Veselības aprūpe bez veselības
Sallija Benfelde    06.12.2016

 

Ziņai par bijušā valsts prezidenta Valda Zatlera sacīto saistībā ar veselības aprūpes reformu bija satraucošs virsraksts: “Zatlers televīzijā biedē Latvijas iedzīvotājus”. Vai tiešām bijušais polītiķis pateicis ko tādu, kas varētu biedēt vairāk par, piemēram, NATO ģenerālsekretāra Stoltenberga sacīto, ka Krievijas dēļ paaugstinātā gatavībā ir simtiem tūkstošu NATO kaŗavīru?

 

Izrādās, Zatlers runājis par veselības aprūpi Latvijā un to, ko dēvē par šīs aprūpes reformu, sakot, ka, nesakārtojot veselības aprūpes sistēmu, Latviju sagaida plaši sociāli nemieri. Pašlaik ir izveidojusies situācija, kuŗā daļa cilvēku nevar saņemt medicīnas aprūpi. Savukārt vēl citi pagaidām to var nopirkt. Zatlers uzsvēra, ka tas nav labi ne valstij, ne sabiedrībai. Nākamais solis esot pāriet uz privātu medicīnu, un tas esot piecu gadu jautājums.

 

Patiesībā Latvijā laikam nav nevienas amatpersonas, kuŗa nebūtu atzinusi, ka veselības aprūpes sistēma ir uz sabrukuma robežas, ka situācija ir katastrofāla un ka steidzīgi kaut kas jādara. Eļļu ugunij vēl pielējis Pasaules Bankas pētījums, par kuŗu samaksāta barga nauda no Eiropas fonda līdzekļiem – 1,4 miljoni eiro. Tiesa gan, var strīdēties, cik objektīvs ir šis pētījums, un jāteic, ka dažādas medicīnas darbinieku organizācijas jau ir paudušas, ka šis pētījums nav kvalitātīvs. Neiedziļinoties šajā pētījumā, gan jāteic, ka,  manuprāt,  problēmu radījusi teorētiskā pieeja daudzos jautājumos, proti, uz konkrētu iedzīvotāju skaitu jābūt noteiktam ārstu, slimnīcu, gultasvietu un tamlīdzīgam skaitam.

 

Protams, šādi skaitļi parasti ir prakses un pieredzes pamatoti un diez vai var apšaubīt, piemēram, atzinumu, ka daudzās novadu un reģionālajās slimnīcās veikto operāciju un citu manipulāciju kvalitāte ir zemāka nekā lielajās slimnīcās, jo ārstiem ir mazāk ļoti smago gadījumu, tātad arī mazāk pieredzes nekā tajās slimnīcās, kuŗās nonāk pacienti no visas Latvijas.

 

Diemžēl Latvijā lielākā iedzīvotāju daļa nav turīga, bet veselības aprūpes financējums ir viens no zemākajiem visā Eiropas Savienībā. Reālitātē tas nozīmē, ka pacients stāv ļoti gaŗās rindās uz konsultācijām un izmeklējumiem, ko pilnībā vai daļēji apmaksā valsts. Nokļūšana citā pilsētā pie ārsta bieži vien kļūst neiespējama, jo savas automašīnas nav, naudas biļetēm sabiedriskajā transportā arī nav tik daudz, cik vajadzētu, un daudzviet laukos sabiedriskā transporta nemaz nav vai arī ir pāris reisu dienā. Tādēļ veselības aprūpes pieejamība sarūk ar katru mēnesi un pie daudziem ārstiem rinda ir jāgaida pat pusgadu un ilgāk. Gadījumi, kad cilvēks tā arī nesagaida rindu un nomirst, pirms tiek pie ārsta, Latvijā nemaz tik reti nav.

 

Tiesa, ja ir nauda un pacients var samaksāt pakalpojuma pilno cenu,  pie diagnozes un ārstēšanas var tikt ļoti ātri. Gan jāteic, ka arī maksas pakalpojumu rindas kļūst mazliet garākas, jo daudzi atdod pēdējo naudiņu, lai tikai varētu tikt pie ārsta un veikt vajadzīgos izmeklējumus. Šķiet, ka visskarbākā situācija ir onkoloģijā, kur mēnešiem ilga gaidīšana nozīmē gandrīz drošu nāvi. Bēdīga ir arī jaundzimušo un dzemdētāju nāves statistika, kurā Latvija ieņem pirmās vietas Eiropā.

 

Tātad, pārāk mazs financējums no valsts, iedzīvotāji ir cilvēki ar nelieliem ieņēmumiem un pensijām,  un rezultātā veselības aprūpe ir kļuvusi par turīgo cilvēku privilēģiju.

