Varēja būt sliktāk
Kārlis Streips    07.10.2014

 

12. Saeimas vēlēšanas nu ir notikušas, un, pirms runājam par to, kas šķiet ne īpaši pozitīvs, paraudzīsimies uz to, kas ir nudien apsveicams. Rakstu brīdī, kad  gluži visas balsis vēl nav saskaitītas, lai gan pagaidām informācijas nav vienīgi no dažiem ārvalstu iecirkņiem. Manā dzimtajā Čikāgā nobalsojuši 275 Latvijas pilsoņi, lielākoties par Vienotību. Labs rādītājs.

 

Tātad - pirmkārt, kārtējo reizi Latvijas vēlētāji iedevuši kurvīti tām partijām un partiju apvienībām, kuŗas nekādi nav varējušas  ļaudis pārliecināt par savu nopietnību vai saviem plāniem. It īpaši tas sakāms par kādreiz pat ļoti pazīstamiem polītiķiem, kuŗi šoruden cerēja atgriezties Saeimā, bet kuŗiem nekas nesanāca. Runa ir par kādreizējo visai ekscentrisko Einaru Repši, kam ne pēdīgi  neizdevās vēlētājiem iestāstīt, ka Latvijai būtu jākļūst par Singapūru. Vēl vairāk tas sakāms par tā dēvēto bijušo premjērministru partiju. Tas bija kārtējais allaž hiperaktīvā Aināra Šlesera jaunākais projekts, bet vēlētāji acīmredzot  tomēr nevēlējās piedzīvot atgriežamies tādus cilvēkus kā Aigars Kalvītis, kas bija pie valsts stūres tad, kad valdība Latviju un tās tautsaimniecību iestūrēja pa tiešo ļoti dziļā grāvī.

 

Tāpat nekas nesanāca sīkākajām no sīkpartijām.  Iespējams, daudzi vēlētāji pat nepamanīja, ka šajās vēlēšanās piedalās partijas ar nosaukumu Suverēnitāte (0,11 procenti balsu), Brīvība (0,19%),  Izaugsme (0,17%). Mazliet žēl ir kādreizējā tieslietu ministra Jāņa Bordāna veidotās Jauno konservātīvo partijas, jo J. Bordāns bija viens no sakarīgākajiem ministriem aizejošajā valdībā, bet acīmredzot pārrēķinājās, uzticoties savam personiskajam šarmam, jo JKP ieguva tikai 0,69 procentus balsu.

 

Vēl pozitīvā katēgorijā ierindojams fakts, ka Kremļa labās draudzenes Tatjanas Ždanokas Latvijas Krievu savienība palika kandidātos ar tikai 1,59 procentiem balsu. Pirms vēlēšanām daudz tika runāts par to, ka šāda radikāla spēka līdzjutēji savas simpatijas sabiedriskās aptaujās neatklāj un tāpēc te varētu būt tumšs zirdziņš, kam tomēr izdosies pārvarēt piecu procentu balsu barjēru, taču nekā.  Tas ir lieliski. Acīmredzot Latvijā nav pieprasījuma pēc partijas, kuŗa drīzāk pārstāv Krieviju vai, pareizāk sakot,  – tās pašreizējo diktātūru.

 

Savukārt sešām partijām izdevās minēto barjēru pārvarēt.  Četras no tām pārstāvētas arī aizejošajā parlamentā, bet divas tika izveidotas īpaši  šīm vēlēšanām.

