Juris Lorencs 18.04.2023
Neparasts, Latvijā neikdienišķs pasākums - multimiljonārs no Krievijas Jevgēnijs Čičvarkins aicina uz labdarības vakariņām, kas notikšot šī gada 21. aprīlī viņa Jūrmalas villā. Ielūguma cena ir samērā augsta - 10 000 eiro. Saziedotā summa pilnībā nonākšot labdarībai, tajā skaitā arī Ukrainas atbalstam. 1974. gadā Krievijā, Sanktpēterburgā, dzimušais Čičvarkins kopš 2008. gada pastāvīgi dzīvo Londonā, kur viņam pieder restorāns un vīnu veikals. Pirms dažiem gadiem viņš kopā ar dzīvesbiedri Tatjanu uzcēla māju arī Jūrmalā, kas elegantā dizaina dēļ jau paspējusi iekļūt architektūras žurnālos. Tiesa, mērogu un izmaksu ziņā tā gan nestāv līdzi miljardiera Pēteŗa Avena 2017. gadā celtajai Klauģu muižai, kas atrodas gleznainā vietā netālu Madonas. Tas būtu saprotams - kamēr P. Avena aktīvu vērtība ir aptuveni 4, 7 miljardi ASV dolaru, J. Čičvarkinam jādzīvo taupīgāk un jāiztiek vien ar nieka pārdesmit miljoniem. Atšķirīgi ir abu polītiskie likteņi. Lai gan P. Avens pametis Krieviju un izteicis nožēlu par Krievijas agresiju pret Ukrainu, kā savulaik Kremlim pietuvināts oligarchs viņš tomēr iekļauts Eiropas Savienības sankciju sarakstos. Tikmēr J. Čičvarkins sevi dēvē par polītisko bēgli un neslēpj nepatiku pret V. Putinu. Tas, kas viņus vieno - abiem patīk Londona un Latvija. P. Avena vectēvs ir latvietis, bet māte - ebrejiete, kas dod iespēju jebkuŗā laikā saņemt Izraēlas pilsonību. Tomēr Latvija viņam izrādījusies tuvāka. Arī J. Čičvarkinam, kā viņš pats bieži uzsver intervijās, Latvija ir ērta un patīkama vieta dzīvei. Vienīgais, kas viņu šeit traucējot, esot vietējie krievi. Pagājušā gada nogalē intervijā kanalam TV24 viņš izteicās: Man ir kauns par krievu diasporu Latvijā. Es te redzu kaut kādus absolūti deklasētus elementus, kuŗi paši savā starpā un ar saviem bērniem sazinās krievu lamu vārdos. Es domāju par sevi - man droši vien negribētos, lai viņi runā manā valodā. Droši vien kādreiz pirms 30 gadiem tika pielaista kļūda. Lietuvā tā nav tik asa problēma, Latvijā ir.
Divi atšķirīgi likteņi un dažādi motīvi, kas aizveduši šos cilvēkus uz Londonu un Latviju. Patiesībā viņi abi iekļaujas tradicijā, kas bija raksturīga Krievijai visu 19. gadsimtu un vēlāk, līdz Pirmajam pasaules kaŗam. Proti, tās aristokratija aukstajās Krievijas ziemās centās uzturēties Francijā, Šveicē un Italijā. Vai Bādenbādenes spēļu zālēs, kur mīlēja apgrozīties rakstnieks Fjodors Dostojevskis. Tātad siltajā, saulainajā un civilizētājā Eiropā. Padomju laikos, kad izbraukt uz Rietumiem bija teju neiespējami, par savdabīgu logu uz Rietumiem kļuva okupētās Baltijas valstis. Pēc PSRS sabrukuma turīgie krievi atsāka ceļot pa pasauli. Un ne tikai ceļot, bet arī dzīvot. Agrāk iecienītajām Italijai, Šveicei un Francijai pievienojās vēl dažas adreses - Londona, Ņujorka, Florida, Dubaja, Maldivu salas, Maurīcija. Dīvainā kārtā arī Jūrmala, kas gan drīzāk skaidrojams ar nostalģiju pēc bērnības un jaunības laikiem. Bet kuŗš šodien Krievijā var atļauties ne tikai ceļot uz Rietumiem, bet arī iekārtot tajos otro, trešo, ceturto utt. dzīvesvietu? Pirkt īpašumus un jachtas, iekopt vīnogulājus, atvērt birojus, ārstēties, sūtīt bērnus un mazbērnus dārgās skolās? Saskaņā ar žurnāla Forbes novērtējumu, Maskavā patlaban dzīvo 61 miljardieris, kuŗu kopējā bagātība ir 307 miljardi ASV dolaru. Bet pavisam Krievijā ir daži tūkstoši ģimeņu, sabiedrības augstākais slānis, kuŗu rokās koncentrējas vara un nauda. Tie ir ne tikai tā saucamie oligarhi, bet arī polītiķi, ierēdņi, valsts kompāniju vadītāji, varai pietuvināti žurnālisti, šovbiznesa zvaigznes, pat augstākā garīdzniecība. Nauda, ar ko viņi svaidās, pārsvarā nāk no dabas resursiem - gāzes, naftas, rūdas raktuvēm, meža. Šī bagātība atrodas vairāku tūkstošu kilometru attālumā no Maskavas un Pēterburgas.
