Valdība un tās riski
Sallija Benfelde    29.01.2019

 

 

Krišjāņa Kariņa valdība ir sākusi darbu – 29. janvārī notika tās pirmā sēde, un darba kārtībā bija iekļauti 20 jautājumi, tomēr galvenie, protams, bija budžets un OIK jeb elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponente. Neapšaubāmi, valdību veidojot tika pieļauti daudzi kompromisi, jo lielākā daļa Saeimas deputātu labi saprata, ka valstij ir vajadzīga valdība, kas spētu lemt par budžetu un vēl citiem jautājumiem, kuŗi kopš vēlēšanām bija „iekonservēti”. Bija skaidrs – ja valdību neapstiprinās, sekas varētu būt ārkārtas vēlēšanas, kas stagnāciju un zināmu haosu valsts pārvaldē  pastiprinās, jo varētu notikt tikai maijā. Turklāt neviena partija, izņemot varbūt Saskaņu, tā īsti nevarēja prognozēt, vai ārkārtas vēlēšanās saņems vairāk balsu, jo 109 dienās, riņķojot ap valdību tapšanu un netapšanu, tās izskatījās aizvien sliktāk. Kļuva skaidrs, ka ļoti daudzi priekšvēlēšanu solījumi labākajā gadījumā ir bijuši pavirši un nenopietni, lai neteiktu vēl skarbāk: tie ir bijuši meli.

 

Kariņa valdībai jau izskanējuši visdažādākie vērtējumi un prognozes – vieni teic, ka tās mūžs nebūs ilgs, otri iebilst, ka šī ir labākā iespējamā valdība ar to Saeimas sastāvu, kāds tas ir. Ne vieni, ne otri negaida no valdības „revolūciju”, jo katrs radikāls lēmums vai asi vārdi var to sašūpot. Protams, premjēram nebūs viegli ar dažiem pavisam polītikā jaunajiem ministriem, kuŗi vismaz šobrīd neizskatās pēc profesionāļiem savā jomā vai tādiem, kuŗi saprot, kas viņiem jādara. Kā jau esmu paudusi agrāk, domāju, ka visgrūtāk saprast, kas ministrijā ir darāms, būs labklājības ministrei no KPV LV Ramonai Petravičai. Bet, protams, atliek cerēt, ka ministre tomēr sapratīs, kāpēc ir vajadzīga tāda ministrija un kādi ir tās uzdevumi. Jebkuŗā gadījumā, tik dažādās un pat pretrunīgās partijas noturēt vienā valdībā un panākt, lai tiek pieņemti vajadzīgi un saprātīgi lēmumi, nebūs ne viegli, ne vienkārši. 

 

Par riskiem un lēmumiem, kas valdībai būs jāpieņem, jau ticis pasacīts daudz, tomēr ir vēl kāds risks, ko sarunā ar mūsu laikrakstu pieminēja Eiropas Latviešu apvienības (ELA) vicepriekšsēde Elīna Pinto. Proti, Latvijā ir manāmas vēsmas, kas var tuvināt Latviju Polijai – tiesu varas pārlieka kontrole un preses brīvības ierobežošana. Jāpiebilst, ka tiesu darbs patiešām Latvijā brīžiem nepelna uzticību un tajā ir sakārtojamas daudzas lietas, tomēr jautājums ir, vai tiešām visi tiesneši, kuŗi strādājuši jau padomju okupācijas laikā, ir neuzticami un  atlaižami, it sevišķi tie, kuŗi tolaik bija kompartijas biedri. Polijā tā tas notika, un rezultāts bija tiesu varas neatkarības vājināšanās. Vai tā notiks arī Latvijā, šobrīd nevar prognozēt.

 

Citādi ar preses brīvību un mediju neatkarību. Ne reizi, rakstot par medijiem Latvijā, esmu pieminējusi polītiķu vēlmi tos ietekmēt, tāpat arī to, ka Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), šķiet, gatava darīt visu, lai sabiedriskie mediji neuzdrošinātos darīt to, kas nepatīk varai. 