 

Viena no tām ir kādreizējās Valsts kontrolieres Ingūnas Sudrabas veidotā partija  No sirds Latvijai (NSL)  (6,91% balsu) Tas bija visnotaļ klupšus krišus process. Kad partija bija izveidota, no tās izstājās vairāki nozīmīgi  biedri, apgalvojot, ka partijas veidošanā notikušas nelikumības. No partijas aizgāja, piemēram, Liene Cipule, kas jau bija iekļauta NSL kandidātu sarakstā. Acīmredzot vēlētāji to pamanīja. Sudrabas partijas pārstāvji jaunajā Saeimā, visticamāk, tiks atstāti opozicijā, jo, pamatoti vai ne, - konkurenti Sudrabā saskata sava veida Trojas zirgu, kam ir pārāk tuvas attiecības ar kādu kaimiņvalsti. Priekšvēlēšanu  kampaņas laikā Sudraba  nāca klajā ar visai savdabīgiem paziņojumiem, piemēram, nekādu koalicijas līgumu viņa Saeimā negrasoties parakstīt. Nu, ja tā, tad arī nekāda ielūguma tur piedalīties, jādomā, nebūs.

 

Citādi ir ar Latvijas Reģionu apvienību. Tā par savu veiksmi (6,47% balsu, astoņi mandāti) lielā mērā var pateikties diviem cilvēkiem, proti, fotogeniskajam  Mārtiņam Bondaram - savulaik  Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas biroja vadītājam, bet it īpaši Nacionālā teātŗa aktierim Artusam Kaimiņam, kas kampaņas laikā bija ļoti aktīvs. Iespējams, lasītājiem nav jāatgādina, ka A. Kaimiņš tīmeklī  vada raidījumu “Suņu būda”, kuŗā viņš mazāk intervē, bet vairāk nopratina savus viesus,  turklāt dara to izcili „krāšņi”. Galu galā viņš no 35. vietas sarakstā pakāpies  līdz pirmajai vietai, tātad  kļūs par deputātu. A. Kaimiņa raidījums  atrodams YouTube – paskatieties un spriediet paši, kāds parlamentārietis no viņa iznācis. Lielo partiju pārstāvji vēlēšanu naktī atzina, ka LRA varētu ņemt koalicijā. Provizoriskie rezultāti liecina, ka abām  minētajām mazajām  partijām ietikšana Saeimā ir nodrošināta – un varbūt pat iekļūšana koalīcijā, kas tāpēc kļūtu vēl stiprāka. 

 

Protams, jo vairāk partiju, jo mazāks ir katrai partijai iespējamais  ministru portfeļu skaits. Ministru kabinetā ir 13 ministru. Premjērministres krēslā, visticamāk, atgriezīsies pašreizējā Ministru prezidente Laimdota Straujuma (Vienotība). Visnotaļ automatiski pieņemts, ka no premjēra partijas nāk arī  finanču ministrs. Viss pārējais būs nopietnas kaulēšanās objekts, piemēram, Nacionālā apvienība  jaunajā Ministru kabinetā noteikti vēlēsies lielāku portfeļu skaitu nekā tos divus, kuŗi viņiem valdībā  ir patlaban. Ja vēl ņemam vērā, ka ārlietu ministra posteni droši vien  saglabās Vienotību pārstāvētājs Edgars Rinkēvičs, tad stīvēšanās ap atlikušajiem portfeļiem solās būt gana sīva.

 

Lielāko balsu skaitu kārtējo reizi vēlēšanās ieguva Kremļa diktātora partijas līgumpartneŗi no polītiskā spēka, kam ir ar gramatiku ne īpaši saskaņots nosaukums  “Saskaņa sociāldemokratiska partija”. Vēlēšanu naktī partijas pārstāvji cerīgi bilda: viņi ir saņēmuši vislielāko balsu skaitu, tāpēc Valsts prezidentam būtu valdības veidošana automātiski  jāpiedāvā viņiem. Valsts prezidents Andris Bērziņš, jādomā,  labi zina, ka, pirmkārt,  Saeimā gandrīz noteikti neatradīsies pietiekami liels skaits deputātu, lai veidotu vairākumu, un, otrkārt,  Saskaņas izvirzītajam valdības vadītāja amata kandidātam, Rīgas pilsētas galvam Nilam Ušakovam Satversmes aizsardzības birojs diez vai piešķirtu pielaidi valsts noslēpumiem, jo līgumattiecības ar Putina partiju rada šaubas par šīs partijas nolūkiem.

