EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Vai Saeima kā ģimenes bizness?
131106
Foto: Evija Trifanova/LETA

Sallija Benfelde    31.01.2024

 

 

Vismaz trīs Saeimas deputāti ir vajadzīgi, lai izveidotu grupu sadarbības veicināšanai ar kādas valsts parlamentu. Tādu grupu Saeimā pašlaik ir 42. Ir arī grupa  sadarbības veicināšanai ar Ķīnas parlamentu, kuŗā ir 19 Saeimas deputāti: astoņi no Aināra Šlesera partijas “Latvija pirmajā vietā”, divi no Nacionālās apvienības, trīs no partijas “Progresīvie”, divi no Zaļo un zemnieku savienības un viens deputāts no Jaunās Vienotības, arī viens pie partijām nepiederošs deputāts.  Kopš pagājušā gada septembŗa grupas vadītājs ir Ainārs Šlesers. Jāpiebilst arī, ka 14. Saeimas vēlēšanās kandidēja un tika ievēlēti tēvs un dēls Vilis un Kristaps Krištopani, arī tēvs un dēls Ainārs un Ričards Šleseri. Ķīnas grupā ir gan abi Krištopani, gan abi Šleseri. 

 

Kā zināms, Latvijai ir sadarbība ar Ķīnu ārpolītikā, tomēr tas nenozīmē, ka attiecības ar Ķīnu ir ļoti vienkāršas. Ķīna ir autoritāra komūnistu valsts, kuŗa turklāt "danco” ar Krieviju. Nav noslēpums, ka Ķīna, tāpat kā visas lielās valstis, cīnās par vadošo un noteicošo vietu Eiropā un pasaulē. Tās rīcību un attieksmi nenosaka ne morāle, ne ētika, vienīgi izdevīgums. Tāpat nav noslēpums, ka Ķīnas uzņēmējiem, kuŗi strādā ārzemēs, visiem ir obligāta saikne ar savas valsts izlūkdienestiem – citiem vārdiem sakot, viņiem ir jāspiego un viņi to arī dara, katrs savu iespēju robežās. Tāpat jau sen valda zināms satraukums par iebūvētiem mikroskopiskiem izsekošanas elementiem jeb čipiem elektroniskajās iekārtās. 

 

Visbeidzot – Ķīna iesaistās jaunos tirgos, piedāvā investīcijas, aizdevumus, savas produkcijas ražotnes citās valstīs, gaidot brīdi, kad nodokļi budžetā un pats budžets, nodarbinātība kļūs vairāk vai mazāk atkarīga no Ķīnas investīcijām. Un tad Ķīna sāk diktēt savus noteikumus un savas intereses. Pēdējais spilgtais piemērs ir Melnkalne. Augsta ranga Melnkalnes valdības amatpersonas pēdējās nedēļās lūgušas Eiropas Savienību (ES) palīdzēt Melnkalnei atmaksāt aizdevumu, kas sastāda ceturto daļu no valsts kopējā parāda un labi parāda Ķīnas ietekmi Balkānu rietumos. Kā zināms, Melnkalnes iepriekšējā valdība 2014. gadā pieņēma slikti apdomātu lēmumu, pretēji ES padomam pieņemot Ķīnas aizdevumu, kas sedz 85% no izmaksām pretrunīgi vērtētā projektā par autostrādes būvi, kuŗa vēl nav pabeigta. Arī citas valstis, piemēram, Šrilanka, Pakistāna un Džibuti ir paņēmušas aizdevumus no Ķīnas, kuŗus tagad grūti atmaksāt, kas savukārt pakļauj valstis Ķīnas ietekmei. Ar vārdu sakot – ar Ķīnu jāsadarbojas draudzīgi, bet uzmanīgi. Gan amatpersonas, gan Saeimas deputāti un uzņēmēji pēc šīs valsts ielūgumiem agrāk ir viesojušies Ķīnā. Tiesa gan, toreiz nebija Krievijas iebrukuma un kaŗa Ukrainā, un Ķīna daļēji nedarbojās agresorvalsts pusē. ASV, Eiropa un Latvija sadarbojās ar Ķīnu un Krieviju, jo ticēja (vai gribēja ticēt), ka šīs valstis spēj kļūt demokratiskākas. Krievijas iebrukums Ukrainā visu ir “salicis pa plauktiņiem”. Pret Ķīnu Eiropa ir kļuvusi daudz piesardzīgāka. Protams, attiecības nav pārtrauktas, jo Ķīnas interesēs nav zaudēt ASV un Eiropas tirgus, tādēļ, pašiem uzmanoties, ar ekonomiskajām svirām ir iespēja tomēr Ķīnas polītiku mazliet ietekmēt, neļaut tai pilnībā nostāties Krievijas pusē. 

