Vecais un jaunais gads
Sallija Benfelde    30.12.2014

 

Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS decembrī veiktā aptauja liecina: 45 procenti Latvijas iedzīvotāju paredz, ka viņiem personīgi 2015. gads būs labāks par iepriekšējo gadu, bet 31 procents aptaujāto domā, ka arī Latvijai  nākamais gads būs labāks par 2014. gadu. Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju (48 procenti) uzskata, ka 2014. gads ir bijis tāds pats kā 2013. gads. Protams, vērtējumi atšķiras, jo atšķirīgi ir arī katra cilvēka labas dzīves kritēriji, bet priecē tas, ka var sacīt – mēs tomēr esam optimisti.

 

Aizvadītais gads patiesi ir bijis Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas, Pasaules koŗu olimpiadas, Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas gads Latvijā, mūsu sportistu sasniegumu gads Olimpiskajās spēlēs un vēl daudzu izcilu un spožu notikumu gads mākslā un sportā.  Polītikā viss nav bijis tik vienkārši – ir notikušas Eiropas Parlamenta un 12. Saeimas vēlēšanas, polītikā ir ienākuši cilvēki, kuŗi līdz šim tajā nav iesaistījušies un kuŗus jau tagad varam vērtēt ļoti dažādi un pretrunīgi, un diemžēl ne vienmēr ar labiem vārdiem.

 

Neapšaubāmi, tāpat kā Eiropā un arī pasaulē, Latvijas polītiku visvairāk ir ietekmējusi Krievijas agresija un atteikšanās no civilizētas un demokratiskas pasaules pieņemtās dzīves kārtības. Ir skaidrs arī tas, ka Latvijai 2015. gadā nozīmīga būs prezidentūra Eiropas Savienībā un drošības jautājumi, arī Valsts prezidenta vēlēšanas Saeimā un vēl dažu augstu amatpersonu pārvēlēšana vai jaunu ievēlēšana. Kā zināms, Latvijas pilsoņi sapņo par tautas vēlētu prezidentu, cerot, ka tā dzīve kļūtu labāka un godīgāka, arī daudzi Saeimas deputāti gribētu mainīt Satversmi un piešķirt Valsts prezidentam ne tikai tautas vēlēta prezidenta godu, bet arī  paplašināt  viņa pilnvaras. Manuprāt, bīstama ir tendence, kuŗa pamazām parādās publiskajā telpā – apgalvot, ka Saeimas atlaišana 2011. gadā ir bijis valsts apvērsums un ka tagad, laimīgā kārtā, atbrīvojamies no sekām, ko izraisījusi 10. Saeimas atlaišana un 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanas.

 

Patiesībā tas ir mēģinājums atgriezties pie „vecās kārtības” un vērtībām, kad atsevišķu personu un partiju intereses bija pats galvenais, bet valsts un tās iedzīvotāji – tikai līdzeklis savu mērķu sasniegšanai. Tas, ka ir pieaugusi Ventspils „cara” Aivara Lemberga ietekme Latvijas polītikā, ir acīmredzami. Izskatās, ka arī Valsts prezidents atkal ir atcerējies Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS) – partiju, no kuŗas savulaik tika ievēlēts Saeimā. Sākoties Ukrainas krizei, mūsu Valsts prezidenta nostāja brīžiem bija nekāda un bija sajūta, ka Latvijas ārpolītika un Valsts prezidents ir divas dažādas pasaules.

 

Pēc visai skarbas kritikas, ar ko Prezidentam nācās publiski saskarties un publiskās vēstules 2014. gada martā, kuŗu bija parakstījuši  daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, Prezidenta nostāja nedaudz mainījās un izskatījās, ka Andris Bērziņš beidzot ir sapratis, kāda ir Latvijas ārpolītika un ieklausās arī Latvijas Ārlietu ministrijas sacītajā. Domāju, ka ir vērts atgādināt vismaz dažas atklātajā vēstulē rakstītās rindas:

 

Mēs jūtamies vīlušies savos vēlētajos pārstāvjos un to izraudzītajā prezidentā. Mūs dziļi aizvaino Valsts prezidenta Andŗa Bērziņa nespēja formulēt savu viedokli situācijā, kuŗas sekas vistiešākajā veidā skar arī mūsu valsti. (..) Mēs pieprasām, lai Valsts prezidents Andris Bērziņš un mūsu vēlētie pārstāvji Saeimā skaidri, nepārprotami un visplašākajai sabiedrībai saprotami pauž savu nostāju ne tikai pret notikumiem Ukrainā un tās likumīgajā sastāvdaļā, autonomajā Krimas apgabalā, kas ir Krimas tatāru dzimtene un vienīgās mājas, bet arī pret notikumiem Kremlī, kur vara ir pāraugusi autoritārā diktātūrā. (..)

