Vienotības kongress – uzsildīta zupa vai atjaunošanās?
Sallija Benfelde    22.08.2017

 

 

Vienotības kongress ir noticis, 19. augustā tika ievēlēts jauns partijas vadītājs un valde. Jautājums par to, vai tagadējais partijas priekšēdis, Ministru prezidenta biedrs un ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens būs vecas zupas sildītājs, vai partijas kļūs par Vienotības atjaunotāju, paliek.

 

Kā zināms, pretrunas partiju plosa ne pirmo gadu, un reitingu kritums to apliecina. Tiesa gan, pašvaldību vēlēšanās šī gada jūnijā Vienotība iekļuva Rīgas domē ar četrām deputātu vietām (no 60), lai gan pirms vēlēšanām izskatījās, ka saraksts var netikt pāri 5 procentu barjerai. Latvijā kopumā rezultāti nebija īpaši labi, tomēr partija noturējās. 

 

Galvenais pārmetums partijai bija un ir joprojām, ka tā varas gadu laikā ir atkāpusies no saviem principiem, deklarētā godīguma un pretkorupcijas polītikas vietā darbos rīkojusies līdzīgi citām varas partijām. Proti, vieni likumi un prasības savējiem, pavisam citas pārējiem. Nav arī noslēpums, ka ilggadējā partijas vadītāja Solvita Āboltiņa kļuvusi par vienu no nemīlētākajiem polītiķiem Latvijā un viņu mēdz dēvēt arī par savas partijas kapraci. Jau pagājušā gada partijas kongresā tika ievēlēts cits partijas vadītājs Andris Piebalgs, bet viņa ieceres par partijas mainīšanos palika vien vēlmju līmenī. Bija noprotams, ka Āboltiņa saglabājusi savu varu un ietekmi partijā un Piebalgs drīzāk ir inteliģenta izkārtne. Pēc pašvaldību vēlēšanām šogad Piebalgs paziņoja, ka atkāpsies no amata un savu kandidātūru kongresā neizvirzīs ne priekšsēža, ne valdes amatiem.

 

Pirms kongresa par jauno partijas priekšsēža amata kandidātu tika minēts Saeimas deputāts, partijas priekšsēža vietnieks Edvards Smiltēns. Kandidāts rosījās un runāja par to, ka partijai jāpārskata biedru rindas, vajadzīgi jauni spēki, līdz paziņoja, ka Solvitai Āboltiņai vajadzētu atkāpties no Saeimas frakcijas vadītājas amata, lai nebūtu tā, ka partiju formāli vadīs viens cilvēks, bet patiesībā joprojām pavisam cits, pauda Smiltēns: “Esmu pārliecināts, ka, lai Vienotība varētu veiksmīgi attīstīties, tai ir jābūt vienam līderim ar skaidru uzticības mandātu. Līdz ar to frakcijas lēmums būs izšķirīgs arī man.

 

Vai nu man tiek dota uzticība partijas vadībā, vai arī atstāju partiju.” Šis paziņojums kļuva liktenīgs, jo daļa partijas redzamāko biedru šo vēlmi publiski vērtēja kā nodevīgu šāvienu Āboltiņai mugurā. Kā zināms, Āboltiņa grasās aiziet no polītikas, publiski solīja, ka nekandidēs ne uz priekšsēdes, ne valdes vietām un varbūt pat noliks mandātu vēl pirms Saeimas vēlēšanām, jo atgriezīsies darbā Ārlietu ministrijā. Savukārt Smiltēns solīja aiziet no partijas, ja Āboltiņa paliks frakcijas vadītājas amatā. Neoficiāla informācija liecina, ka pret Smiltēnu tika vērsta pamatīga iekšējā kampaņa, tika izdarīts spiediens, lai viņš no partijas aizietu pavisam. Kongresā tas arī notika, Smiltēns paziņoja par izstāšanos no partijas, un šobrīd kopā ar Smiltēnu prom no partijas devušies vēl divi tās biedri. 

 

Pāris nedēļu pirms kongresa atrast priekšsēža amata kandidātu bija grūti. Vairāki uzrunātie Vienotības biedri atteicās kandidēt, līdz piekrišanu pauda Rīgas domes deputāts Vilnis Ķirsis, pēc tam arī ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens. Dienu pirms kongresa Vilnis Ķirsis savu kandidātūru atsauca. Jaunajā valdē tika ievēlēti: Vilnis Ķirsis, Richards Kozlovskis, Edgars Rinkēvičs, Kārlis Šadurskis, Jānis Reirs, Ainars Latkovskis, Hosams Abu Meri, Laimdota Straujuma, Raimonds Čudars, Jānis Rozenbergs, Olafs Pulks, Uģis Rotbergs, Edgars Ikstens, Edmunds Jurēvics. Par partijas domes priekšsēdi kļuva Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš. Jāpiebilst, ka gan “vecie”, gan “jaunie” runā par atjaunošanos un pārmaiņām. 

 

Vai viss ir tik jauki un cerīgi, kā tiek solīts?

