Vai tuvojas polītiskais negaiss Latvijā?
Sallija Benfelde    15.08.2023

 

 

 

Īru rakstnieks un dramaturgs Bernards Šovs esot sacījis, ka demokratija esot mechānisms, kas garantē, ka mūs pārvalda ne labāk, kā mēs to esam pelnījuši. Ironiski un pirmajā brīdī pat šķiet absurdi, jo jebkuŗš taču vēlas, lai viņa valsts, valdība un parlaments būtu labi, vislabākie, jo tad arī pašam noteikti taču neklāsies slikti. Tomēr dramaturga Šova teiktais ir patiesība – ikviens parlaments un valdība ir sabiedrības spogulis. Arī Latvijā. Mums ir tāds parlaments, kādu ievēlējām, un tāda valdība, kādu mūsu ievēlētais parlaments spēj un grib izveidot un apstiprināt. Protams, Valsts prezidents nominē premjeru, bet tikai Saeima to var apstiprināt vai neapstiprināt. Šīs visiem zināmās patiesības, manuprāt, ir vērts atcerēties, kad diskutējam par to, kas notiek, vai vajadzīga jauna valdība un vai cita valdība noteikti būs ļoti laba, ja vien Prezidents nominēs pareizo cilvēku.

 

Jautājumi, atziņas un diskusijas sākās jau uzreiz pēc Valsts prezidenta ievēlēšanas un, iespējams, jau tuvāko nedēļu laikā valdība vismaz daļēji mainīsies.

 

Kā zināms, par Valsts prezidentu 31. maijā ar 52 balsīm ievēlēja Edgaru Rinkēviču no Jaunās Vienotības (JV). Koalīcijas partneri Nacionālā apvienība (NA) un Apvienotais saraksts (AS) Edgara Rinkēviča kandidatūru neatbalstīja. NA vispār balsošanā nepiedalījās, bet AS, protams, atbalstīja savu kandidātu – uzņēmēju Uldi Pīlēnu. Toties par tagadējo Valsts prezidentu nobalsoja Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Progresīvie (P). Vērts arī atcerēties, ka par Šlesera partiju dēvētā Latvija pirmajā vietā bija par Pīlēnu, bet Stabilitātei! arī neatbalstīja nevienu. Pēc balsojuma par Rinkēviču premjers Krišjānis Kariņš paziņoja, ka jārunā par valdības paplašināšanu ar ZZS un P, un līdz šim brīdim ik pa laikam ir izskanējuši kādi paziņojumi no premjera, koalīcijas partijām un tiem, kuŗi balsoja par Prezidentu, bet nenotika nekas. Koalīcijas partneri nevēlējās valdības paplašināšanu. 

 

Augustā notikumi sāka ritēt daudz straujāk. Premjers piedāvāja uzticēt Ārlietu ministriju NA, Ekonomikas ministriju – AS, nomainot NA ministri, bet Vides un reģionālās apvienības ministriju (VARAM) pārņemtu JV, kuŗas ministrs ir no AS. Tātad katra no koalīcijas partijām vienu ministriju zaudētu, bet iegūtu citu vietā. Tiesa gan, Kariņš vēlas, lai Saeimā Nacionālās drošības komisiju neturpinātu vadīt NA, bet gan Jaunā Vienotība. Premjers arī piedāvāja koalīcijas partneŗiem vienoties par pieciem līdz gada beigām izdarāmiem darbiem jautājumos par skolu un veselības pakalpojumu tīklu, atrast risinājumu darbaspēka trūkumam, pieņemt lēmumus par kapitāla tirgus attīstību un, veidojot budžetu, vienoties par kopīgām valdības, nevis ministriju prioritātēm. Kariņš medijiem skaidroja, ka ierosinājis paplašināt koalīciju, piesaistot arī ZZS un Progresīvos, lai iegūtu valdības darbā jaunu dinamiku un atrisinātu svarīgus jautājumus, taču koalīcijas partneri nevēlas mainīt esošo sadarbības modeli. Premjers arī sacīja, ka tagad viņam ir divas iespējas – turpināt strādāt ar esošo valdību, mēģinot panākt jaunu dinamiku, vai arī nomainīt koalīcijas partnerus un veidot valdību ar ZZS un Progresīvajiem. 

