Vienotība krustcelēs – palikt vai aiziet?
Sallija Benfelde    25.07.2017

 

19. augustā partijai Vienotība ieplānots kongress, un šobrīd neskaidrību un minējumu ir vairāk, nekā skaidra nākotnes redzējuma.

 

Šķiet, ka visvairāk skaidrības ir par pašreizējo partijas priekššēdi Andri Piebalgu, kuŗš paziņojis, ka kongresā savu kandidātūru priekšsēža amatā neizvirzīs. Piebalgs nekandidēs arī uz partijas valdi, tomēr turpinās darboties Vienotībā. Viņš arī būtu gatavs startēt nākamā gada Saeimas vēlēšanās, ja partijas biedri aicinās viņu to darīt. Jau iepriekš polītiķis  paudis, ka partijas biedri un atbalstītāji sagaida radikālas pārmaiņas, bet tas nozīmē arī nepieciešamību ievēlēt jaunu partijas vadību. Viņš arī atzina, ka viņa piedāvājums, kandidējot uz priekšsēdētāja matu iepriekšējā, ārkārtas kongresā, neparedzēja radikālas izmaiņas, bet gan bija partijas konsolidācijas plāns, kuŗš tā īsti nav izdevies.

 

Arī Solvita Āboltiņa, frakcijas vadītāja Saeimā, vairākkārt publiski  sacījusi, ka nekandidēs uz partijas vadītājas amatu un varbūt pat negribēs būt partijas valdē. Āboltiņa domājot par aiziešanu no polītikas, jo gribot atgriezties un strādāt Ārlietu ministrijā, kur pirms ievēlēšanas Saeimā vadīja Konsulāro dienestu. Izskanējuši apgalvojumi, ka Āboltiņa būšot vēstniece kādā no Ziemeļvalstīm. 

 

Līdz nesenam laikam kā nākamo partijas priekšsēdi daudzi gribēja redzēt Saeimas deputātu un partijas priekšsēža vietnieku Edvardu Smiltēnu, un viņš arī bija piekritis kandidēt partijas vadītāja amatam. Taču tad Smiltēns paziņoja, ka partijas priekšsēdim būtu jāvada arī Saeimas frakcija. Āboltiņa vēlmi atdot savu amatu kollēgam nepauda, arī frakcija vēl to nav darījusi, bet Smiltēns paziņoja, ka domā arī par aiziešanu no partijas, jo tajā vajadzīgas pārmaiņas un jaunas sejas. Viņaprāt, ar cita partijas priekšsēža ievēlēšanu vien nepietiek, ja grib glābt un atjaunot partiju.

 

Turklāt “kroni” visam uzlika nesenais piecu Vienotības biedru paziņojums, ka viņi izstājas no partijas, kaut arī frakcijā vēl paliek. Proti, no partijas ir aizgājuši pieci Saeimas deputāti: Ints Dālderis, Ilze Viņķele, Lolita Čigāne, Andrejs Judins un Aleksejs Loskutovs. Viņuprāt, Vienotība vairs nav tā partija, kuŗā viņi savulaik iestājās un kuŗa bija par taisnīgumu, tiesiskumu un pret korupciju. Iespējams, viņi pievienosies jaunam polītiskajam spēkam, par kuŗu Latvijas vēlētāji jau būs uzzinājuši vairāk pirms laika, kad mūsu lasītāji saņems savu laikrakstu.

 

Jāpiebilst, ka patiesībā neviens partijas biedrs tā īsti neiebilst apgalvojumam, ka partijā valda nesaskaņas un spriedze un ka īsta līdera tai vairs nav.

 

Vienotība, protams, ir valdošajā koalicijā un tai joprojām tajā ir ietekme, tomēr kopumā partija ir zaudējusi krietnu daļu savas ietekmes un populāritātes. Kāpēc tā noticis? Ne tikai deputāti, kuŗi no partijas izstājās, teic, ka Vienotība no citiem sākusi prasīt to, ko pati nepilda. Kā viens no spilgtākajiem piemēriem un pirmais solis lejup pa tiesiskuma kāpnēm tiek minēts skandals ar Saeimas deputātu Dzintaru Zaķi, kuŗrš pamanījās sev nopirkt auto, izvairoties no PVN (pievienotās vērtības nodokļa) maksas 8800  eiro apmērā. Tā laika partijas vadītājas Solvitas Āboltiņas nostāja bija visai izvairīga, partija laipoja, Zaķis nodokli beidzot samaksāja, bet bija skaidrs, ka uz partijas priekšēdes pietuvinātajiem likumi un tikumi neattiecas.