 

Jautājums, manuprāt, ir par to, vai vairākums partijas biedru ir gatavi kaut ko mainīt savā attieksmē un izpratnē. Vai joprojām Solvita Āboltiņa būs tā, kuŗa partijā ietekmē un visu nosaka? Neapšaubāmi Āboltiņai ir ambīcijas, spēja ar stingru roku visu vadīt, un viņas runas ir visnotaļ pareizas šobrīd. Tomēr dažas nianses liek šaubīties par to, vai partija mainīsies. Piemēram, pēc kongresa, jaunās darba nedēļas sākumā, komerctelevīzijā RīgaTV 24 bija “Āboltiņas diena” – gan raidījumā Preses klubs un raidījumā Dienas personība galvenā persona bija Solvita Āboltiņa, par spīti tam, ka Preses klubā piedalās trīs uzaicināti viedokļu līderi. Tik glaimojošu, komplimentāru un iztapīgu raidījuma vadītāju Preses klubā vēl nebija nācies redzēt. Bija kauns un nepatīkami redzēt iztapīgos smiekliņus un slavinājumus.

 

Jā, Smiltēns un Ašeradens šajā televīzijas kanālī bija redzams pāris citos raidījumos, bet bija skaidrs, ka dienas galvenā persona ir Āboltiņa, kaut arī formāli partijā viņai nav nekāda amata. Saprotams gan nav tas, kādēļ Āboltiņai, ja viņa aizies strādāt uz Ārlietu ministriju un varbūt pat noliks deputāta mandātu vēl līdz šīs Saeimas pilnvaru beigām, tik ļoti vajag paturēt visu kontroli partijā savās rokās. Gandrīz vai jāteic – Dievs dod, lai tāds secinājums būtu kļūdains, jo ir skaidrs, ka, Āboltiņai saglabājot savu reālo varu partijā, tā nemainīsies un neatjaunosies. Lai gan valde daļēji ir cita, partijas iekšienē skan runas, ka daļa “jauno” ir Āboltiņas atbalstītāji un ka viņi ir pietiekami ērti iekārtoti dažādos darbos, tāpēc neko mainīt negribēs. Citiem vārdiem sakot, atjaunošanās esot vien ilūzija un partija šķelšoties.

 

Protams, vai tas tā notiks un vai no partijas bez jau aizgājušā piecnieka, Smiltēna un viņa diviem domubiedriem, prom ies vēl kāds, rādīs tikai laiks. Problēma jau nav, cik cilvēku aizies – desmit, piecdesmit vai simts. Tāpat problēma nav tajā, vai valdē ir arī gados jaunāki partijas biedri, bet gan domāšanas veidā. Ja partija kļūst par interešu grupu, ja tā tiek uzskatīta par sava veida biznesu un iespēju tikt pie labiem un izdevīgiem darbiem, tad patiesībā tā neatšķiras no daudz mūsu laikrakstā kritizētās Saskaņas un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS). Tāpēc cita partijas priekšsēža ievēlēšana vien neko nevar mainīt, pat, ja viņš no sirds vēlas pārmaiņas un zina, kā to izdarīt. Arī partijas biedriem pārmaiņas jāgrib un ir skaidri jāsaprot, kas ir jāmaina. Teorētiski Vienotība vēl varētu tikt pāri 5 procentu barjērai Saeimas vēlēšanās un var tur iegūt dažas deputātu vietas. Vai tas dos partijai jaunu sparu strādāt? Vai ar dažām vietām partija spēs kaut ko ietekmēt Latvijas polītikā? Šobrīd atbilžu uz šiem jautājumiem nav, pagājušā mēneša reitings ir gaužām zems – vien 3,7 procenti, un pareizo runu teksti kongresā vien neko mainīt nevar.

 

Valdis Dombrovskis, Eiropas Komisijas viceprezidents, savā runā partijas kongresā sacīja: Vienotības vājā puse ir nesaskaņas partijas rindās. Šeit ir svarīgi sajust un nepārkāpt to līniju, kad diskusijas un viedokļu dažādība, kas partijā ar iekšējo demokratiju ir pieļaujami, pāraug nesaskaņās. Iekšējās nesaskaņas rada iespaidu, ka ir aizmirsts tas, kāpēc mēs esam ienākuši polītikā. Gan mūsu vēlētājam, gan arī daudziem partijas ierindas biedriem var rasties iespaids, ka krēslu stumdīšana ir svarīgāka par tiem darbiem, ko gribam paveikt valsts labā. Lieki teikt, ka lielākais drauds šādā situācijā ir tas, ka aizraušanās ar iekšējām cīņām Vienotībai var izrādīties liktenīga. (..) Ja mēs gribam, lai mūsu vēlētāji būtu mums uzticīgi, mums pašiem jābūt uzticīgiem tiem ideāliem, kuŗu dēļ iesaistījāmies Latvijas polītikā. Godīga valsts pārvalde, naudas un oligarchu lomas mazināšana polītikā ir uzstādījumi, ar kuŗiem mēs ienācām polītikā un kas ir aktuāli vēl joprojām.(..) Tomēr jāatceras, ka Vienotībai nav monopola uz uzstādījumu par godīgu valsts pārvaldi. Atkāpjoties no mūsu idejām vai aizmirstot, kādēļ mēs esam polītikā, to aizmirst arī mūsu vēlētājs. Parādās citas polītiskās partijas, kuŗas ir gatavas pārņemt šo uzstādījumu.”

 

Atliek vien piebilst – laiks rādīs, vai Vienotība ir sapratusi, kas notiek un kas tai jādara.