Valstsvīrs
Kārlis Streips    04.12.2018

 

 

Latvijā valdības veidošana turpinās. Man rakstot, ir palikusi viena nedēļa, kuras laikā partijas KPV LV pārstāvim Aldim Gobzemam dota iespēja izveidot valdību ar vairākuma atbalstu Saeimā. Gobzema kungs ir organizējis ļoti aktīvas sarunas ar pārējām partijām, izņemot Saskaņu, ar kuru kārtējo reizi neviens nevēlas sadarboties. Sešas centriskās un labējās partijas ir runājušas par darāmajiem darbiem, koalīcijas principiem un visu pārējo. Patlaban partijas šajā lietā sākušas ļoti buntoties, otrdien no rīta Gobzems paziņoja, ka ar apvienību Attīstībai Par viņš vairs nerunās, Jaunā vienotība paudusi šaubas par procesu un, kā šonedēļ komentārā  raksta kollēga Sallija Benfelde, patlaban šķiet, ka situācija virzās krizes virzienā. Šajā ziņā manuprāt galvenais jautājums ir par to, kas bija padomā Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, kad viņš nolēma  valdības veidošanas procesu uzticēt tieši Gobzemam. Visu laiku bijis skaidrs, ka pielaide valsts noslēpumam viņam vismaz paredzamajā nākotnē nespīd, un joprojām nav skaidrs, kas ir prezidenta savulaik izsludinātais, bet slepenumā saglabātais "plāns B." Bail, ka šo mahināciju rezultātā valsts nudien nonāks krizes priekšā.

 

Kamēr partijas ņemas ap koalicijas veidošanu, nav tā, ka darbs polītikā būtu pavisam apstājies. 13. Saeimai līdz šim bijušas divas plenārsēdes, kuŗās gandrīz bez izņēmuma lēmumi ir bijuši par dažādu jautājumu nodošanu komisijām, tajā skaitā valsts pārvaldes likumā ir noteikts, ka jaunā Saeima apspriešanu par iepriekšējās Saeimas uzsāktajiem likumprojektiem var apstiprināt vai noraidīt. Lasītājiem ārzemēs šajā kontekstā būs interesanti, ka Saeimas Cilvēktiesību komisija nolēma neturpināt darbu pie likuma, kas būtu noteicis, ka Latvijas Evaņģeliski luteriskajai baznīcai ir pilnīgas mantojuma tiesības uz pirmskaŗa baznīcas mantojumu, tādējādi no procesa izslēdzot baznīcu ārzemēs. Pret to ārvalstu baznīcai bija ļoti lieli iebildumi, un manā uztverē komisijas lēmums bija pareizs, jo kuŗš tad cits uzturēja luterāņu kopienu un dzīvi garajos okupācijas gados, ja ne LELB ārvalstīs? 

 

Taču galvenais, par ko šonedēļ vēlos rakstīt, ir par cilvēku, kuŗš 30. novembrī aizgāja Mūžībā un visaugstākajā pakāpē uzskatāms par īstenu valstsvīru. Runa ir par kādreizējo ASV prezidentu Džordžu Herbertu Volkeru Bušu, kuŗam liktenis lēma kļūst par savas valsts prezidentu tieši brīdī, kad pasaulē notika masīva pārkārtošanās. Dž. Bušs stājās amatā 1989. gada janvārī, kad Atmoda Latvijā un citur Padomju Savienībā jau bija pilnbriedā. Stājoties amatā, prezidents no saviem ļaudīm pasūtīja visaptverošu pētījumu par stratēģiju, kāda Amerikai būtu jāievēro laikā, kad neviens nedomāja, ka PSRS tā vienkārši sabruks, bet bija skaidrs, ka pārmaiņas, lielas pārmaiņas bija ļoti jūtamas. Galu galā Dž. Buša administrācija nolēma pirmām kārtām sadarboties ar PSRS pēdējo līderi Michailu Gorbačovu, nevis Krievijas republikas prezidentu Borisu Jeļcinu, galvenokārt tāpēc, ka Dž. Buša priekštecis Ronalds Reigans bija darījis lielu darbu, ar Maskavu sarunājot dažādus ieroču, tostarp kodolieroču samazināšanas un kontroles līgumus, un tas bija darbs, kuru Dž. Bušs vēlējās turpināt. Taču notikumi pasaulē turpināja nepielūdzami attīstīties. Tā paša 1989. gada novembrī krita Berlīnes mūris, un Austrumeiropas tautu atbrīvošanas maisam gals bija vaļā. Būtisks bija Dž. Buša administrācijas lēmums notikumus Berlīnē neuztvert ar pārāk lielu priecāšanos, tā teikt, dejot uz sabrukušās sistēmas drupām, jo Amerika bija gatava atbalstīt Vācijas apvienošanos un negribēja nokaitināt Austrumvācijas iedzīvotājus.