Krievija joprojām ir klasiska impērija, kuŗā centrs izsūc nomales, vietējiem iedzīvotājiem atmetot vien grašus. Kaŗavīri, kuŗi šodien krīt Ukrainā, vairumā nāk no nabadzīgām lauku sādžām un nacionālajām nomalēm - Kaukāza, Burjatijas, Altaja, Tuvas, Tatārijas, Baškortostanas, Čuvašijas, Jakutijas. Norakstīta, nevienam nevajadzīga lielgabalu gaļa. Tikmēr propagandista un kaŗa kurinātāja Vladimira Solovjova divdesmit vienu gadu vecais dēls Danils uzturas Londonā, kur iesācis modeļa karjeru. Krievijas aizsardzības ministra Sergeja Šoigu meita Ksenija Šoigu sociālajos tīklos lepni izrāda, kā sagaida jauno 2023. gadu Dubajā. Aizsardzības ministra vietnieka Timura Ivanova kundze Svetlana aprīļa sākumā nofotografēta lepnajā slēpošanas kūrortā Kuršaveļā Francijas Alpos. Parīzē šajās dienās manīta Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta šefa Sergeja Nariškina sieva Tatjana, kuŗu Krievijas vēstniecības automašīna izvadā pa Parīzes modes veikaliem. Pats S. Nariškins nebeidz skandināt, ka Krievijas pilsoņiem neesot ieteicams apmeklēt nedraudzīgās NATO valstis. Tātad meli, liekulība un izlikšanās! Un vienlaikus nekaunīga pašpārliecinātība, ka viss tiks piedots, viss aizmirsts. Tā saucamā Krievijas elite savā vairākumā joprojām domā, ka nekas briesmīgs nav noticis, ka varēs dzīvot tāpat kā līdz šim. Slepkavot, draudēt - un vienlaikus tērēt Krievijas naftas dolarus sapuvušajos Rietumos, baudīt civilizētās pasaules komfortu. Lūk, kāpēc šiem cilvēkiem tik sāpīgas ir tā saucamās personālās sankcijas, vīzu anulēšana, banku kontu slēgšana, īpašumu konfiskācija ASV un Eiropā.
Pirmajās siltajās aprīļa dienās biju aizbraucis uz Jūrmalu. Skaista, tīra un sakopta pilsēta. Jūra un priedes - tās pašas kas agrāk. Taču šajās dienās acīs nez kāpēc iekrita dažas lepnas, bet pēc izskata jau labu laiku neapdzīvotas mājas. Metalla žalūzijas logos, dažos pagalmos uz bruģa vēl redzamas pērnā rudens lapas. Kur patlaban uzturas šo ēku īpašnieki? Maskavā? Bet varbūt Londonā? Kad viņi atgriezīsies? Kad beigsies kaŗš? Vai vispār atgriezīsies? Un vai mums tas ir vajadzīgs? Tādi ir jautājumi, kuŗus uzdod šis laiks.
Atpakaļ
.jpg)
