Vai viss paliek pa vecam?
Sallija Benfelde    09.12.2014

 

Nule notikušo partijas Vienotība kongresu grūti novērtēt ar „labi” vai „slikti”, bet ir skaidrs, ka procesi partijā var ietekmēt un, visticamāk, arī ietekmēs daudz ko Latvijā.

 

Šķiet, ka viena no ietekmīgākām Latvijas partijām neko negrasās mainīt ne savos darbos, ne attieksmē pret valstī un partijā notiekošo. Par partijas valdes priekšsēdi uz diviem gadiem atkal tika ievēlēta Solvita Āboltiņa, par viņu nobalsoja 334 kongresa delegāti no 498, bet pārējie atbalstīja otru valdes priekšsēža amata kandidātu – Andreju Judinu. Tika ievēlēta arī jauna valde: Laimdota Straujuma, Jānis Reirs, Karīna Korna, Krišjānis Kariņš, Artis Pabriks, Andrejs Judins, Ilma Čepāne, Kārlis Šadurskis,  Edvards Smiltēns, Aleksejs Loskutovs, Sandra Kalniete, Anrijs Matīss, Andris Piebalgs, Richards Kozlovskis. Partijas domi vadīs Cēsu pilsētas mērs Jānis Rozenbergs.

 

Kongress notika pārsteidzoši mierīgi, kaut gan jau labu laiku pat publiskajā telpā bija labi redzams, ka pašā partijā radušās nopietnas pretrunas un nosacīti ir izveidojušies divi spārni – Solvita Āboltiņa ar saviem atbalstītājiem un Ilzes Viņķeles un Lolitas Čigānes (arī Andreja Judina) domubiedru grupa. Izskanēja tikai daži iebildumi diplomātiskā stilā, bet kopumā viss norisinājās rimti un paredzami. Kongresā debates vispār nenotika, netika apspriesti 12. Saeimas vēlēšanu rezultāti, netika analizēts, kāpēc tajās zaudēts tik daudz balsu, un, protams, ne vārds netika pateikts par to, kāpēc vēlētāji nenobalsoja par Solvitu Āboltiņu un vai viņas iekļūšana Saeimā (tāpēc, ka ievēlētais Jānis Junkurs nolika mandātu) ir vai nav vairojusi vēlētāju atbalstu partijai. Tika runāts par nākotnes uzdevumiem un vīzijām un par to, cik labi ir strādāts. Patiesībā jau kongresa sākumā bija skaidrs, ka īstu debašu nebūs, jo tām bija paredzēta pusstunda kongresa nobeigumā. Pieredze liecina, ka kongresos, uz kuŗiem sapulcējas cilvēki no visas Latvijas, ļoti daudzi līdz dienas beigām nepaliek, jo jānokļūst  mājās, bet ar sabiedrisko transportu tas ne vienmēr ir iespējams vēlā vakarā. Vēl jāpiebilst, ka pirms kongresa Solvita Āboltiņa daudziem kongresa delegātiem sūtīja vēstules, kuŗās centās tos pārliecināt, ka ir jābalso par viņu, tika izplatītas arī lapiņas ar vajadzīgo valdes sastāvu, un tamlīdzīgi. Āboltiņas konkurents Andrejs Judins šajās sacensībās neiesaistījās un sacīja – lai partijas biedri vērtē viņa darbus, ne vārdus.

 

Tātad partiju joprojām vadīs Āboltiņa, valdē vairs netika ievēlētas viņas oponentes Ilze Viņķele un Lolita Čigāne. Gan jāteic, ka valdē šoreiz netika ievēlēta arī Ina Druviete, ko Saeimā neiebalsoja arī vēlētāji, bet Andreju Judinu kongress valdē tomēr ievēlēja.

 

Jautājums – kas notiek Vienotībā, un ko tas nozīmē?

 

Runas par Solvitas Āboltiņas autoritāro vadības stilu ir dzirdamas jau sen. Partijas biedri  izteikušies, ka ir savējie, kuŗi cits citu atbalsta, un ir pārējie, kuŗiem jāklausa uz vārda. Lēmumi partijā tiekot pieņemti šaurā lokā, un nostāja kopumā esot kā dziļajos komūnistu laikos: „Kas nav ar mums, ir pret mums!” Pēc vēlēšanām, kad nāca klajā informācija par balsu pirkšanu Latgalē Dzintaram Zaķim par labu, Viņķele un Čigāne publiski pauda savu viedokli, ka Zaķim būtu jānoliek deputāta mandāts, negaidot izmeklēšanas rezultātus, jo balsu pirkšanas skandals katrā ziņā met ēnu uz partiju. Tāpat arī abas polītiķes un 12. Saeimā ievēlētās deputātes īpaši neslēpa, ka kongresam būs jāvērtē, vai Āboltiņa varēs turpināt  partijas vadīšanu, ja vēlētāji viņu neatbalsta. Valdības veidošanas procesā kļuva labi redzams, ka Āboltiņa ne soli neatkāpjas no Laimdotas Straujumas, kas veidoja valdību, un bieži vien atbildēja uz žurnālistu jautājumiem Straujumas vietā, neļaujot topošajai Ministru prezidentei pat muti atvērt. Arī Saeimā amatu dalīšanas un apstiprināšanas procesā bija skaidri redzams, ka viena no „orķestŗa diriģentēm” ir Solvita Āboltiņa. Kongresā pat Laimdotai Straujumai „paspruka” vārdi, ka arī viņu reizēm traucējot Āboltiņas pārlieku lielais asums un it kā augstprātība, tomēr viņa piebilda, ka balsošot par līdzšinējo partijas priekšsēdi: „Es redzu, kā viņa strādā. Es redzu, kāda ir viņas vilkme. Es redzu, kā viņa spēj mūs, tik dažādus, saturēt kopā! Paldies par to!” 