 

Ko darīs jaunā veselības ministre Anda Čakša, kurai tagad nākas “izstrēbt” visu iepriekšējos gados darīto un neizdarīto?  Tika solīta kārtējā reforma, tika spriests par veselības aprūpes financēšanu, bet beigu beigās reforma neko īpaši neatšķiras no tā, kas jau ir. Tiesa, no valsts budžeta ir izdevies izdabūt papildu financējumu, kas gan ir nepietiekams. Teorētiski papildus valsts veselības apdrošināšanai  varētu ieviest veselības apdrošināšanas sistēmu, kuŗā maksātāji būtu iedzīvotāji, bet šī ideja vienmēr atduras pret iedzīvotāju plānajiem maciņiem. Tādēļ esošā nauda atkal tiek pārdalīta, cenšoties panākt tās racionālāku izlietojumu. Tiek dota “zaļā gaisma” onkoloģijā, paredzot, ka pacientiem, kuriem ir aizdomas par vēzi, izmeklējumi, lai tiktu pie diagnozes, ir ārpus kārtas.

 

Uz “zaļo gaismu” ārstēšanai ārpus rindas gan vēl jāgaida, tas būšot nākamais solis iecerētajā “zaļās gaismas koridorā”. Turklāt, izrādās, ka pacientiem, kuŗiem ir recidīvs, tātad vēzis parādās atkārtoti, “zaļā gaisma” nav domāta... Naudas taupīšanas nolūkos iecerēta vairāku vietējo slimnīcu pārprofilēšana, kas iedzīvotājos jau izraisījusi šausmas un izmisumu, jo daudzviet praktiski tas nozīmētu gandrīz pilnīgu veselības aprūpes pakalpojumu nepieejamību. Veselības ministrijas (VM) plānos ir slimnīcas Latvijā iedalīt piecos līmeņos atkarībā no speciālistu skaita, sniegtajiem pakalpojumiem, aprīkojuma un citiem kritērijiem. Ministrija sola, ka jebkura veida reformas slimnīcu tīklā Latvijā spēkā varētu stāties, ātrākais, 2019. gadā. Skaidrības nav arī ar neatliekamo medicīnisko palīdzību jeb “ātro palīdzību”, kā to cilvēki dēvē. Ministre nesen intervijās klāstīja, ka to var saukt tikai tad, ja dzīvība ir apdraudēta.

 

Chroniskajiem slimniekiem vai sāpju gadījumos jāvēršas pie ģimenes ārsta vai arī pa tālruni tiks doti padomi. Pretējā gadījumā par “ātro” izsaukumu nāksies maksāt vai arī izsaukums tiks atteikts. No vienas puses, tas ir saprotami, jo ne jau visas veselības problēmas risināmas “ātrajiem”. No otras puses, pēkšņu sāpju gadījumā, kad tās tiek vērtētas, kā dzīvību neapdraudošas,  ne vienmēr cilvēks spēj nokļūt līdz savam ģimenes ārstam vai aiziet uz aptieku pēc kādas pretsāpju tabletītes. Kāds nesens TV sižets stāstīja par gados vecāku, vientuļu sievieti, kuŗa izveseļojusies pēc insulta, lieto zāles un viss it kā ir kārtībā. Pēkšņas, stipras un ilgstošas sāpes kājās, kas neļāva vairs nekur aiziet, lika kundzei zvanīt “ātrajiem”, kur izsaukumu atteica un deva padomu vērsties pie ģimenes ārsta. Veselības ministre šo sižetu komentēja, sakot, ka tiešām šādos gadījumos jāvēršas pie ģimenes ārsta vai jāzvana uz ģimenes ārstu dežūrtelefonu, lai saņemtu padomu.

 

Līdzīgi esot ar chroniskajiem slimniekiem. Ministres izpratne par šo jautājumu šķita pavisam savāda – vai hroniskam sirds slimniekam, kurš lieto zāles, pēkšņi nevar sākties kādas veselības problēmas, kurām esošās zāles nelīdz, padomi pa tālruni arī ne, bet līdz ģimenes ārstam vairs nav spēka nokļūt!? Turklāt, ko akūtā situācijā var darīt ģimenes ārsts? Uzrakstīt recepti, lai slimnieks dodas uz aptieku? Vai slimnieks vispār nokļūs līdz aptiekai?