 

Ir arī iemesls drusku šaubīties par tām partijām, kuŗas acīmredzot veidos nākamo koaliciju.  Vienotība ir ieslīgusi visnotaļ dziļā pašapmierinātībā, un tās ļaudis šķiet domājam, ka var darīt jebko. Nu jau gan ir skaidrs, ka vēlētāji Latgalē  par Dzintaru Zaķi balsojuši tik naski, ka no trešās vietas sarakstā viņš pacēlies uz pirmo. It kā spītējot vispār zināmajam faktam,  ka Dz. Zaķis savulaik nopircis  automašīnu ar tādiem paņēmieniem, kas nozīmēja izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kā arī bija viens no tiem polītiķiem, kuŗi šovasar atpūtās Gruzijā kopā ar tās investoru grupas pārstāvjiem, kuŗiem neilgi pēc tam valdība lielā slepenībā piešķīra tiesības nopirkt banku Citadele. Pat ja minētā  atpūtas ceļojuma laikā polītiķi ar investoriem neko slepus nav sarunājuši, arī tad tas tomēr labi neizskatās vis. Par Vienotību vēl jāpiebilst, ka partijas priekšsēde un arī  Saeimas priekšsēde Solvita Āboltiņa savā vēlēšanu apgabalā no pirmās vietas kandidātu sarakstā izsvītrota līdz ceturtajai vietai un tātad, šķiet, jaunajā Saeimā vairs neiekļūs.

 

Lielas šaubas par Latvijas Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS) raisa tās  joprojām  ciešās attiecības ar kompromitēto Ventspils pilsētas galvu Aivaru Lembergu, kaut gan viņš tiek tiesāts par ļoti smagiem noziegumiem un  izmeklēšana notiek  arī citās valstīs. Turklāt reti kāds ir aizmirsis, ka aizpagājušajā valdībā ZZS rīkojās  kā visīstākie opozicionāri, itin bieži balsojot kopā nevis ar koalicijas partneŗiem, bet gan ar opoziciju. Vecie niķi un stiķi varbūt pagaidām nobāzti kaut kur atvilktnē, un tāpēc nemiers par ZZS tomēr nav gluži nepamatots.

 

Savukārt Nacionālā apvienība parlamentā un valdībā ir izcēlusies ar visnotaļ ultimātīvu attieksmi pret dažādiem  margināliem jautājumiem, piemēram, par uzturēšanās atļauju tirgošanu, par sievietes reproduktīvajām tiesībām, par 16. martu (NA pārstāvis tieslietu ministrs Einārs Cilinskis  pat atkāpās no amata, lai tik varētu piedalīties kārtējā gājienā). Ja NA turpinās šādu rīcību, tad koalicijai  viegli nebūs.

 

Visi minētie iemesli liek domāt, ka jaunā valdība varētu būt krietni problēmatiska, un tas nav sevišķi patīkami tāpēc, ka nākamie gadi Latvijai būs ļoti  nopietni un sarežģīti: jau ar 1. janvāri Latvija būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts.  Dienas kārtībā ir ārkārtīgi nopietnais jautājums par valsts aizsardzības spēju pilnveidošanu, tātad arī par aizsardzības budžeta palielināšanu. Pašu valsts iekšpolītikā tāpat ir daudz nopietnu jautājumu, kaut vai  Saeimas “gudro galvu” apstiprinātie grozījumi būvniecības likumā, kuŗi tika pieņemti tik steidzamā kārtā, ka neapmierina nevienu no tiem, uz kuŗiem likums attiecas. Valsts prezidents, jādomā, grozījumus atdos atpakaļ Saeimai, un riņķa dancis sāksies no jauna. Nē, šis nav  brīdis, kad pārvaldes sistēmā dot vaļu diletantiem, dīkdieņiem un jefiņiem. Turēsim visi īkšķi, lai polītiķi būtu  patiešām polītiķi, nevis polītikāņi.  Vēsture liecina, ka tas nav ļoti ticami, un tomēr...