 

Par problēmām partijā savā kongresa runā ieminējās arī Judins, trūkst diskusiju, un biedru uzdevums ir ne tikai atbalstīt partijas līderi, bet arī nepārtraukti strādāt: “Mums ir jāpievērš lielāka uzmanība tam, kā mēs strādājam partijā. Katram biedram ir tiesības tikt sadzirdētam.” Savukārt Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete sacīja: “Liberālo vērību paudēju izstumšana no partijas nav tālredzīga, jo tā aizbaida no partijas atbalstītājiem liberāli noskaņotus vēlētājus, kuŗiem Vienotība Latvijas polītiskajā spektrā ir vienīgā iespējamā izvēle.” Arī Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis, vaicāts par liberālo un konservātīvo uzskatu domstarpībām partijā, atbildēja: “Es domāju, ka mums ir jāstrādā ar tiem jautājumiem, kas tiešām mūs kā dažādus polītiskos spēkus apvienojuši. Mēs zinām, ka Vienotība ir radusies, apvienojoties vairākiem polītiskajiem spēkiem, līdz ar to Vienotība, protams, nav ideoloģiski ārkārtīgi šaura partija, ja mēs runājam par šo jautājumu – konservātīva vai liberāla, tas nozīmē, ka mums šajā jautājumā tomēr jāsaglabā zināms balanss un jāļauj dažādiem partijas biedriem palikt pie saviem viedokļiem.”

 

Vērtējot kongresu, vairāki eksperti atzīst, ka partijā ir izveidojies liberālais un konservātīvais spārns, tāpēc radušās domstarpības. Pirmajā brīdī tāds vērtējums pārsteidza, jo vienīgā īsti liberālā ideja, ko paudusi Ilze Viņķele un ko partija kopumā neatbalsta, ir ierosinājums izveidot un pieņemt partneŗattiecību likumu, kas būtu attiecināms uz cilvēkiem, kuŗi dzīvo kopā, bet nav oficiāli apprecējušies, neatkarīgi no tā, vai faktiskajās attiecībās ir heteroseksuāli vai homoseksuāli pāŗi. Tiesa gan, jēdzienam “konservātīvs” ir vairāki skaidrojumi, un viens no tiem pauž, ka konservātīvs ir tāds, kas tiecas uz novecojošo, cenšas to nosargāt un atjaunot. Savukārt liberāls ir ne tikai kaut kas tāds, kuŗš ir ne vien pārlieku iecietīgs, bet arī spēj saprast un respektēt citu domas un jūtas, liberālis aizstāv individa brīvību, ir bez aizspriedumiem. Vārdu sakot, raugoties, uz to, kas notiek partijā, to vairāk var vērtēt kā raksturu un personisko simpatiju un antipatiju sadursmi cīņā par varu un ietekmi partijā, mazāk kā ideju sadursmi, tāpēc, manuprāt, vērtējumu par konservātīvismu un librālismu partijā vairāk varētu attiecināt uz jau minēto vēlmi saglabāt pašreizējo polītisko kultūru, nepadarot to demokratiskāku un liberālāku. 

 

Neapšaubāmi, Andreja Judina un viņa atbalstītāju rīcību vairāk nosaka idejas un pārliecība par to, ka svarīga ir gan demokratija, gan liberāla attieksme, bet grūtāk ir spriest par Ilzes Viņķeles patiesajām vēlmēm un varas kārdinājuma nozīmi deputātes rīcībā. Ja runājam par Vienotības konservātīvismu, tad diemžēl tas bieži izpaužas kā dažādas vienošanās un norunas, kuŗas var nojaust, bet kuŗas oficiāli neparādās, – no vienas puses, Vienotība ir par Eiropas Savienību un NATO, par rietumnieciskām vērtībām,  nevis par Putina izpratni, kādai  jābūt pasaulei. No otras puses, varas saglabāšanas nolūkos Vienītība bieži klusē un piekāpjas partijām un ekonomiskajiem grupējumiem, kuŗiem ir savas ekonomiskās un pat polītiskās intereses, kas ne vienmēr saskan ar neatkarīgas un stipras Latvijas interesēm. Tāpēc Vienotība, varbūt to apzināti pat negribot, bieži veicina “oligarchu kārtības” atgriešanos Latvijā, tā kļūstot konservātīva šī vārda sliktākajā nozīmē. Jācer, ka partijas vadība spēs paskatīties uz savu rīcību no malas un netērēs visus savus spēkus atšķirīgi domājošo biedru apkaŗošanai.