastā decimālā skaitīšanas sistēma tiek lietota vien tāpēc, ka mūsu rokām kopā ir desmit pirksti. Ja cilvēkam to būtu seši, skaitļus mēs visdrīzāk izteiktu divpadsmitniekos jeb dučos, un tad zīmīgie ciparu savirknējumi 08. 08. 08 vai 22. 02. 22 izskatītos pavisam citādāk. Un tomēr ir viens zīmīgs datums, ap kuŗu centrējas daudzi Eiropai, Krievijai un Latvijai svarīgi notikumi. Šis datums ir 23. augusts. Neliels atskats vēsturē. 1939. gada 23. augusts. Maskavā tiek parakstīts tā sauktais Molotova- Ribentropa pakts, kas paver ceļu Otrā pasaules kaŗa sākumam. Latvija zaudē valstisko neatkarību un uz piecdesmit gadiem pazūd aiz “dzelzs priekškara”. 1968. gada 21. augusts. Lai apturētu demokratiskās reformas, tā saucamo “Prāgas pavasari”, Sarkanā armija iebrūk Čechoslovakijā. 1989. gada 23. augusts. Divi miljoni cilvēku izveido “Baltijas ceļu”, 670 kilometrus garu dzīvo ķēdi, kas savieno Tallinu, Rīgu un Viļņu. 1991. gada 19. augusts. Maskavā sākās neveiksmīgs valsts apvērsuma mēģinājums, tā saucamais “Augusta pučs”. 21. augustā Saeima pieņem deklarāciju par pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu. 22. augustā Maskavā pašnāvību izdara viens no puča iedvesmotājiem, latviešu izcelsmes čekists Boriss Pugo. Dažas dienas vēlāk, 24. augustā, Rīgā tiek nojaukts Ļeņina piemineklis, bet Ukraina pasludina valstisko neatkarību. Pienācis 2022. gada augusts, un mēs atkal esam vēsturisku notikumu liecinieki. 

 

Svētdienas, 28. augusta rītā es devos garākā pastaigā no Rīgas centra uz Āgenskalna tirgu. Ceļš veda garām Uzvaras parkam. Neparasti skaidras, zilas debesis bez neviena mākoņa. “Atbrīvotāju” pieminekļa stabs, kas vēl nesen draudīgi slējās virs Rīgas, tagad gulēja nosusinātā dīķa dubļos. Vienīgā vertikālā smaile šajā ainavā bija Lutera baznīcas tornis, kas sūtīja sveicienus no Torņakalna. Atjaunotais Āgenskalna tirgus paviljons sagaidīja ar rosīgu kņadu un Latvijas lauku labumiem. Netālajā krāmu tirdziņā blakus veciem traukiem un nobružātiem pastmarku albumiem bija izliktas jocīgas lietas no padomju laikiem- pionieru kaklauti, komjauniešu nozīmītes ar Ļeņina attēlu, kaŗavīru siksnas ar zvaigzni, pat Kārļa Marksa “Kapitāla” sējums. Kādreizējie “svētumi” atraduši sev pienācīgu vietu vēstures krāmu tirgū. Izskatās, ka pat te viņi nevienam vairs nav vajadzīgi. Turpat tirgū brīvdabas terasē pasūtīju glāzi vēsa Valmiermuižas alus. Sajūta bija patīkama, gluži kā pēc labi padarīta darba.