 

Skaidrs, ka ministre cenšas plāno naudas maciņu sadalīt tā, lai visiem kaut kas tiktu. Tomēr izskatās, ka ministre, tāpat kā daudzi ministrijas ierēdņi un arī Pasaules Bankas  pētnieki,  lielā mērā dzīvo citā ‒ teorētiskā ‒ pasaulē, kur cilvēki un viņu dzīvības ir tikai skaitļi un procenti tabulās.

 

Turklāt gandrīz nemaz netiek runāts par mediķu attieksmi pret pacientiem. Vairāki pēdējā laika gadījumi ar bērniem Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā liek domāt, ka kaut kas nemaz nav kārtībā ne tikai ar veselības aprūpes financējumu, bet arī arī ārstu attieksmi. Bērns, kuru “ātrie” atved uz slimnīcu ar akūtu apendicītu, dienu vai divas tiek turēts palātā, bērnam kļūst aizvien sliktāk, bet viņu neoperē, tikai dod zāles, līdz apendicīts plīst un nākas glābt viņa dzīvību. Ārsti uzskata, ka viss ir kārtībā, ka viņi ir ievērojuši “vadlīnijas”, jo vispirms esot jāārstē ar zālēm. Iespējams, ka naudas taupīšanas nolūkos tiešām ir tādas “vadlīnijas”, jo zāles maksā mazāk nekā operācija. Tas, ka vēlāk operācijas bija daudz ilgākas un sarežģītākas, tas, ka bērnu dzīvība bija mata galā un ka ilgā ārstēšanās pēc tam maksāja  ne tikai valsts naudu, bet arī ietekmēja bērnu psihi, acīmredzot nav svarīgi. Līdzīgi gadījumi, kad ar “ātrajiem” atvestu pacientu pēc pāris stundām izraksta no slimnīcas, bet vēl pēc dažām stundām viņš nomirst, jo, izrādās, bijis infarkts vai insults, ir arī citās slimnīcās, un ārsti vēl ne reizi nav atzinuši, ka būtu vainojami pacienta nāvē.

 

Šķiet, vistraģiskākā visā šajā “veselības reformā” šogad ir 25 gadus vecās Baibas Barones nāve. Baiba slimoja ar ļoti retu aknu slimību, un viņu glābt varēja tikai aknu transplantācija. Baibas ģimene noticēja Veselības ministrijas solītajam un visos dokumentos ierakstītajam, ka valsts aknu transplantāciju apmaksās no budžeta, sākot no šī gada 1. jūlija. Trīs dienas pirms šī datuma dokumentos tika izdarīti grozījumi un budžeta financējums pārlikts uz visai tālu nākotni, 2018. gada 1. janvāri. Baibas ģimenei, protams, nebija 50 tūkstošu eiro, lai samaksātu par operāciju Igaunijā, Tartu, bet viņas veselība strauji pasliktinājās. Sākās ziedojumu vākšanas kampaņa, cilvēki saziedoja vajadzīgo naudas summu, un Baibu aizveda uz Tartu, ielika pacientu sarakstā, kas gaida rindā uz aknu pārstādīšanu. Pagāja vairāki mēneši, izrādījās, ka par gaidīšanas laiku klīnikas intensīvās terapijas nodaļā rēķins jau ir 100 tūkstoši eiro, bet Baiba kļuva aizvien vārgāka. Nauda rēķinam tika atrasta – starp citu, arī no cilvēku saziedotas naudas.  Tika sagaidīts donors, un 22. novembrī tika veikta operācija. Tā kā Baibas stāvoklis jau bija ļoti smags, pēc operācijas tas nekļuva labāks, mediķi 10 dienas cīnījās par viņas dzīvību. 2. decembrī Latviju sasniedza skumjā vēsts ‒ Baiba mirusi.

 

Jāpiebilst, ka, nesagaidot donoru, Tartu klīnikā nomira Latvijas iedzīvotājs Leonīds Pahomovs, kuŗam naudu aknu transplantācijai arī  saziedoja līdzcilvēki. No trīs Latvijas iedzīvotājiem, kuŗi Tartu gaidīja steidzamajā rindā, ir izdzīvojis tikai jauns puisis Austris Augusts, kuŗa veselības stāvoklis bija labāks nekā Baibai un kuŗa vecāki  nenoticēja valstij un sāka ziedojumu vākšanu ātrāk. Puisim operācija ir izdevusies, viņš atlabst un igauņu ārsti domā, ka viss būs labi.

 

Patiesībā jāteic, ka Baibu un daudzus citus nenogalināja slimība, bet valsts meli. Tādēļ Latvijas veselības aprūpei vajadzīgs ne tikai financējums, bet arī attieksmes maiņa pret cilvēkiem.