 

Uzreiz jāteic, ka pašlaik Andris Bērziņš gan apgalvo, ka vēl neesot domājis par to, vai grib kandidēt uz vēl vienu prezidenta amata pilnvaru laiku, bet ir redzams, ka viņš labprāt to darītu, bet paziņos par to vien tad, ja būs drošs par Saeimas atbalstu. Savukārt 12. Saeimas deputāti vairās atklāti par to runāt, tikai ZZS apgalvo, ka ja vien Andris Bērziņš to gribēs, partijas atbalsts viņam būs. Protams, atbalstu Putinam Saeimas deputāti nepauž, vien reizēm runā par ekonomiku, kas cieš no sankcijām pret Krieviju un reizēm, it sevišķi Saskaņa, mēģina laipot starp polītiku un ekonomiku. Tikmēr Valsts prezidents atkal atgriežas pie iepriekšējās retorikas, kuŗa šobrīd izskatās saskaņota ar tiem, kas domā tikai par peļņu un nevis par neatkarību.

 

Manuprāt, šo nostāju labi raksturo citāts no nesenās Valsts prezidenta intervijas laikrakstā Diena. Intervētāji vaicā, kādai būtu jābūt Latvijas amatpersonu polītikai attiecībās ar Krieviju? Valsts prezidenta atbilde ir nepārprotama: „Attiecībās ar Krieviju mūsu vienīgais ierocis ir diplomātija. Kādi vēl varianti? Būvēt Berlīnes mūri? Bet tas arī reiz tika sagrauts. Ja mēs 90. gadā spējām atrast mierīgu risinājumu, kad situācija bija daudz smagāka, domāju, ka tagad viss ir daudz vienkāršāk izdarāms. Tikai - nevis pagriežot muguru, bet runājot. Jāsaprot, ka priekšvēlēšanu laiks ir beidzies. Ja skatāmies uz pasauli globāli, es vienmēr atceros Šimona Peresa teikto, ka valdību loma arvien samazinās un droši, ka samazināsies arī turpmāk; pasauli arvien vairāk vada lielais bizness. Ja kāds domā, ka to varēs apturēt, jāsaprot, ka tas neizdosies.”

 

Ar vārdu sakot, galvenais ir biznesa intereses un pārējam nav lielas nozīmes. Interesanti būtu uzzināt, ko Prezidents saprot ar vārdu „diplomātija”? Piekāpšanos un piekrišanu visam, ko grib un dara Putins? Ne Latvija, nedz kāda cita NATO vai Eiropas Savienības valsts negrasās sākt karu ar Krieviju vai uzspiest savu gribu, gluži otrādi – vienīgais, ko šīs valstis vēlas, ir lai Krievija ievērotu pašas parakstītus starptautiskus līgumus un ievērotu katras valsts tiesības pašai izvēlēties sadarbības partneŗus. Diplomātija, sadarbība un labas attiecības Putina izpratnē ir ļaut Krievijai darīt visu, kas ienāk prātā, neievērot nekādas civilizētās pasaules normas. Vai tiešām Valsts prezidents domā, ka ar piekāpību varēsim Kremli pielabināt? 

 

Austrumeiropas polītikas pētījumu centra pētnieks Rinalds Gulbis skaidro, ka tā nav atklāta kaŗadarbība, pret ko NATO vai citas valstis varētu vērsties: „Tas ir tas, ko mēs saucam par hibrīdkaru. Un arī mums tam ir jābūt gataviem. Viena no hibrīdkara pirmajām fazēm ir aktīvi izvērsta informātīvā kampaņa jeb, kā mēs to saucam, informācijas kaŗš pret kādu trešo valsti,” saka pētnieks un atgādina, ka svarīga ne tik daudz ir militārās technikas iegāde, bet tas, cik ļoti mēs esam gatavi stiprināt savu plašsaziņas līdzekļu  kapacitāti, savu informātīvo telpu, lai sniegtu visaptverošu un visu sabiedrību uzrunājošu vēstījumu.

 

Jāpiebilst, ka hibrīdkaŗš, par kuŗu pēdējā laikā tik daudz tiek runāts, ir savas ideoloģijas izplatīšana svešā territorijā, dažādu pretošanās kustību un shemu radīšana, iesūtot savus instruktorus un polītologus, kā arī izmantojot tos, kas jau ir uz vietas. Gatavība piekāpties, lai tikai ekonomika gūtu lielāku peļņu, runas publiskajā telpā par to, ka jāatrod kopīga valoda ar valsti, kas piekopj agresīvu diktātūru, tikai stiprina Krieviju šajā hibrīdkaŗā. Tāpēc, nezaudējot optimismu un pašcieņu, 2015. gadā mums skaidri jāzina, vai esam gatavi maksāt par savu brīvību un neatkarību.