Vēsture joprojām atgriežas
Sallija Benfelde    09.06.2020

 

 

Rasisma atainojums ASV dzīvojušā latviešu mākslinieka Aleksandra Karpova darbos gandrīz pirms piecdesmit gadiem ir kā pagātnes liecība

 

Aleksandrs Karpovs piedzima 1953. gada 21. martā Demoinā, Aiovas štatā, ģimenē, kurā latviešu valoda un kultūra bija pirmajā vietā, un viņa dzīve un māksla bija stāsts par cīņu pret ļaunumu, vienaldzību un genocīdu.

 

Mātei Lūcijai bija laimējies izbēgt no Staļina genocīda, kas skāra viņas ģimeni pirmās masu deportācijas laikā 1941. gada 14. jūnijā, kad viņas tēvs un māte (Justyns un Stefanija Volonts) no Līvāniem tika izsūtīti uz Sibiriju. Lūcijas dzīves traģēdija nebeidzās Latvijā. Aleksandra tēvs Anatolijs Karpovs, kuŗu Lūcija satika un ar kuŗu apprecējās Fuldas nometnē Vācijā 1946. gadā, pēc deviņiem gadiem aizgāja no ģimenes jaunākas sievietes dēļ. Lūcija tika pamesta nabadzībā, ar nepilnīgām angļu valodas zināšanām un trīs zēniem, ko barot un audzināt vienai pašai Amerikā. Bērni savu tēvu nekad vairs nesatika. Aleksandra māte nomira 1965. gadā, un Aleksandra dzīve pēc mātes nāves nebija viegla. Viņš bija zaudējis māti un nošķirts no brāļiem 13 gadu vecumā, pēc tam dzīvojot piecās dažādās audžuģimenēs, līdz ieguva patstāvību, kad viņam palika 18 gadi. Šie zaudējumi un nabadzības pieredze Amerikā spēcīgi iespaidoja Aleksandru uzsākt sociālā reālisma mākslinieka karjeru, speciālizējoties grafikā (litografijā un ofortā). Lai segtu studiju maksu un mazinātu ciešanas Amerikā, Aleksandrs 20 gadus strādāja par sanitāru valsts slimnīcā, ik dienas saskaroties ar trūcīgākajiem Minesotas iemītniekiem. „Strādājot tur, es sapratu, cik slima Amerikas sabiedrība ir kļuvusi. Skats uz nabadzības upuŗiem, fiziskā stāvokļa pasliktināšanās, ko nabadzība izraisīja, lika man ieraudzīt šīs sabiedrības lielo netaisnību, vēlāk rakstīja Aleksandrs. „Es pieredzēju sekas Reigana valdības vienaldzībai pret trūcīgo ciešanām. Slimo un ievainoto skaits uzņemšanas nodaļā palielinājās nepārtraukti. Manas dusmas auga, saprotot, ka ārstēju vien netaisnīgas sabiedrības grieztās brūces, nevis tās cēloni. Sapratu, ka mākslinieka talants ir mans spēcīgākais ierocis, lai uzsāktu īstas pārmaiņas, un 1986. gadā ar jaunu sparu un apņēmību atgriezos pie mākslas.”

 

No 1986. līdz 1990. gadam līdzās provocējošiem darbiem Aleksandra daiļradē ienāca romantisms – tapa skaisto pilsētu Rīgas, Cēsu, Rēzeknes un Daugavpils grafikas. Viens no šo darbu uzdevumiem bija pavēstīt amerikāņu publikai par Latvijas eksistenci. Tas īpaši būtiski kļuva 1988. gadā, kad Latvijā sākās Atmoda.

 

Aleksandrs uzskatīja, ka galvenais polītiskais šķērslis brīvu un demokratisku sabiedrību dzīvei un attīstībai šai pasaulē ir fašisms: „Brūnie vai sarkanie fašisti, – ar viņu noziegumiem pret cilvēci tie neizbēgs no maniem attēliem.”