 

Kā zināms, pagājušā gada pēdējā darba dienā tika atlaists (tika izteikta neuzticība) Latvijas Televīzijas LTV (LTV) valdes priekšsēdis un viens no valdes locekļiem, kurš bija atbildīgs par saturu. Tagad NEPLP ir izsludinājusi LTV valdes locekļu konkursu. Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) pieprasa NEPLP pārtraukt uzsākto konkursu uz Latvijas Televīzijas valdes locekļu amatiem un izsludināt jaunu, ievērojot gan kapitālsabiedrību pārvaldības likuma prasības, gan labas pārvaldības prakses standartus. Bažas par pārāk vienpusīgu konkursa komisijas sastāvu paudis arī Pārresoru koordinācijas centrs un korporatīvās pārvaldības eksperti. LŽA arī aicina atbildīgās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju un Mediju polītikas apakškomisiju izvērtēt NEPLP līdzšinējo darbību, izvēloties LTV un Latvijas Radio valdes locekļus. LŽA norāda, ka pretēji likuma prasībām un labas korporatīvās pārvaldības praksei “valdes locekļu nomināciju plāno veikt paši NEPLP locekļi, nominācijas komisijā neiekļaujot nedz neatkarīgus personālatlases speciālistus, nedz pārstāvjus no Pārresoru koordinācijas centra (PKC), nedz nozares ekspertus un novērotājus ar padomdevēja tiesībām”. Konkursa nolikums paredz, ka NEPLP locekļi gan atlasīs, gan apstiprinās jaunos LTV valdes locekļus.

 

Bažas par preses brīvību un NEPLP darbu ir paudis arī EDSO Demokratisko institūciju un cilvēktiesību birojs (DICB). 

 

Kā zināms, DICB veica pagājuša gada Saeimas vēlēšanu izvērtēšanas misiju, un Latvija ir saņēmusi biroja gala ziņojumu, kas ietver arī rekomendācijas. Rekomendācijās, kas attiecas uz medijiem, DICB raksta:

 

- Noteikumi par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību izpaušanu būtu jāpārskata, lai nodrošinātu pilnīgu pārredzamību publiski pieejamā formātā. 

 

- Lai nodrošinātu plašsaziņas līdzekļu regulatora neatkarību un sabiedrības uzticību, parlamenta locekļiem vajadzētu atturēties no iejaukšanās plašsaziņas līdzekļu iestādes darbā.

 

-      NEPLP varētu apsvērt savlaicīgu lēmumu publicēšanu par visām izskatītajām sūdzībām, lai uzlabotu tās darba pārredzamību un pastiprinātu sabiedrības uzticību tās darbībām.

 

Turklāt vēlēšanu fona aprakstā birojs atzīmē, ka „Kampaņu iezīmēja naidīga nostāja pret plašsaziņas līdzekļiem. Daži DICB VIM sarunbiedri pauda bažas par pieaugošo tendenci polītiķiem publiski diskreditēt žurnālistus. Polītiķi bieži izteicās par žurnālistiem vai plašsaziņas līdzekļiem nievājoši vai veidā, kas izsauc dusmas, kas bija pretrunā ar starptautiskajiem vārda brīvības standartiem”. Tāpat arī birojs atzīmē:  „Lai gan raidorganizācijām ir pienākums atklāt visus patiesos īpašniekus, šī informācija nav publiski pieejama, kas ierobežo pārredzamību. Pretēji starptautiskajiem standartiem, neslavas celšana joprojām skaitās kriminālnoziegums. Lai ievērotu starptautiskos standartus, krimināltiesību normas par neslavas celšanu būtu jāatceļ par labu civiltiesiskās aizsardzības līdzekļiem un nemateriāliem pasākumiem, kas paredzēti, lai atjaunotu reputāciju, kuŗai nodarīts kaitējums.” 

 

Fona aprakstā birojs arī pauž, ka daži DICB sarunbiedri pauda bažas par parlamenta lomu NEPLP iecelšanā, norādot, ka regulators netiek uztverts kā neatkarīgs no polītiskās varas.

 

Ar vārdu sakot, bažām par preses brīvību Latvijā ir pamats. Cerību vieš tas, ka premjers Krišjānis Kariņš ir ar lielu Eiroparlamenta deputāta pieredzi, un demokratija un preses brīvība viņam nav tikai jēdzieni, ar kuŗiem aizsegties dažādās situācijās. Savukārt bažas raisa tas, ka populisms un galējais radikālisms Eiropā aug, tāpat arī Latvijā. Galu galā KPV LV „iebrauca Saeimā” uz populisma un radikālisma viļņa, un radikāli labējas dvesmas brīžiem manāmas vēl dažu partiju paustajā. Tāpēc sabiedrībai atliek vien turēt acis un ausis vaļā, lai laikus varētu brīdināt par preses brīvības šūpošanu.