 

Kad pēc 12. Saeimas vēlēšanām izrādījās, ka vēlētāji diezgan vienprātīgi Āboltiņu no saraksta ir izsvītrojuši un viņa Saeimā nav iekļuvusi, pēkšņi viens no ievēlētajiem deputātiem nolika mandātu un it kā aizbrauca strādāt uz ārzemēm ļoti labā darbā. Vēlāk gan izrādījās, ka stāsts par īpašo darba piedāvājumu ārzemēs pasaka vien bijusi, bet Āboltiņa Saeimā tomēr tika un kļuva par frakcijas vadītāju. Protams, vēlētāju simpātijas pret partiju tas nevairoja. Tāpat nepamanīts nepalika arī tas, ka patiesībā jau iepriekšējo premjeri Laimdotu Straujumu no amata nodabūt  nost palīdzēja partija pati, bet tad izrādījās, ka vēlētāju augošā nepatika pret partijas līderi bija tik liela, ka Āboltiņa paziņoja – viņa nekandidēs uz premjēra amatu. Dubultmorāles un dažādu intrigu uzskaitījumu varēru turpināt, un tas, ka Āboltiņa vairs nevada partiju, nenozīmē, ka viņas ietekme un viņai pietuvināto atbalsts ir samazinājies. Ne velti nereti izskan ironiskas piezīmes par to, ka Solvita Āboltiņa ir pati savas partijas kapracis.

 

Lai kā arī būtu, inteliģentajam un mierīgajam Andrim Piebalgam irstošo partiju sapurināt un atjaunot nav izdevies. Solvita Āboltiņa no partijas aizies, kaut arī līdz pēdējam brīdim, acīmredzot, nevienu amatu Saeimā atstāt negrasās. Bet Edvards Smiltēns ir sapratis, ka vai nu viņam ir iespēja mēģināt partiju radikāli pārmainīt un atjaunot, vai arī nav vērts turpināt tās agoniju. Citu līderu partijā nav – vismaz redzami viņi nav. Teorētiski partija vēl var sevi izglābt, bet praktiski tas ir maz ticams. Vienotības beigas var kļūt par nopietnu zaudējumu valsts tālākajā ceļā. Šī partija tomēr bija un ir prognozējama ārpolītikas un drošības jautājumos, patiesībā tā šobrīd ir vienīgā Saeimas partija ar skaidru rietumniecisko vērtību orientāciju lielajos jautājumos, jo pārējās partijas, slēpjoties aiz tautiskuma maskas, vairāk vai mazāk danco pašas ap savu labumu.

 

Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) vadītā valdība ar nodokļu un veselības aprūpes reformu ir spoži sevi parādījusi kā nejēgas vai arī korporatīvo interešu bīdītāju. Publiskotās „oligarchu sarunas” apliecinājušas, ka ZZS nav mazāk bīstama partija par Saskaņu, ar kuŗu tā jau sen draudzējas pagaldē. Nacionālā apvienība (NA), it sevišķi pēc augošajām nepatikšanām ar daudz pieminēto maksātnespējas administrāciju (kriminālprocesi un tiesu darbi) un laipošanu tiesiskas valsts jautājumos, ik pa laikam izceļas vien ar kādu tautisku lozungu, bet ar darbiem iet tā kā iet. Vārdu sakot, kaut arī par Vienotību šobrīd nav daudz laba, ko teikt, purvājā, kas saucas Saeima, šī partija tomēr izrāda veselo saprātu un domātspēju daudzos minētajos jautājumos. Laiks rādīs, vai jācer tikai uz jauniem polītiskajiem spēkiem, vai arī Vienotība spēs atjaunoties.