 

Neiedziļinoties visā, ko polītiķi pauda pēc premjera paziņojuma, jāteic, ka koalīcijas partneriem premjera piedāvātās pārmaiņas valdībā nebija pa prātam, un Krišjānis Kariņš paziņoja, ka sāks sarunas par jaunas valdības veidošanu. Premjeram gan tūlīt Valsts prezidents atgādināja, ka viņš var konsultēties par jaunu valdību, bet ne sākt sarunas: „Atbilstoši Satversmes 56.pantam Ministru kabinetu sastāda persona, kuŗu uz to aicina Valsts Prezidents, līdz ar to jebkādas darbības pašlaik uzskatāmas par polītiskajām konsultācijām, nevis valdības veidošanu. Gaidu Ministru prezidentu ar rīcības plānu 17.augustā”. 

 

Prezidenta piebilde, precizējot situāciju no juridiskās puses, bija vietā un laikā, jo, pirmkārt, valsts amatpersonām ir jārīkojas Satversmes un likumu robežās un, otrkārt, neprecīzi juridiski formulējumi vienmēr ir kā ierocis polītisko pretinieku rokās. Protams, premjera rīcība ir radījusi kritikas un neapmierinātības vētru, dažas piebildes ir pat ļoti saprotamas. Piemēram, pirms Saeimas vēlēšanām Jaunā Vienotība atteicās piedalīties vienā diskusijā un pie viena galda ar Zaļo un zemnieku savienību, jo nav noslēpums, ka gaŗus gadus tās nostāju un polītiku ir noteicis Aivars Lembergs, kuŗš pašlaik jau ir notiesāts pirmajā instancē. Jautājums ir, vai kaut kas ir mainījies un kas ir mainījies, ja tagad var strādāt kopā vienā valdībā? Krišjānis Kariņš atzīst, ka valdības deklarācija ir ļoti izplūdusi, tāpēc tagad vēlas koncentrēties uz minētajiem pieciem darbiem. Premjers arī teic, ka nevēlas kritizēt konkrētus ministrus, bet gan grib dabūt “jaunu dinamismu”. Tādēļ manuprāt viens no iemesliem, kādēļ premjers grib mainīt valdību, ir tas, ka esošā koalīcija brīžiem vairāk domā par sevi un nevis par valstij vajadzīgo. Un, protams, savā ziņā tā ir arī kā “parāds” par balsojumu Valsts prezidenta vēlēšanās. Ja koalīcijas partneri tik ļoti neturētos pie varas un neuzskatītu, ka tā viņiem pienākas tieši tik daudz un bez ierunām, droši vien līdz jaunas valdības veidošanai nenonāktu. Nedomāju, ka jaunā valdība būs būtiski labāka par tagadējo, bet ir cerība, ka darīs vairāk. Nav arī zināms, vai Kariņš pats vēlēsies būt nākamās valdības vadītājs, vai arī konsultācijās vienosies par kādu citu polītiķi no Jaunās Vienotības. Domāju, ka visai droši var prognozēt – ja JV, ZZS un Progresīvie vienosies par valdību un darāmajiem darbiem, premjers ieradīsies pie Valsts prezidenta, paziņos par to, ka ir iespējams balsojums par jaunu valdību un paziņos par demisiju. Domāju arī, ka jau pēc dažām stundām vai pat tūlīt tiks nominēts jaunās valdības premjers, lai bijušajiem partneriem un opozīcijai nebūtu iespējams aši vienoties par savu valdību ar Šleseru. ZZS droši vien pierunātu, ja vien piedāvātu visu, ko tie vēlas.

 

Daudzi, ne tikai polītiķi, pārmet Kariņam, ka viņš nav demisionējis uzreiz, pat apgalvo, ka viņš ir “iekrampējies varā”. Izskatās, ka varā ir “iekrampējušies” NA un AS, pēc kuŗu domām, tā viņiem pienākas. Un, ja premjers par demisiju būtu paziņojis uzreiz, pirms konsultācijām ar minētajām divām partijām, domāju, ka jau nākamajā dienā būtu valdība ar tiem pašiem polītiķiem, tikai JV vietā būtu Šlesers, ZZS un varbūt pat kāds no Rosļikova frakcijas, bet opozīcijā paliktu JV un Progresīvie. Saeima ir tieši tāda, kāda tā ir ievēlēta, un ideālas valdības nav un nebūs.