 

Minētās Šlesera vadītās grupas astoņu Saeimas delegātu vizīte Ķīnā sabiedrībā izraisīja asas diskusijas, tā nebija Saeimas Prezidija apstiprināts komandējums, tātad uzskatāms par privātu braucienu. Gandrīz tajā pašā laikā uz Ķīnu devās arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) biedru grupa, bet šī vizīte tādas diskusijas sabiedrībā neradīja.

 

Kāpēc tik atšķirīgs vērtējums?

 

Šlesers apgalvo, ka saņēmis oficiālu ielūgumu no Ķīnas, tā arī apmaksājusi šo braucienu un aizgūtnēm slavē lielās iespējas, ko Latvijai tas sagādāšot. Tomēr ir noteikta kārtība, kā tiek kārtoti komadējumi, bet tas pirms vizītes netika izdarīts. Tātad Ķīnas braucēju Saeimas darba kavējumi ir neattaisnoti.  Arī konsultācijas ar Latvijas drošības dienestiem nenotika, jo Šlesers apgalvo, ka reiz jau ar tiem runājis, kļūstot par 14. Saeimas deputātu, un visu zinot. Arī ar Ārlietu ministriju Ķīnas braucēji nekonsultējās. Sapulce un balsojums grupā sadarbības veicināšanai ar Ķīnas parlamentu nenotika, Šlesers ar katru grupas deputātu runāja atsevišķi.  Kāpēc Šleseram par katru cenu vajag Ķīnu, kuŗa ir draudzene vai pusdraudzene Krievijai? Pirms kaŗa Ukrainā tikpat dedzīgs Šlesers bija par draudzību un biznesa attiecībām ar Krieviju. Latvijas uzņēmējiem bija gadiem ilgas problēmas, lai mazinātu eksporta atkarību no Krievijas, lai gan tika brīdināti par iespējamām problēmām. Atcerēsimies kaut vai t.s. “šprotu kaŗus”, kas bija brutāls mēģinājums ietekmēt un sodīt Latviju par tām polītiskajām nostādnēm, kas nepatika Krievijai. Toreiz publiski skaidri un saprotami tika sacīts, ka Krievijai Latvijas mazais tirgus ir vajadzīgs tādēļ, lai mēģinātu ietekmēt mūsu polītiku. Tagad partijas “Latvija pirmajā vietā” līderis un 14. Saeimas deputāts Ainārs Šlesers aģitē, ka vajag Ķīnu, lai gan iespējamie riski ir tādi paši. Protams, Šlesers atsaucas uz saviem vēlētājiem, kuŗiem to vajagot, jo Latvija esot pēdējā vietā Eiropā . Tiešām? Vajag Ķīnu? Un vai, sadarbojoties ar maz uzticamu, autoritāru komūnistisku valsti, mēs nokļūsim ES labklājības valstu topā? Jāteic, ka Šlesera darbošanās atgādina mafijas pierasto stilu – aprunāties privāti, mēģināt par kaut ko vienoties. Turklāt, Šlesera ģimene saistīta ar tranzītbiznesu, kuŗam kara laikā Ukrainā un Eiropas Savienības sankcijām pret Krieviju vairs tik labi nevedas. Ja Šlesers abi ar dēlu uz Ķīnu būtu devušies kā privātpersonas, lai kārtotu savus biznesa jautājumus, diskusijas nebūtu. 

 

LTRK lēmumu par vizīti Ķīnā pieņēma sapulcē balsojot, konsultējās arī ar drošības dienestiem.

 

Protams, var spriest, vai tās bija tikai paša Šlesera intereses vai kāda liela naudas devēja vēlme caur Ķīnu padarīt Latvijas ārpolītiku ietekmējamāku. Bet ir skaidrs, ka Saeimai šo astoņu deputātu braucienu ir jāatzīst par neattaisnotu Saeimas darba kavējumu. Pretējā gadījumā 14. Saeima, tāpat kā savulaik 10. Saeima, nostāsies Šlesera pusē. Toreiz 10. Saeima tika atlaista tieši Šlesera dēļ. Vai tiešām tautas kalpi 14. Saeimā atkal Šlesera dēļ grib nonākt pie sabiedrības jautājuma par Saeimas atlaišanu? Sabiedrība polītiķus īpaši augstu nevērtē, un 14. Saeimas pretimnākšana Šleseram uzticību nevairos, pat ja nenotiks tās atlaišana.

 

 


 

Atpakaļ