 

1990. gadā Aleksandrs ar izcilību pabeidza bakalaura programmu tēlotājmākslā Minesotas universitātē. 1991. gadā viņš no ASV pārcēlās uz Latviju, kur turpināja māksliniecisko izglītību. 1993. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā Aleksandrs ieguva maģistra gradu mākslās. Pēc akadēmijas absolvēšanas mākslinieks bija pasniedzējs Rēzeknes Mākslas kolledžā. 

 

Savās atmiņās Aleksandra brālis Konstantīns par viņa dzīvi Latvijā raksta:” Viņš radīja vizuālas liecības, lai patiesība nekad netiktu aizmirsta un vēsture apsūdzētu genocīda vaininiekus. Viņš arī piedalījās demonstrācijās un laikrakstos publicēja savus darbus, kas atklāja padomju zvērības, tādējādi riskēdams ar savu dzīvību, atbalstot latviešu centienus atbrīvoties no okupantiem. Viņš tika piekauts un ar smadzeņu satricinājumu nonāca slimnīcā divas reizes. Uzbrucēji bija, viņa vārdiem, „sarkanie fašisti”. Mēnesi pirms savas nāves Aleksandrs man atsūtīja vēstuli, jokojot, ka viņam vajadzētu atstāt pilsētu, jo vietējie krievi Rēzeknē pēc viņa mākslas darbu izstādes naktīs dauzot durvis un kliedzot nāves draudus”.

 

1994. gada 22. martā Aleksandrs tika atrasts miris koridorā blakus viņa istabai. Aleksandrs Karpovs, Latvijas patriots, tika apglabāts ar Latvijas karogu pārklātā zārkā. 

 

Gleznotāja un izstāžu kuratore Lelde Kalmīte atceras, kā iepazinās ar Aleksandru un viņa darbiem: “1993. gadā savas pirmās vizītes laikā Latvijā kopā ar mākslinieci Ilgu Reke, ar kuŗu es piedalījos mūsu darbu izstādē Rīgā un Limbažos, satiku Aleksandru Karpovu. Mēs apmeklējām viņa Rīgas studiju (viņš studēja Latvijas Mākslas akadēmijā, pēc tam, kad ieguva BFA gradu Minesotas Universitātē). Karpova ofortā, kuŗu tajā laikā iegādājos, ar virsrakstu “Vismaz 999 999 pārāk daudz” ir attēlots Sarkanās armijas kaŗavīrs skeleta formā, ar kalašņikova automātu un noliecies pret ēku Vecrīgā ar baltu žurku uz pleca. Iela parasto bruģakmeņu vietā noklāta ar žurkām. Daudzus gadus vēlāk es satiku Aleksandra brāli Konstantīnu, kuŗš strādāja pie sava brāļa mākslas saglabāšanas. Pilna Aleksandra izdruku kollekcija tiek glabāta Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs (PLMC), un šogad tā tiek prezentēta kā pirmā PLMC 2020 sezonas izstāde.

 

Nav viegli apskatīt šos attēlus, kas dokumentē “sarkano fašistu” cietsirdību un vardarbību, tā Aleksandrs sauca padomju pārstāvjus, kuŗi iebruka un okupēja Latviju pusgadsimta gaŗumā. Bet ir svarīgi zināt, ka Karpova agrākais darbs Amerikas Savienotajās Valstīs tikpat spēcīgi nosoda amerikāņu nežēlību un rasismu. Tātad no polītiskā viedokļa Karpovs bija pilnīgi konsekvents. Viņš izmantoja mākslu kā ieroci pret sociālo netaisnību visur, kur tā pastāvēja”.

 

Par Pasaules latviešu mākslas centrā (PLMC) Cēsīs sagatavoto Aleksandra Karpova izstādi, kas būs skatāma šogad, PLMC direktors Kārlis Kanderovskis skaidro, ka vīrusa krizes dēļ tās atklāšanas datums pagaidām vēl nav zināms, un aicina sekot informācijai par izstādes atklāšanu.