 

Jau nākamā gada pavasarī visas trīs Baltijas valstis pasludināja neatkarību, un šajā sakarā man par prezidentu ir personīga atmiņa. Tolaik es strādāju Amerikas latviešu apvienībā, un mūs kopā ar citu Austrumeiropas trimdinieku kopienu pārstāvjiem uzaicināja uz Balto namu, kur prezidents Bušs stāstīja par savas valdības plāniem attiecībā uz notikumiem Padomju savienībā. Pamatīgi viņš todien nokaitināja ukraiņus ar atzinumu, ka Baltijas valstīm noteikti pienākas neatkarība, bet par Ukrainu viņš tobrīd nevarēja teikt to pašu, jo oficiālā Amerika joprojām cerēja, ka Padomju Savienība saglabāsies, vien kā demokratiska valsts ar tirgus ekonomiku, kura varēs pilnvērtīgi piedalīties starptautiskajā apritē.

 

Savukārt, kad gadu vēlāk pienāca īstas neatkarības brīdis, lasītāji atcerēsies, ka Amerika ilgi kavējās, pirms paziņoja gatavību ar Baltijas valstīm atjaunot diplomātiskas attiecības. Iemesls tam bija saprotams. Mēnesi pirms puča Maskavā, kuŗa izgāšanās atvēra ceļu Baltijas valstu neatkarībai,  bija samits Maltā, kuŗā Dž. Bušs un M. Gorbačovs parakstīja plašus līgumus attiecībā uz ieroču kontroli. Padomju Savienība sāka jukt pa gabaliem, Amerikai pirmais un izmisīgais jautājums bija par PSRS milzīgo kodolarsenālu, konkrēti domājot par to, kā nodrošināt tā neizvazāšanu un it īpaši, Dievs pasargi, nonākšanu nepareizās  rokās, ar to pirmkārt domājot par terroristiem. Tas bija laiks, kad administrācijai Amerikā nebija laika domāt par mazajām Baltijas valstīm, un galu galā Vašingtonas lēmums par diplomātisko attiecību atjaunošanu nāca tikai 1991. gada 2. septembrī, tātad divas nedēļas pēc puča izgāšanās. Amerikā baltieši Dž. Bušam šo kavēšanos īsti nepiedeva, un viss liecina, ka nākamā gada valsts prezidenta vēlēšanās daudzi no tiem nolēma, daudzos gadījumos pirmoreiz mūžā, noraidīt Republikāņu partijas kandidātu Bušu un tā vietā atbalstīt Demokratu partijas izvirzīto Bilu Klintonu. B. Klintons, savukārt, bija būtisks sarunās par Krievijas kaŗaspēka izvešanu no Baltijas valstīm.

 

Džordžs Bušs nāca no ļoti bagātas un ietekmīgas ģimenes. Viņa tēvs desmit gadus bija ASV senators no Konektikutas, dēls mācījās elitārā pamatskolā un vidusskolā. Plāns bija iestāties Jeila universitātē, kur savulaik bija studējuši Dž. Buša tēvs un vectēvs, taču sākās Otrais pasaules kaŗš, un Dž. Bušs iestājās ASV jūras spēkos, drīz vien kļūstot par gados jaunāko kaŗa pilotu vēsturē, un 1944. gadā piedzīvoja traģisku brīdi virs Japāņu jūras, kad viņa vadītajai lidmašīnai uzbruka un tika nodarīti smagi bojājumi. Pilots četras stundas atradās gumijas laivā, līdz viņu izglāba amerikāņu zemūdene. Savukārt stājoties valsts prezidenta amatā Dž. Bušam bija plašāka pieredze nekā jebkuŗam citam prezidentam ‒ kongresmenis, ASV vēstnieks Ķīnā un Apvienoto Nāciju organizācijā, Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors, un vēl astoņi gadi viceprezidenta amatā. Lietas iegrozījās tā, ka viņš kļuva par tikai piekto ASV prezidentu 20. gadsimtā, kuŗam vēlētāji nav nodrošinājuši otru termiņu amatā. Dž. Bušs neskuma. Viņš atgriezās Teksasā kopā ar savu mīļoto Barbaru. 73 gadus viņi bija precējušies, kad Barbara aizgāja Mūžībā šogad aprīlī. Nu Mūžībā devies arī pats krietnais valstsvīrs Džordžs Bušs...